5.lapa
Latvijas Republikas atjaunošana atvēra padomju laikā praktiski nepieejamos arhīvu un bibliotēku krājumus tik plašam interesentu lokam, ka šeit nevienam nebija iespēju sākt jautāt pēc pierādījumiem, vai tik tiešām līdz ar vāciešu 1941. gada jūnija iebrukumu Latvijas teritorijā viņi sāka šeit slepkavot ebrejus un vai tik tiešām atradās latvieši, kas šajā slepkavošanā iesaistījās.
Līdz ar Padomju Savienību sabrukušos ierobežojumus pieejai arhīvu materiāliem Latvijas valsts sāka atjaunot līdz ar stāšanos Eiropas Savienībā, kas notika 2004. gadā. Tas notika ar personas datu aizsardzības lozungu, ko arī Latvijai nācās ievērot un izpildīt. Tas bija viens no signāliem, ka tā saucamā “brīvā pasaule” īstenībā nemaz nav tik brīva, kā tas iepriekš bija šķitis, vadoties no padomju laikos dzirdētajiem nostāstiem par to, cik labi tur, kur mūsu nav.
Īstenībā droši tikai tas, ka nekas nav viennozīmīgi. Pagājušā gadsimta 90. gados nebija Latvijā pētniecību ierobežojošu normu, bet nebija arī daudz cilvēku, kuri varēja atļauties sēdēt arhīvos, jo iztikai nepieciešamo naudu tādējādi varēja nopelnīt maz vai vispār nemaz. Vēstures kursu lasītājiem augstskolās maksāja tik tiešām par kursu, nevis par dokumentu lasīšanu. Ar laiku šejienes sabiedrība kļuva turīgāka, taču spiesta pārņemt normas no tām sabiedrībām, kam mēs tieši turības ziņā gribējām līdzināties. Arī tajās sabiedrībās pārgrozības notika pretējos virzienos. Visu rakstu var izlasīt šeit:
