Mēs zinām, kurš Ģirģens nenospēra mobilo telefonu pagājušajā nedēļā

© Depositphotos.com

Jau sen bija pagājuši tie laiki, kad kovidslimnieku rekordi tika reģistrēti, tiem pārsniedzot simt, piecu simtu vai štukas atzīmi – nu LTV ikvakara “Kovidorāma” un kovidprese ar nepacietību gaidīja desmit štukas, tomēr pagaidām latvju bāleliņi spēja pārslimot tikai pāri 9000. “Čau, ko dari? Ā, slimo ar kovidu? Tas jau pats par sevi, bet kas jauns?” – tā šobrīd iesākās katra ierindas latvju bāleliņa telefonsaruna.

Izrādījās, ka latvju bāleliņi bija godam sagatavojušies nākamajai uzpurnošanas stadijai, kas sākās 25. janvārī, kad publiskās vietās vairs bija derīgas tikai divus un vairāk gadus izmantotās, līdz pēdējai stērbelei novalkātās un nošņaukātās medicīniskās lupatiņas un aplam dārgie FFP2 respiratori, bet auduma lupatiņu valkāšana publiskās vietās tika uztverta kā piesliešanās pošmīžu kustībai, par ko draudēja pats briesmīgākais no visiem jaunāko laiku briesmīgākajiem sodiem - kovidsertifikāta anulēšana. Ļaudis miermīlīgi uzpurnojās, staigāja ar pareizajām lupatiņām, un neviens negrasījās šāda sīkuma dēļ satraukties, lai gan sociālajos tīklos tika pieteikta baisa akcija “Neesi verks, neesi ajta, nost ar maskām, atlajst Saimu!” - bez pavītušā un kaut kur pazudušā rododendra laikam vairs īsti nebija aršanas.

Pa to laiku veselīgais pianists Pavļuts koalīcijas sanāksmē grasījās rosināt diskusiju par turpmākajiem soļiem saistībā ar sociālo distancēšanos kovidizplatības mazināšanai. “Jāskatās, vai mēs varam ierobežot cilvēku pulcēšanos ārpus mājsaimniecības, bet varbūt varam ierobežot pulcēšanos arī iekšpus mājsaimniecībām un to ķemertiņos,” rokas berzēdams, prātoja ministrs. Taču dedzīgais Daniels lāgā pat netika līdz koalīcijas sanāksmei, turklāt vēl lāga Krišjānis pa burzmu pateica, ka jābeidz raustīt sabiedrību ierobežojumu dēļ. “Esmu par to, ka mēs pēc iespējas ātri virzāmies uz to, ka varam atcelt atlikušos ierobežojumus,” LTV “Rīta Pornorāmā” pauda Kariņpaps.

“Sūds jautājums!” to padzirdot, gandrīz skaļi pateica Veselības ministrija un momentā ķērās pie plāna kovidierobežojumu atcelšanai, tā ieviešanu solot pie pārliecinoša saslimstības krituma, kas būtībā nozīmēja - nekad. Pie šāda uzstādījuma VM nebija problēmu solīt, ka, norimstot omikrona vētrai, tecēs piena upes ķīseļa krastos, pūcei aste ziedēs un slotaskātam lapas plauks, bet ierobežojumi tiks samazināti, atstājot spēkā tikai tos, kuri ir spēkā jau šobrīd. Kas tādā gadījumā tiks samazināts un kur šobrīd plosās omikrona vētra, viesulis, taifūns un cunami, gan nevienam nebija skaidrs. Pavļuta izplatītajā paziņojumā presei bija skaidrots, ka, ja vīruss nesagādās nepatīkamus pārsteigumus, varēs sākt gatavoties drošai, radošai un brīvai vasarai, pie viena gatavojoties baisam, nogalinošam un visus lokdaunojošam rudenim un ziemai - viss, kā jau tas pēdējos gados ierasts.

“Veselības ministrijai šobrīd ir jārunā tikai par vienu - vakcinējieties, vakcinējieties un vakcinējieties, ā, un vēl - valkājiet maskas! Sabiedrībai jāsaka viena vienīga vienkārša ziņa - vakcinēsimies un valkāsim maskas, vakcinēsimies un testēsimies, vakcinēsimies un lietosim prezervatīvus, oi, to nē, par neko vairāk tai nav jādomā, kā tikai par duršanos plecā no rīta līdz vakaram!” aicināja Kariņpaps. Viņš arī sita pie krūts un apgalvoja, ka būs no pirmajiem, kas dosies saņemt ceturto poti, ja tas būs vajadzīgs. “Vai tas būs pēc trim mēnešiem pēc otrās, sešus, deviņus vai divpadsmit mēnešus pēc tās - to mēs vēl nezinām, tāpat mēs nezinām, kad es došos saņemt arī sesto, devīto vai divpadsmito poti,” sacīja Kariņpaps. “Eu, bet tam garajam šlangam no orientieristu aprindām, kurš sevi sauc par dakteri, laikam Apinis, tiešām bija taisnība - šis te tipāžs ir izkūkojies hipohondriķis, kurš jātur pastāvīgā karantīnā!” šausminājās nepateicīgā latvju tauta.

Pavisam liela šmuce sanāca bijušajam iekšlietu Ģirģenim, kura padoto vilka uz tiesas sola par dienesta telefona izblēdīšanu eksministra privātai lietošanai. Redz, Ģirģenim bijis slinkums pēc ministrēšanas beigām pārrakstīt visus aifonā esošos kontaktus, novilkt aplikācijas, pārinstalēt programmas un dublēt bildītes, turklāt pastāvēja bažas, ka tur varētu būt aizķērušās plikbildes vai saites uz pornolapām, tāpēc viņš it kā bija lūdzis uzrakstīt aktu, ka telefonu, viņam braucot ar motociklu, ir saspērusi govs, sabadījis zirgs, noblējis suns un apkakājusi lidojoša vista, tāpēc tas ir denacionalizējams, deratizējams, utilizējams un visādi citādi norakstāms. Kad šī šmuce nāca gaismā, Ģirģenis solīja sūdzēties un tiesāties un teica, ka tā visa esot masonu ložas, Izraēlas specdienestu un Krievijas Puķina melnās rokas sazvērestība, lai atriebtos viņam un visiem godīgajiem ierēdņiem par to, ka iznīcinātas negodīgu iepirkumu tradīcijas Iekšlietu ministrijā, likvidēta sicīliešu mafija un novērsts atomkarš. “Ak, kungs,” nopūtās nepateicīgā latvju tauta. “Nu par kādu noziedzības apkarošanu un korupcijas likvidēšanu mēs varam runāt, ja iekšlietu ministrs pat prastu telefonu neprot nočiept!”

Par to, ka politiķiem pie mums var sanākt ziepes tikai par ūjināšanu sabiedriskās vietās, caurlaižu izmānīšanu, mobilā telefona izblēdīšanu un tamlīdzīgiem niekiem, liecināja arī fakts, ka Rīgai zīmīgajā 2022. gada budžeta pieņemšanas nedēļā beidzot tika uzrādīta apsūdzība bijušajam mērīgajam Nilam, taču nevis par rebēm “Rīgas satiksmē” vai citur, bet par aizliegtas videonovērošanas ierīces glabāšanu. Precīzi pirms diviem gadiem KNABs Ušakova darba kabinetā Rīgas domē bija atradis daiktu, kas paredzēts slepenai sarunu ierakstīšanai. Lai gan sākotnēji izskatījās, ka Ušakova kabinetā kāds ielicis “vaboli”, krietnajam Nilam tika uzrādīta apsūdzība, ka viņš nelikumīgā veidā centies noklausīties un nofilmēt pats sevi. Tāds, lūk, šausmīgs stāsts.