«Es diezgan racionāli pieeju šodien Latvijā un pasaulē notiekošajam. Es netērēju savu laiku pārdomām par to, ko nevaru ietekmēt, bet daru to, ko varu izdarīt. Un daru to pēc labākās sirdsapziņas,» saka Liepājas teātra aktieris Armands Kaušelis. Viņš ir viens no retajiem šī teātra aktieriem, kurš pandēmijas laikā attālināti, bet tikās ar publiku. Un šobrīd viņš aktīvi mēģina – kopā ar kolēģiem gatavojas «Vasaras vakariem Liepājas teātrī».
Pērnvasar Liepājas teātra aizsāktais koncertuzvedumu cikls «Vasaras vakari Liepājas teātrī» šovasar turpināsies ar divām jaunām koncertprogrammām - «Laternu stundā» un «Akāciju palags».
Pagājušogad koncerti notika Liepājas teātra topošās mazās zāles pagalmā Teātra ielā 3 un izpelnījās lielu skatītāju atsaucību. Tika aizvadīti astoņi koncerti, no kuriem pieci bija aktieru solokoncerti un trīs kopkoncerti. Tobrīd, vēl nezinot, ka pandēmija pasaulē turpināsies tik ilgi, skatītājiem tika apsolīts šādus vasaras vakarus teātrī atkārtot, tādējādi nodrošinot jaunas un skaistas tradīcijas aizsākšanos Liepājā.
Šogad skatītājiem šai pašā pagalmā tiks piedāvātas divas jaunas koncertprogrammas - «Laternu stundā», kas izskanēs septiņos koncertos no 7. līdz 11. jūlijam, un «Akāciju palags», kas plānota no 28. jūlija līdz 1. augustam.
Abos koncertos kopā piedalīsies gandrīz visa Liepājas teātra aktieru trupa. Viņus pavadīs Liepājas mūziķi Normunda Kalniņa vadībā, kurš ir veicis arī lielu muzikālā materiāla atlases darbu.
Katra programma veltīta vienam no diviem izciliem komponistiem - Raimondam Paulam un Imantam Kalniņam. Šie komponisti izvēlēti, jo abi ilgus gadus veltījuši tieši teātra izrāžu mūzikas radīšanai, kas arī ņemta par pamatu programmu izveidē.
Raimonda Paula dziesmu ciklā «Laternu stundā» skanēs gan Liepājas teātra, gan citu teātru izrādēm komponētā mūzika - «Dāmu paradīze», «Jauko māņu diena», «Meža gulbji», «Māsa Kerija» un citas, savukārt Imanta Kalniņa programmā «Akāciju palags» izskanēs dziesmas, kas rakstītas tieši Liepājas teātra izrādēm, piemēram, «Brēmenes muzikanti», «Mīla, džezs un velns», «Trīs musketieri», «Princis un ubaga zēns» un, protams, «Lilioms».
Koncertprogrammas veido režisors Herberts Laukšteins, horeogrāfe Inga Krasovska un mākslinieces Zigrīda Atāle un Aurika Feldmane.
Arī Liepājas teātris ir atkarīgs no valdībā pieņemtajiem lēmumiem, un šobrīd noteikumi paredz, ka pasākumus apmeklēt klātienē iespējams tikai tiem skatītājiem, kuri ir vakcinēti pret Covid-19, kā arī tiem skatītājiem, kuri Covid-19 pārslimojuši. Ierodoties uz koncertu, skatītājiem būs jāuzrāda ieejas biļete kopā ar derīgu pasi vai ID karti un Covid-19 sertifikātu. Ieejas biļete būs derīga tikai kopā ar minēto sertifikātu un personu apliecinošu dokumentu. Teātris aicina skatītājus sekot līdzi valdības lēmumiem, kas var mainīties.
Koncertprogrammas «Laternu stundā» mēģinājumu starplaikā «Neatkarīgā» uz sarunu aicinājusi Liepājas teātra aktieri Armandu Kaušeli.
Pēdējoreiz tikāmies maijā pirms trim gadiem, kad gatavojies pirmizrādei Liepājas teātra mazajā zālē - koncertzālē «Lielais dzintars», kur mazās formas iestudējumam režisors Dmitrijs Petrenko bija izvēlējies rakstnieka un publicista Paula Bankovska stāstu krājumu «Kur pazuda saimnieks?».
Tu esi vienīgā žurnāliste, kura man pievērš uzmanību. Man nav paveicies iekļūt nevienā TV seriālā, tāpēc, iespējams, popularitāte pieklibo. Bet es par to nepārdzīvoju, jo uzskatu, ka viss ir tā, kā tam jābūt. Pa šiem trim gadiem daudz kas ir mainījies. Visādā ziņā. Esmu kļuvis par tēti meitiņai Katei [Armandam ir divi dēli no pirmās laulības - Magnuss (15) un Kristians (10)]. Viņa gan šobrīd [mūsu saruna notika pirmdien, 5. jūlijā] ar sieviņu ir slimnīcā. Liepājā plosās «rotinieks», arī meitiņai ir piemetušās vēdergraizes, bet viņa ir drošībā - slimnīcā par viņu labi rūpējas. Es tikmēr ļoti aktīvi mēģinu - gatavojamies koncertprogrammai «Laternu stundā», kas būs ar Raimonda Paula dziesmām. Plus vēl jāpaspēj aizbraukt līdz laukiem un apliet tomātus.
Kur ir tavi lauki?
Dunalkā, pusceļā starp Liepāju un Aizputi. Tas bija mans sapnis, kas ir piepildījies - mums jau trešo gadu ir savas mājas, savs zemes stūrītis Visumā.
Vietiņa, ko saukt par savu.
Jā. Savs koks, sava nopļautā zālīte. Reāla vieta, kur es jūtos labi. Bet ko darīt tur ir ļoti daudz. Pirmajā gadā, kad nopirkām, «sevi pieteica» mugura un bija jāveic operācija, neko fiziski paveikt nevarēju, tad nu aktīvi rosos tur pēdējo pusotru gadu. Pirmie Ziemassvētki mājā ir jau nosvinēti, kopš ziemas tur var pilnvērtīgi dzīvot. Bet māja, kā zināms, ir darbiņš visam mūžam.
Tas nozīmē, ka pandēmijas laiku neesi pavadījis fiziskā dīkstāvē.
Es tiešām par pandēmijas laiku nevaru teikt neko sliktu, jo es varēju gan stutēt augšā savu mājiņu, gan radoši strādāt. Jau pagājušajā vasarā, kad epidemiologi brīdināja par tuvojošos pandēmijas otro vilni, Herberts [Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins] mums, aktieriem, deva uzdevumu katram padomāt par savu solo programmu/izrādi, ko vēlāk varētu rādīt topošajā mazajā zālē [Teātra ielā 3]. Es šim uzdevumam ķēros klāt ar lielu atbildību. Uzrunāju rakstnieku, režisoru, lektoru, pedagogu un scenāristu Andreju Miglu, diemžēl jau nelaiķi [viņš šķīrās no dzīves šā gada 12. maija vakarā 80 gadu vecumā], lai palīdz ar materiāla izvēli. Viņš bija ļoti pretimnākošs, izskatījām dažādus variantus, līdz nonācām pie «latviešu teātra tēva» Ādolfa Alunāna kuplejām, ko savā laikā viņš gan sacerēja, gan pats arī izpildīja. Andrejs ieteica uzrunāt dramaturgu Jāni Jurkānu, ko arī izdarīju, lūdzot šīs kuplejas modernizēt. Kad šim projektam jau dabūjām naudiņu, Andrejs Migla devās mūžībā, bet pabeigt viņa iesākto - sarakstīt starptekstus par Alunāna dzīvi - pieaicināju mākslas zinātnieku, profesoru Jāni Siliņu. Tagad top materiāls izrādei «Mīļo meitiņ, atver lodziņ», kur spēlēšu galveno lomu - es būšu Ādolfs Alunāns, pats arī dziedāšu šīs kuplejas un pati izrāde būs veltījums Andreja piemiņai, viņa talantam un ieguldījumam Latvijas kultūrā garu gadu garumā.
Šī izrāde tiek plānota uz jauno teātra sezonu?
Tas vēl īsti nav zināms. Pagaidām svarīga ir materiāla izveide, bet, kā viss risināsies tālāk, ir Dieva ziņā. Es cenšos dzīvot tagadnē, jo varu būt drošs tikai par šo mirkli. Mēs neviens nezinām, kas būs rīt, parīt, tāpēc daru to, ko varu izdarīt šodien, un tad jau skatīsimies, kas būs rīt.
Bet mēs varam atskatīties atpakaļ. Laikā, kad teātris skatītājiem bija slēgts, tu biji iesaistīts «zoom» mācībizrādē «Kā top izrāde?», kas šajā pavasarī tika nospēlēta 153 reizes, un tu pats piedalījies krietni pāri simt izrādēs, spēlējot pa četrām piecām izrādēm dienā.
Šo izrādi Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas «Konkursa «Latvijas skolas soma»» ietvaros teātrī uztaisījām jau pirms diviem gadiem, kad vēl nevienam nebija nojausmas par tuvojošos pandēmiju. «Kā top izrāde?» ir performatīva lekcija jauniešiem, kuras galvenais mērķis un uzdevums ir atraktīvā un saistošā formātā parādīt skolēniem, ka teātris ir kas vairāk par aktieri, kurš no galvas iemācījies lugas tekstu, tādā veidā mēģinot jauniešos radīt izpratni par teātra darbības pamatiem un visdažādāko profesiju nozīmi un ieguldījumu teātra darba uzturēšanā. Rasa [dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce] izveidoja ļoti kvalitatīvu karkasu, uz kura varējām būvēt šo izrādi. Pēc kāda laika, kad skolās ieviesa vēl vienu mācību stundu - «Teātra māksla», šī izrāde kļuva ļoti aktuāla, tikai šo momentu vajadzēja noķert. Es to sapratu, kad skolotājas, kurām šī teātra māksla ir jāpasniedz, bet pašām nav bijusi saskarsme ar teātri «no iekšpuses», mums nāca klāt un teica sirsnīgu paldies, ka esam to parādījuši īsā un koncentrētā veidā. Sapratu, ka šī izrāde ir ļoti labs papildinājums mācību stundai. Un tad uznāca kovids... Ziemā uzrunāju teātra administrāciju, sakot, ka šī izrāde ir ļoti aktuāla, turklāt tālmācībā tā ir iespēja tikt «mājās» pie katra skolnieka, un lūdzu, vai varam mēģināt rast kādu iespēju to rādīt, piemēram, caur «zoom», jo izrādes formāts tam atbilst. Man pretī bija dzirdīgas ausis - Ieva Dzerkale [Liepājas teātra vecākā pārdošanas projektu vadītāja] mani uzklausīja, un sākās sagatavošanās darbi. Aprīlī izrāde piedzīvoja savu «zoom» pirmizrādi un turpmāko divu mēnešu laikā, spēlējot tiešām pa četrām piecām izrādēm dienā, mēs parādījām ap 150 izrāžu. Neko tādu es negaidīju - ka būs tāda rezonanse, ka šī izrāde tik labi aizies. Turklāt mēs - es, Pēteris Lapiņš un Karīna Tatarinova - šo pāris mēnešu laikā tā izspēlējāmies kā nekad. Mēs tiešām bijām ļoti nostrādājušies, un jau smējos, ka aktieriski ar šo izrādi atpelnījām visu, kas mums tika atņemts teātra dīkstāves laikā. Izrāde saņēma labas atsauksmes, turklāt viss tā saslēdzās, ka notika it kā pats no sevis. Mēs tikai pagrūdām to sniega piku, un, veļoties no kalna, tā pati uzvēla sniegavīru. Tāda bija sajūta par šo izrādi.
Ir plānots šo mācībizrādi spēlēt vēl arī nākamajā mācību gadā?
Protams. Es nepieļaušu, ka to nespēlē. Turklāt man jau ir aizmetņi, no kuriem nākotnē varētu izveidot šīs izrādes turpinājumu, otro daļu.
Ja visu sezonu aktīvi strādāts, tad vasarā pienākas atpūta. Kādi plāni ir šai vasarai?
Atpūtas tēmai pieeju ļoti filozofiski - ir grūti noformulēt, kur ir robeža starp atpūtu un darbu. Jo, piemēram, tagad, atnākot uz koncertuzveduma «Laternu stundā» mēģinājumu, es jūtos labi un esmu priecīgs būt šajā procesā. Es, protams, esmu darbā, ar visu no tā izrietošo atbildību, bet es daru to, kas man patīk. Bet - vai tas ir darbs, no kura jāatpūšas?
Esot savos laukos, arī atpūties?
Nu, protams. Es krāsoju griestus - tas ir darbs vai atpūta, kur ir tā robeža? Dzīve ir tāda, kāda tā ir, mainās tikai notikumi, emocionālais noskaņojums, bet ar prātu es nenorobežoju, ka tagad strādāšu, bet tagad - atpūtīšos. Manā profesijā tas nav iespējams. Kad eju uz skatuves, skatītājam ir jājūt, ka man patīk tas, ko es daru, citādi jau nav jēgas.
Kā notikumi, ko izraisa pandēmija, ietekmē tavu emocionālo noskaņojumu?
Es diezgan racionāli pieeju tam, ko nevaru ietekmēt. Tā nav kaut kāda poza vai antipozīcija pret apkārt notiekošo, es vienkārši esmu mierīgs un racionāli domājošs. Es esmu savā vietā un daru to, ko es varu izdarīt. Ja es būtu parlamentā vai kādā atbildīgā amatā, es runātu savādāk, bet es esmu savā vietā. Un tas, ko es savā labā varu darīt, ir nečakarēt savu ikdienu ar pārdomām, kas ir labi un kas - slikti. Tas neko nemaina. Man, protams, ir izvēle vakcinēties vai nevakcinēties, bet, tā kā man ir jāstrādā, man šī vakcīna ir vajadzīga. Un es pat nemēģinu par to «gruzīties», vai man to vajag vai nevajag. Es to vienkārši izdarīšu un turpināšu darīt savu darbu. Un darīšu to pēc labākās sirdsapziņas. Es nedomāju par to, kāda tā ir netaisnība, ka tiem, kuri negrib vakcinēties, tas ir jāgrib. Jo tāds taču ir konflikts. Es šai situācijā vienkārši palieku neitrāls, un tā ir racionāla pieeja tam, ko es nevaru ietekmēt.
Zinu, ka esi aizrāvies ar fotografēšanu, un tā nav pandēmijas dīkstāves iniciēta jauna nodarbošanās.
Vēlme fotografēt manī parādījās pirms diviem gadiem, bet neprasi, kāpēc, jo es nezinu. Vienkārši bija vilkme uz to. Diezgan ātri sapratu, ka man ir «kadra jušana», un jau pēc pusgada iesācēja līmeņa tehniku nomainīju uz profesionālāku.
Fotografēšanas pamatus apguvi profesionāli?
Nē, pašmācības ceļā. Ir daudz brīvi pieejamas literatūras, informācijas. Sākumā mani pakonsultēja un pašus pamatiņus ierādīja mūsu teātra fotogrāfs Aigars Hibneris. Kādu laiciņu neesmu viņu saticis, būtu interesanti tagad parunāties. Tagad, kad man jau bijušas divas izstādes un iznācis jau trešais foto bukletiņš ar manām bildēm - ar jaunajiem studentiem, kuri tūlīt būs mani kolēģi. Esmu iemūžinājis viņu diplomdarba izrādes mēģinājumu procesu, un to man uzticēja režisore Māra Ķimele [ar Liepājas teātra 8. studijas audzēkņiem viņa iestudējusi Ferdinanda Bruknera stāstu par jauniem cilvēkiem «Diagnoze - jaunība», pirmizrāde bija 3. jūlijā].
Bet sākās viss ar «Ģērbēju» - Ronalda Hārvuda ilūziju drāmu, ko ar Edgaru Pujātu galvenajā lomā 2019. gada pavasarī Liepājas teātrī iestudēja režisors Dmitrijs Petrenko. Man arī šai izrādē bija loma, bet pavisam neliela [Misters Oksenbijs], un es iedomājos, ka ir īstais brīdis ķerties klāt fotografēšanai. Teātris man deva platformu, un tie bija mani pirmie soļi - es bildēju kolēģus mēģinājumu laikā. Mēģinājumiem noslēdzoties, nāca ideja šīs fotogrāfijas apkopot un uz pirmizrādi izveidot foto izstādi - kā pievienoto vērtību izrādei, lai parādītu skatītājiem, kā tapa šī izrāde. Tā bija «Izrāde izrādē», jo arī izrāde ir par aktieriem, teātra aizkulisēm.
Otra izstāde bija veltīta manai kolēģei Andai Albužei viņas apaļajā jubilejā. Pēdējais, ko bildēju, bija mūsu teātra muzikālās daļas vadītāja Normunda Kalniņa kāzu jubileja. Tas ir liels novērtējums, ka kolēģi man uzticas. Tā mans vaļasprieks rezultējas arī taustāmā veidā, un es tiešām esmu ļoti pateicīgs teātrim un teātra cilvēkiem, ka viņi man ļauj fotografēt un attīstīties. Jo attīstīties un pilnveidoties var tikai darot. Tikai darot es kļūdos, mācos, redzu vairāk un iemācos. Protams, mana sirds vairāk ir pie skatuves, es gribu spēlēt, gribu jaunas lomas, bet vienlaikus es arī saprotu, ka teātrī nāk iekšā jaunie un «vecajiem» vairs nebūs tik daudz darba. Tāpēc aktīvi strādāju, veidojot savu solo programmu «Mīļo meitiņ, atver lodziņ» un ar prieku gatavojos šīs vasaras koncertuzvedumiem.
Kad jau «sorokovņiks» klauvē pie durvīm [savu 40. dzimšanas dienu Armands svinēs 26. oktobrī], tu saproti, ka arvien vairāk gribas nevis gausties par to, kā nav, bet darīt to, kas patīk, un par to priecāties. Un, ja vien tu zini savas iekšējās vēlmes, arī ceļš uz tām paveras. Ja tu ej pa dzīvi ar tagadnes sajūtu, ja dabū nost liekos fonus, ja negremdējies pagātnē un negaidi brīnumus no nākotnes, ja neskrien līdzi savām domām un iekšējam troksnim, tu vari būt šeit un tagad. Un, ziniet, tas strādā: «šeit un tagad» noņem visu lieko, un ir brīvāka, tukšāka telpa, kur ir prieks un vieglums, kur viss ir tā, kā ir, nevis tā, kā bija vai kā gribam, lai būtu.
