Mēs zinām, kam jūs gatavojāties šajā nedēļā

© Neatkarīgā

Straujiem soļiem tuvojās jaunais mācību gads, bet šoreiz neviens īpaši nesatraucās par to, vai gadījumā Zinību dienā neaizliegt tirgot alkoholu, lai nenobriedušie prāti uz svētkiem nepielietu mūli – pats galvenais bija nodrošināt, lai viņi spētu iespļaut kolbā, mēģenē, burkā vai vismaz skolas direktoram uz muguras.

Izrādījās, ka nodrošināt visām skolām nepieciešamos kovidsiekalu testus nav vienkārši - to atzina arī izglītības motocikliste Muižniece. Pagaidām gan satraukumam nebija iemesla - tāds rastos vien tad, ja valdība šajā jautājumā izveidotu darba grupu vai arī izstrādātu koncepciju, jo tā būtu droša zīme, ka tiks salaists tūtē pat tas, kas līdz tam kaut kā darbojies pats no sevis. Muižniece cita starpā iepriecināja vecākus, ka arī ceturtā, devītā un deviņdesmit otrā kovidviļņa laikā skolas ciet neklapēšot. “Skolas būs beidzamās, kas pie lieliem saslimstības rādītājiem tiks aizvērtas, un pirmās, kas tiks atvērtas,” solīja Muižniece. “Mēs vienojāmies, ka pat atomkara laikā izdzīvos tikai žurkas, tarakāni un Artusnis Kaimiņš, kā arī vaļā paliks skolas.”

Lielas bēdas piemeklēja Saeimas deputātus - izskatījās, ka nāksies sākt strādāt, jo prezidijs un frakciju padome vienojās, ka nevakcinētie un nepārslimoņi jau no 2. septembra ar negatīvu kovidtestu varēs piedalīties Saeimas sēdēs klātienē. “Nav nevienas Briseles, Strasbūras, Hāgas vai Nirnbergas normas, kas šo lēmumu ļautu apstrīdēt? Nē? Tiešām būs jāvelkas uz darbu? Nafig?!” satraucās deputāti, bet govjuzemjveidīgie grasījās iebilst, ka spļaušana traukā aizskars viņu cilvēktiesības, turklāt tas ir klajš Datu aizsardzības likuma pārkāpums. Viņiem piedraudēja, ka siekalu testus var aizstāt arī ar padomju laikos analīzēm domāto sērkociņa kastīti ar kakām, ja kaut kas nepatīk.

Tas savukārt tā pārbiedēja Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisiju, ka tā konceptuāli atbalstīja obligāto visu, ikviena un jebkura deputāta tūlītēju nošpricēšanu. “Labāk švakcinēts un sveiks, nekā nevakcinēts un Gobzems,” šo lēmumu pamatoja komisija. Govjuzemim to komentēt nebija laika, jo viņam sociālajos tīklos vajadzēja ielikt paša par 24 kilogramiem vieglāko plikni, kura sirmie mati piesegti ar jaunu beisbola cepurīti. “Ja Latvijas Televīzija, Delfi vai Tvnets neuzrakstīs patieso skaitli, par cik kilogramiem es esmu kļuvis mazāk resns, tad es apsolu, ka dienā, kad pie varas būsim mēs, šīm mediju organizācijām tiks atņemts valsts finansējums,” teica Govjuzemis. “Tātad nekad,” atviegloti nopūtās mediju organizācijas.

Pa to laiku notika arī dažādas protesta un piketu akcijas, tostarp jaunās partijas “Latvija vienā vietā” rīkotie Doma laukuma svētki “Dziedošais buldozers”. Remiksu veidotāji ar nepacietību no tiem gaidīja jaunās himnas “Pandēmijas nav” kādas blondīnes izpildījumā vai Liepiņlindas Monserratas Kabaljē cienīgo dziedājumu, taču šoreiz nācās vilties, jo Latvijas mēroga hitu rašanos iztraucēja lietus, drēgnais laiks un “Rimi” maratons - tā organizatori ar saviem dažādo distanču trašu iekārtošanas darbiem bija pilnībā sačakarējuši Vecrīgas akustiku, tāpēc Liepiņlinda atteicās uzstāties: “Vai nu operā, vai nekur! Nu labi, varbūt vēl kārtējā “Vienā vietā” kongresā.”

Savukārt veselīgais pianists Pavļuts beidzot bija padzirdējis, ka attīstītajās pasaules valstīs jau sen pilnā sparā noris revakcinācija, tāpēc ieminējās, ka kaut kad drīzumā, īpaši nesasteidzot un rūpīgi izvērtējot, varētu lemt, vai nevajadzētu lemt par lemšanu cilvēkiem ar novājinātu imūnsistēmu dot trešās potes iespēju. “Latvijā ir tik daudz vakcīnu, ka drīz pienāks laiks, lai lemtu par trešās potes pieejamību. Tas tāpat ir labāks risinājums nekā pārdot citām valstīm vakcīnas, kurām tuvojas derīguma termiņa beigas, vai arī izbarot tās cūkām,” atzinīgi šo priekšlikumu vērtēja arī Pavļuta kolēģi valdībā.

Lai atgādinātu iedzīvotājiem par vakcinēšanās nepieciešamību un pabarotu sev pietuvinātos PR kantorus, Nacionālais veselības dienests izsludināja divus jaunus konkursus vakcinācijas veicināšanas kampaņu organizēšanai, kopumā plānojot tam piešķirt 83 000 eiro. Šoreiz bija plānots būt īpaši kreatīviem, iedzīvotājus mēģinot sasniegt ne tikai ar sociālo vietņu “Facebook” un “Instagram” palīdzību, bet arī publicējot reklāmas ar un bez atkailinātiem pleciņiem “Draugos” un laikrakstā “Rīgas Balss”, nosūtot tās pa faksu vai telegrammu veidā, atsūtot uz peidžeri, kā arī rīkojot diskusijas “ClubHousā” un organizējot preses konferences stacijas tunelī dzīvojošajiem. “Vot, tā ir štelle!” to atzinīgi novērtēja valdība.

Kas tad vēl notika latvju zemē? Ak, pareizi, Ministru kabinets izskatīja ziņojumu par valsts pamatbudžeta un speciālā budžeta bāzi, paredzot 2022. gada konsolidētā budžeta izdevumus 11,886 miljardu eiro apmērā. Taču tas latvju bāleliņus interesēja krietni mazāk nekā Latvijas hokeja izlases gaitas pirmsolimpiskajā kvalifikācijas turnīrā un pat vēl mazāk nekā lūsēnu Demijas un Rema vārdadienas svētki. Tāds, lūk, garlaicīgs stāsts.

Svarīgākais