Notika Astotais pasaules brīnums: lai gan gādīgais Kariņpaps uz divām nedēļām devās atvaļinājumā, Zeme turpināja griezties ap savu asi un riņķot ap Sauli, Daugava nesāka tecēt pretējā virzienā, kovids un karstā vasara pierimās, bet premjera vietā palikušais Rinkinkēvičs neparakstīja nosodījumu Ungārijai un neatļāva praidu, jo tas jau bija izdarīts bez viņa. Latvijā dzīve turpinājās, turklāt nekas neliecināja, ka tā varētu apstāties arī nākamajā nedēļā, kad atvaļinājumā plānoja doties prezidentīgais Levits.
Toties šajā nedēļā iesākās olimpiāde. Sekojot dzimumu līdztiesības principiem un ievērojot tos, Tokijas olimpiskajās spēlēs atklāšanas ceremonijā katras valsts karogu nesa divi karognesēji - sieviete un vīrietis. Jau tagad varēja droši prognozēt, ka nākamajās olimpiskajās spēlēs, sekojot iekļaujošas sabiedrības veidošanas pamatprincipiem, karogus nesīs vēl lielāks bars ļautiņu: arī pa vienam melnādainajam, metisam, sambo, latinosam, eskimosam, ekonomiskajam bēglim, gejam, lesbietei, transseksuālim, skolā mobinga skartajam, resnītim un bomzim. Kad mazāko valstu delegācijas krita izmisumā, kur viņiem visus tos raut, ASV un Vācija mierināja, ka gatavi uz olimpiādes laiku tos aizdot un arī vispār atdot. “Mums šīs mantas netrūkst!” teica senilā Džo amerikāņi un vācu velkamisti.
Tiesa, divkarogdivnesēju ieviešana ievērojami paaugstināja interesi par olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju - vismaz Latvijā. Nu visi ar nepacietību gaidīja, ko, sportistiem nonīkstoties līdz nelabumam stadionā un mūsējiem kā 194. no sākuma un 13. no beigām parādē soļojot, un kādā valodā TV kamerās tiešraidē pateiks mūsu Aļonuška, ja gadījumā viņai nebūs garastāvokļa vai būs uznākušas kādas sievišķīgas likstas, no rīta būs piededzinājusies tostermaize ar “Nutellu” vai tūbiņā beigusies zobupasta, kāds būs uzkāpis uz mammas neaizsietajām sporta čību šņorēm, nesanāks selfijs vai neviens negribēs piešķirt medicīnisko pauzi, un kurš operators tad tiks pasūtīts trīs burtiem rakstāmā virzienā.
Tā kā šoreiz olimpiādē pats galvenais bija nevis uzvarēt un pat ne piedalīties, bet iziet kovidkontroli, bija gaidāmi visnegaidītākie rezultāti, un arī no Latvijas sportistiem tika gaidītas medaļas vai vismaz augstas vietas. It īpaši no mūsu 3x3 basketbola izlases, kurai tika prognozēta pat iekļūšana astotniekā astoņu komandu konkurencē. “Citius, altius, fortius, communis, kovidus!” jaunos olimpiskos principus sludināja jaunā SOK prezidenta Bēthovenbaha nomainītais moto. To padzirdējis, Kubertēns kapā apgriezās otrādi, apmeta salto un pārlēca bukam, domās noskrēja 42,195 kilometrus, nopūta olimpisko uguni un tikai tad atgriezās savā pozā.
Bet Latvijā pa to laiku nerima kašķēšanās ap vakcinēšanās kampaņu, par kuru domas dalījās - vai tā ir pilnīgs sūds uz kociņa vai arī tikai vienkārši bezjēdzīgi tizla. Abu šo viedokļu paudēji vienojās, ka tās ideja ir nosperta no Amerikā izmantoto vides reklāmas plakātu sērijas, tāpēc bezjēdzīgi tizleņi, kas var radīt tikai pilnīgu sūdu uz kociņa, patiesībā ir amerikāņi, bet mūsējie ir malači, kas prot apgūt valdības piešķirtās septiņdesmit štukas eiro.
“Jā!” tam piekrita reklāmnordu Rubīnbubīns, kas atgādināja, ka “viens no veidiem, kā skatīties uz šo vīrusu, ir cīņa vai karš, tāpēc daudzas valstis visā pasaulē šobrīd meklē veidus, kā iedrošināt iesaistīties šajā cīņā pret vīrusu un vakcinēties, un tā būs pēdējā kauja, kas ar uzvaru nāks, ar Internacionāli nu katrs atdzimt sāks.”
Pa to laiku priecīgas ziņas saņēma potenciālie kovidsērgas skartie - vairākos rimčikos varēja iegādāties Covid-19 eksprestesta komplektus. Nu beidzot katrs pats varēja sev bāzt nāsīs kociņu līdz pat pašam otram galam, darīt to kaut vairākas reizes dienā, turklāt tas viss bija tikai par 6,39 eiro gabalā. Ja kādam no rīta bija slikta dūša, reiboņi, vemšana un vilka uz skābētiem gurķiem, tad tagad ar testa strēmeles palīdzību varēja konstatēt, vai nav ķēris kovids: ja iekrāsojas tikai viena kontroles strīpiņa, tad tests bija negatīvs, ja iekrāsojās divas strīpiņas, tad tests bija pozitīvs, iestājies kovids.
Priecīgas ziņas saņēma arī Rīgas dome: raidījums “Degpuņķis” ziņoja, ka kāds 16 gadus vecs jaunietis ar vecāku automašīnu pa Rīgas ielām bēdzis no policijas, uz Akmens tilta sasniedzot ātrumu 192 km/h. “Lūk!” šo notikumu priecīgi atzīmēja Rīgas dome. “Kur vēl Latvijā ir tik kvalitatīvi ceļi, pa kuriem var maukt ar 192 km/h?! Nekur! Un otra lieta - tas tikai pierāda, ka par maz mēs vēl esam ielas apstādījuši ar stabiņiem, vajag vēl!” Tāds, lūk, priecīgs stāsts.