«Vai mēs varam runāt par tām pašām izklaidēm, sajūtām un baudām, kādas bija pirms pandēmijas? Es domāju, ka – nē. Jo mēs esam krustcelēs, lielas pārejas priekšā, un es šo laiku vairāk vēroju, nekā tajā piedalos. Esmu vairāk ārpus, nekā iekšpus,» saka Dailes teātra aktrise un režisore Rēzija Kalniņa.
Piektdien, 13. augustā, pirmizrāde viņas un Aināra Rubiķa pērn kopīgi radītajā satikšanās vietā - Mūzikas un drāmas telpā «OratoriO» Sporta 2 kvartālā (Sporta ielā 2, Rīgā) - dramatiskā izrāde jeb luga akcija «Mamma» Ināras Sluckas režijā.
Krievijas dramaturģes Asjas Vološinas asi smeldzīgā luga ir stāsts par sievietes pieaugšanu un paaudžu pieņemšanu. Izrādē Oļas mammas jau sen vairs nav starp dzīvajiem, bet jau 23 gadus Oļa savā dzimšanas dienā saņem no viņas vēstules, līdz jāatver pēdējā no tām. Izrādē piedalās Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra (RKT) aktieri Jekaterina Frolova, Jevgeņijs Čerkess, Gaļina Rosijska, Svetlana Šiļajeva, Serafima Rodina un Jana Ļisova, kura no šīs sezonas pievienojusies Latvijas Nacionālā teātra štata aktieriem.
Šī ir pirmā izrāde, kas tapusi Mūzikas un drāmas telpas «OratoriO» un RKT kopīgi realizētā projekta «Meeting point. Tikšanās vieta. Место встречи» ietvaros. Otra pirmizrāde plānota 27. augustā, un tā būs kustību izrāde bez vārdiem «paraDIZZY», ko veido horeogrāfe Inga Krasovska. Tā vēsta par dažādu laikmetu un kultūru parādībām, kurās atainotas attiecības starp vīrieti un sievieti, kā arī par mūsu trauslo, taču aizraujošo līdzāspastāvēšanu. Šajā izrādē apvienojušies ne tikai RKT aktieri, bet arī aktrise Zane Dombrovska un dziedātāja Aija Andrejeva-Aišpure.
«Neatkarīgā» uz sarunu aicinājusi Mūzikas un drāmas telpas «OratoriO» dibinātāju un vadītāju Rēziju Kalniņu.
Šajā vasarā «OratoriO» atzīmē savu gada jubileju. To iecerēts svinēt kopā ar skatītājiem, baudot jaunas izrādes. Tas nozīmē, ka ziemas un pavasara mēneši pavadīti nevis dīkstāvē, bet aktīvi strādājot.
Radošuma un brīvības šajā laikā bija daudz vairāk, nekā pirms [pandēmijas], kad viss bija vaļā un notika vienkārši «ražošana», kas lielākoties bija vērsta uz kvantitāti, nevis kvalitāti. Un gan kā Dailes teātra aktrise, gan kā «OratoriO» dibinātāja un vadītāja es varu teikt, ka šobrīd mēs strādājam, atsijājot graudus no pelavām.
Ko šovasar jau esat paveikuši?
Esam atjaunojuši Šona Grenana lugas «Tagad un tad» iestudējumu manā režijā, kas savu pirmizrādi piedzīvoja pagājušā gada nogalē, īsi pirms valstī stājās spēkā ārkārtas situācija. Tas ir neticams stāsts par cilvēka gribu, izvēlēm un mīlestību cauri gadiem, kas apcer jautājumu par to, kurš galu galā ir tas, kas nosaka mūsu likteni. Tā vēsta par laika netveramo plūdumu, kurā cilvēki virzās uz priekšu kā māk, dzīvo un izdara izvēles. Šo izrādi spēlē spožs, uz vienas skatuves neredzēts, aktieru ansamblis - Esmeralda Ermale, Ilze Trukšāne, Raimonds Celms, Juris Kalniņš, Jānis Skanis, Jana Herbsta un Maksims Busels. [Aktieru sastāvs dažādās izrādes dienās atšķiras.]
Jau esam nospēlējuši trīs izrādes savās telpās un vienu - ārpusē, Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes Draudzes dienā Krimuldas baznīcas dārzā, kas gan skatītājiem, gan aktieriem bija ļoti īpašs notikums.
Šonedēļ parādījām divas Ronalda Hārvuda traģikomēdijas «Kvartets» izrādes Rolanda Atkočūna režijā - ar Latvijas teātru grandiem Mārtiņu Vilsonu, Guntu Virkavu, Indru Burkovsku un Juri Kalniņu galvenajās lomās. Tas savukārt ir stāsts par četriem operdziedātājiem, kuri nonākuši pansionātā un kopā gatavojas iestudēt Džuzepes Verdi koncertprogrammu. Pa vidu, protams, risinot eksistenciālus jautājumus - par novecošanu un noiešanu no dzīves skatuves, un par vēlmi būt vajadzīgiem. [Šis iestudējums savu pirmizrādi piedzīvoja 27. jūnijā.]
Savukārt svētdien, 8. augustā, pulksten 19 ciklā «Brīdis pēc vakariņām» es uz skatuves satikšos ar komponistu un pianistu Tomu Juhņeviču un dziedātāju Juri Vizbuli - koncertā «Niekkalbīša dienasgrāmata». Šīs koncertprogrammas pamatā ir [mācītāja] Krista Kalniņa dzejas krājums «Niekkalbīša dzejoļu grāmatiņa», kuras iedvesmots, Toms Juhņevičs radījis jaunu oriģinālmūziku.
Kādas radošas ieceres ir jaunajai «OratoriO» sezonai?
Septembra sākumā pie mums sāks strādāt Raimonda Vazdika, kura veidos muzikālu viencēlienu ar drāmas elementiem - «Ilgojos pēc Ilgu tramvaja», kura iedvesmas avots ir Tenesija Viljamsa slavenā luga «Ilgu tramvajs». Šoreiz stāsts būs par aktrisi, kura, iedziļinoties Blanšas tēla būtībā, ļaujas apziņas plūsmai un rada savu vēstījumu par sievietes dzīves līkločiem. Tā kā es pati savulaik esmu spēlējusi Blanšu [režisores Gaļinas Poliščukas iestudējumā «Ilgu tramvajs 632» Teātra observatorijā, 2008], es to sajūtu kā sievietes kliedzienu pēc vajadzības un reizē brīvības. Pēc tam sadarbosimies ar režisori Kristīni Krūzi-Hermani un šosezon vēl arī ar Māru Ķimeli, par ko man ir ļoti liels prieks.
Starp citu, bijušo saldumu fabriku, kuras teritorijā esam iekārtojuši «OratoriO», savulaik dibināja sieviete, un man ir sajūta, ka arī mūsu telpa pamazām kļūst par sievietes manifestācijas vietu. Par vietu, kur sievietei ne par ko nav jācīnās, nav jābūt kāda pakļautībā un nevienam nekas nav jāpierāda. Es neesmu feministe, es ļoti mīlu vīriešus un savu vīru īpaši, arī brāli un tēvu, bet laikam savā ziņā esmu feministe, jo nevēlos, ka sieviete jūtas pazemināta tāpēc, ka ir sieviete. Sieviete arī ir cilvēks, viņa arī ir talantīga, un tas, ko viņa rada, nekādi neapdraud maskulīno pasauli. Šī sezona veidojas tieši ar šādu sadarbību, un tas ir ļoti, ļoti jauki.
Un «OratoriO» komanda ir kategoriska: viss, kas pie mums notiek, ir prieks, gandarījums un bauda. Tas, protams, neizslēdz grūtības, bet nekas nav obligāts un nekas nav piespiedu. Turklāt šajā telpā nedrīkst ienākt arogance, un, ja tā ienāk, mēs sakām paldies un uz tikšanos, iespējams, kādā citā telpā, dimensijā vai reinkarnācijā.
Vai arī pati plāno iestudēt ko jaunu?
No Dailes teātra brīvs man ir tikai pavasaris, bet līdz tam arī «OratoriO» viss ir pilns, man nemaz nav kur iespraukties ar savu ambīciju veidot izrādi, un tas ir ļoti priecējoši. Bet pavasarī es veidošu izrādi par pasaulslavenu mākslinieku, kurš, satiekoties ar savu asistentu, satiek pats sevi jaunībā. Mani vilina tās tēmas, caur kurām varam izprast to, cik nevis dažādi mēs esam, bet cik atšķirīgi domājam, un par ko degam, krītam un ceļamies dažādos vecuma posmos.
Kādos darbos un pie kādiem režisoriem šosezon plānojas darbs Dailes teātrī?
Man būs brīnišķīga sadarbība ar poļu režisoru Lukašu Tvarovski. [Viņš strādā pie Ankas Herbutas darba, kura nosaukums ir «Rotko», un izrāde vēstīs par slavenā mākslinieka Marka Rotko attiecībām ar plaģiātu.] Mums bija «zoom» tikšanās, kur viņš pieaicinātajiem aktieriem lūdza tukšā telpā kameras priekšā «aizpildīt laukumu» - tikai aptuveni zinot, ko režisors ir iecerējis. Man jau tikai padodiet radīšanas procesu… Pēc šīs «zoom» tikšanās viņš ir izvēlējies aktierus, ar kuriem kopā tiks veidota iestudējuma dramaturģija. Mani tas visnotaļ priecē, jo man ļoti patīk sadarboties ar režisoriem radītājiem, kuri ļauj radīt arī aktieriem, nevis prasa tikai izpildījumu. Režisore Gaļina Polišcuka tā savulaik radīja savus «Pūt, vējiņus» [Latvijas Nacionālajā teātrī, 2004].
Un es esmu ārkārtīgi priecīga, ka arī režisors Viesturs Kairišs, kurš mani fascinē arvien vairāk un vairāk, ir uzticējis man lomu izrādē «Farinelli un karalis», kurā, kā teica mūsu trupas vadītāja Indra Laure, satiksimies vecie cīņu biedri - ar Artūru Skrastiņu un Ģirtu Ķesteri.
Strādājot ar Viesturu [Kairišu] pie «Smiļģa» iestudējuma, es vēl vairāk iepazinu viņa un viņa sievas [māksliniece Ieva Jurjāne] pasauli, kas ir tik kosmopolītiska un tik pilna humora - gan ciniska, gan ļoti naiva, ka atkal satikties ar viņiem būs prieks. Viņos ir ārkārtīgi liela brīvība un mīlestība - gan pret to, ko viņi dara, gan pret cilvēkiem. Un ar tādiem māksliniekiem es vēlos sadarboties. Ar diktatūru, mobingu un bosingu es vairs negribu sadarboties.
Kā tu sadali sevi starp «OratoriO» un Dailes teātri?
Tas ir tikai piecu minūšu pārgājiens no viena uz otru. «Oratorio» nekādā gadījumā nav manu ambīciju telpa. Tās, kā sakām ar Aināru, ir «mūsmājas». Mums tādas ir divas - otras ir mūsu fiziskās mājas.
Un kas ir Dailes teātris?
Dailes teātris ir mana kā aktrises darbavieta, kurā notiekošais brīnišķīgi sasaucas ar manu pasaules redzējumu. Vismaz pagaidām pretrunu nav bijis. Bet es esmu nonākusi līdz tam vecumam, ka vairs nevēlos darīt neko obligāti, un es nevēlos darīt neko naudas dēļ. Ja mani interesē, es daru, ja mani neinteresē, es nedaru.
Vai vasarā esi atpūtusies?
Neesmu atpūtusies, jo es piedalos divos seriālos paralēli. Viens ir [psiholoģiskais trilleris] «Bezvēsts pazudušās» [režisors Vlads Kovaļovs], kam tiek filmēta otrā sezona, un otrs darbs ir pie režisora Ulda Cipsta, kurš kopā ar Krievijas radošo komandu filmē daudzsēriju filmu «Anna», pēc kanādiešu rakstnieces Lūsijas Modas Montgomerijas romāna «Anna no «Zaļajiem jumtiem»» [«Anne of «Green Gables»», 1908], kas pasaulē jau daudz ekranizēts, tostarp Japānas multfilmā. Šī loma man ir liels izaicinājums, kaut kas tik totāli pretējs man… To nevar salīdzināt ar Lauras lomu seriālā «Projekts: šķiršanās» [režisore Linda Olte, 2020]. Šī ir pieprasoša, patērējoša loma, bet, redzot, kā strādā operatore, kurai ir gleznotājas izglītība, kā viņa veido kadru un kā caur kameru redz šo stāstu, es domāju, ka rezultātā tas būs kaut kas ļoti nozīmīgs. Šajā filmā man ir brīnišķīgi partneri - Tālivaldis Lasmanis, Dace Eversa, Inese Ramute un Sigita Pļaviņa. Un meitenīte, manuprāt, no Ukrainas, īsts «elfiņš». Nezinu, apzināti vai neapzināti, pragmatiski vai intuitīvi, bet Uldis Cipsts ir savācis, es gribētu teikt, īstu naivistu komandu. Šis projekts plānots vairāku sezonu garumā, pirmajā būs desmit sērijas.
Bet vasaras sezona iet uz otru pusi. Vai ir sanācis šovasar jūrā nopeldēties?
Es, dzimusi «nāriņa», šovasar vēl nevienu reizi neesmu peldējusies. Nevienu! Tas ir ļoti neparasti, bet, manuprāt, neparasta vispār ir kļuvusi pasaule. Neparasts ir viss, kas tagad notiek. Vai mēs varam runāt par tām pašām izklaidēm, sajūtām un baudām, kādas bija pirms [pandēmijas]? Es domāju, ka - nē. Mēs esam krustcelēs, lielas pārejas priekšā, un es šo laiku vairāk vēroju, nekā tajā piedalos. Es esmu vairāk ārpus, nekā iekšpus.
Un kas emocionāli notiek iekšpus?
Iekšēji man kā Rēzijai ir liela uzmanība. Uzmanība pret agresiju, kas pasaulē ir ļoti jūtama. Es to sajutu, noliekot deputātes mandātu. Man sākās ļoti liela noslodze teātrī, un es sapratu, ka manā vietā var nākt cilvēki, kuri spēj kvalitatīvi realizēt mūsu radīto kultūras un sociālo programmu. Nav jau svarīgi, kurš sēž tai domes sēdē, svarīgi, lai tur ir kāds, kurš spēj panākt to, par ko esam iestājušies. Bet tā ārprātīgā agresija pret manu lēmumu bija biedējoša, un tā lika saprast, cik agresīvs ir cilvēks iekšpusē. Labi, ka mēs esam viensētnieki, jo, ja šo agresiju palaistu vaļā, domāju, neiztiktu bez asins izliešanas.
