Svinīgajā rīta līnijā nodziedājuši “Skolā iet mums ļoti patīk / Kolbā spļaut un draugus satikt”, kā arī “Dar’ man, tēvis, pastaliņas / Pērc man staltu datoriņ’”, skolēni 1. septembrī iesāka jauno mācību gadu. Visur tik raiti negāja, jo aptrūkās spļaujamtrauku vai mediķi nepaguva iztestēt to saturu, taču tas bija nieks, salīdzinājumā ar notikumiem grūti audzināmo iestādē – Saeimā.
2. septembrī pa ilgiem laikiem tika plānots aizvadīt pirmo Saeimas sēdi klātienē, taču jau pēc dažām minūtēm deputāti varēja, lādoties, gānoties un visu pasaules govjuzemju mātes pieminot, atkal grābāties gar datora vadiem un censties pieslēgties attālinātajai sēdei. Proti, klātienes sēdē varēja piedalīties tikai nošpricētie vai pārslimoņi, kā arī tie, kuri varēja uzrādīt negatīvu šņaucamo vai spļaujamo testu. Atsaucoties uz ES regulām, NATO slepenības paktu, Datu aizsardzības likumu un LR Procedūru “Par procedūrām”, Saeimas Spīkermūrniece kategoriski un pat ar ieslēgtu gludekli uz vēdera atteicās LTV “Rīta Pornorāmai” publiskot datus, cik deputātu ir iestājušies antivakseru rindās, taču aizplīvuroti ieminējās, ka kovidsertifikāts ir 95% deputātu.
Uz ātru roku turpat “Rīta Pornorāmas” jaunajā un vēju neizpūstajā studijā tika veikti skrupulozi aprēķini, vilkta kvadrātsakne no kotangensa, skaitīts hipotenūzas kvadrāts un katešu summa, drošības labad uzzvanīts Jānim Mencim jaunākajam, kā rezultātā ar lielu varbūtības iespēju secināts, ka no simts procentiem 95% varētu būt 5%, tātad no simt deputātiem bezkovidsertifikaini varētu būt pieci. Spīkermūrniece pauda cerību, ka visi ar atbildību izturēsies pret epidemioloģiskās drošības noteikumiem, līdz ar to nenāksies “redzēt, kā situācija attīstīsies”. “Ak, nabaga tu…” uz svariem pie spoguļa stāvot, kārtējos nomestos 150 gramus fiksējot un kotlešmaizi ēdot, nosmīnēja Govjuzemis.
Ieradies Saeimā, Govjuzemis atteicās uzrādīt negatīvu Covid-19 testu, lai gan žurnālistiem, operatoriem un parlamenta bufetniecei apgalvoja, ka viņam tāds esot. “Ne balts, ne melns, ne jāšus, ne braukšus, ne pliks, ne apģērbies, ne pieskaitāms, ne… oi, tas bija no citas pasakas,” mīklaini par sava testa izcelsmi izteicās Govjuzemis.
“Kurš to mudaku, liellopu un kretīnu vispār ielaida Saeimā, a? Kurš noraustījās no viņa deputāta apliecības, es jums, mīkstie, prasu?!” zemi gaisā spēra Saeimas drošības dienesta šefs. “Kā viņš vispār varēja tikt līdz rādīšanai vai nerādīšanai, viņu vajadzēja neitralizēt jau uz Jēkabielas nama kāpnēm, Doma laukumā vai tuvākajā trolejbusa pieturā! Marš, uz “Ezīšfestu”, “Nemiera” festu vai Kuršu metāla dienām mācīties, kā pareizi veicama visādu krānu pārbaude pie ieejas!”
Pa to laiku prezidentīgais Levits izglītotājiem, izglītojamajiem un izglītojamizglītotājiem Zinību dienā novēlēja izturību un iecietību, kā arī uzsvēra, ka skolas, augstskolas un universitātes visos laikos izstaro zinību gaismu. “Izglītības virsmērķis, ilgtspēja, valstsgriba un zināšandziņa ir tādas valsts veidošana, kurā valda gudrība, zināšanas un krietnums, kurā pilsoņi īsteno demokrātiju un dzīvo labklājībā. Pie viena gribu atgādināt senioriem, ja gribat dzīvot ilgāk, lūdzu, vakcinējieties, ja negribat, tad kā gribat,” teica Levits, taču neviens viņā neklausījās, jo nepateicīgie latvju bāleliņi tajā laikā jau sacerēja oficiālās vēstules Igaunijai. “Dārgie, estipoisi! Jums tur vairs neesot vajadzīga štramā Kaljulaida, viņas vietā ievēlēts kaut kāds muzejs, varbūt varat Kersti atdot mums? Mēs jums par brīvu atdosim savējo - nē, mēs pat brangi piemaksāsim! - varēsiet viņu likt muzejā. Ko sakāt?” bija teikts vēstulē, bet varbūt arī nebija.
Ar sarkanā paklāja novākšanu un pūtēju orķestra “Rīga” nespēlēšanu, bez ziediem un urravām, absolūti nesvinīgos apstākļos darbu beidza Rīgas lielpotnīcas Kongresu nama kafejnīcā un Centrāltirgus zivju paviljonā. Pēdējās to darbības stundās tajās bija vērojamas īpaši lielas aktivitātes, jo nošpricējamie cerēja uz trakajām dienām un atlaižu akcijām, piemēram, “Saņem vienu poti un vēl trīs par brīvu!”, “Potējies ar “AstraZeneku”, dāvanā saņemsi “Johnson & Johnson”!”, “Nāc pats un ņem sev līdzi draugu, ekskluzīvi tikai jums iepotēsim otrā plecā!”, “Nopērc neesošo vakcinācijas avīzi un piedalies neesošajā kovidloterijā un vakcīnbingo, drīkstēsi iekniebt medmāsiņai mīkstumos!” un tamlīdzīgi. Nekā no tā visa gan diemžēl nebija.
Kopš Kārļa Marksa vēstulēm Ženijai, pasaules vēsturē vairs nebija fiksēta neviena tik kaislību pārņemta sarakste, kāda notika Šlosera, Govjuzemja un Artušņa Kaimiņa starpā. “Mans Aldi,” rakstīja Šlosers. “Mēs ar Tevi personiski neesam pazīstami, dzīvē esam tikai divas reizes redzējušies - reiz pirtī un vēl priekamājā, bet varbūt tas nebiji tu. Mums ir jāpalīdz mūsu cilvēkiem! Mums visiem ir kopīgi jāpanāk, ka mēs varam normāli dzīvot! Cilvēkiem ir vienalga, kurš ir svarīgāks - Aldis vai Ainārs! Mums ir jāapvieno spēki, lai izbeigtu visus šos murgus un padzītu Kariņu!” “Tas ir kā - kurš svarīgāks?! Par mani svarīgāka nav neviena!” atbildi gatavoja Govjuzemis, taču nevarēja atrast pildspalvu, kā arī nespēja atcerēties, vai viņš ir kreilis vai labrocis. “Klau, veči, varbūt jūs varat, tāpat kā līdz šim, vienkārši sazvanīties, nevis rakstīt viens otram mīlestības vēstules, kā jūs katrs mīlat tautu kopā, bet katrs viens otru - atsevišķi?” savā mūžā pirmo prātīgo domu feisbūkā ierakstīja Artuss Kaimiņš, iedzēra savas drapītes un aizgāja gulēt.
