Mainās gadsimti, naudas vienības un novadu robežas, bet nemainās tradīcija, ka uz latviešu galdiem svētkos jābūt sātīgam, barojošam un daudzveidīgām uzturvielām bagātam salātu maisījumam, no kura neiespējami atteikties — šis ēdiens mainījies cauri laikmetiem, no oriģinālās receptes saglabājoties vien nātrija hlorīdam, un varbūt tieši šī spēja adaptēties ļāvusi saglabāt ēdiena popularitāti.
Diskusijas par to, kā tad īsti ir pareizi sacīt un rakstīt — “rosols” vai “rasols”, izskan ik pēc pāris gadiem, jo oriģinālā kurzemnieku izrunas forma krievu kultūras ietekmē pirms gadiem simt sāka mainīt formu, cenšoties izspiest īsto skanējumu. Sarmītes Kolātes un Elīnas Kursītes svaigi iznākušajā grāmatā šis faktors apspēlēts jau nosaukumā, kas noformēts kā “R*SOLS”. Viena no autorēm lieto pareizo formu, otra — nepareizo, abām tā arī nespējot aizrakties līdz mūsu iecienītā ēdiena sākotnējai izcelsmei, kas šinī gadījumā ir uzticamākais avots, no kā varam noprast, kurš patskanis tad ir tas īstais.
Pirmo recepti atrodam vācu ārsta Rozīna Lentīlija (1657.-1733.) aprakstā par Kurzemi un Zemgali “Curlandia quaedam notabilia”, kurš tapis pēc 1680. gada un publicēts vācu dabaspētnieku akadēmijas “Leopoldina” rakstos. Darbu no latīņu valodas daudz vēlāk latviski pārtulkojis A. Tentelis, vāciski - N. Bušs, komentārus sniedzis E. Kurcs, savukārt mūsdienās tas plaši citēts un pārpublicēts Nacionālā vēstures muzeja direktora Dr. Arņa Radiņa apjomīgajā un saturiski bagātajā sējumā “Arheoloģisks ceļvedis latviešu un Latvijas un vēsturē” (Neputns, 2012.).
Sekojot sava laikmeta tradīcijai, pēc medicīnas studēšanas jaunais vācu mediķis devies uz svešu vietu pastrādāt par mājskolotāju - mūsdienās to droši vien sauktu par prakses iziešanu. R. Lentīlijs strādājis Dobelē, no kurienes uzturējis kontaktus ar mediķiem un intelektuāļiem Mītavā, bet pirms aizbraukšanas mājās kādu laiku tāpat uzturējies Ventspilī, tādā veidā izzinot arī šo pusi. No viņa apraksta, kas iederas sava laikmeta literatūras labākajā daļā (reālisms, balstīšanās uz personīgo pieredzi, nevis svešiem atstāstiem, publicētās zināšanas ir pārbaudāmas, un lietots lakonisks trāpīgums - pretstatā citiem rakstoņiem piemītošajai lasītāju šokēšanas tieksmei ar dīvainiem pusizdomājumiem par tālām zemēm, eksotiskiem zvēriem un svešām tautām), ir nojaušams: jaunais dakteris iemīlējis Kurzemi un Zemgali līdz ar šejienes cilvēkiem neatkarīgi no viņu izcelsmes un valodām, tāpēc aprakstījis iepazīto vienlaikus ar cieņu un aizrautību. Vēlāk R. Lentīlijs taisījis labu karjeru, piedalījies vairāku jaunu medikamentu ieviešanā medicīnā, kļuvis par Virtembergas hercoga galma ārstu, praktizējis Štutgartē.
Par kurzemnieku ēdieniem viņš raksta tā: “Viņi ir pieraduši pie zināma ēdiena, kuru sauc “soost”. Joko, ka tie ārzemnieki, kas vienreiz baudījuši no šīs barības, ļoti nelabprāt atstājot šo zemi, un ja atstājuši, tad viņus mocot brīnišķīgas ilgas to atkal redzēt. Mani pašu, no turienes izceļojušu, vēl līdz šim bieži sagrābj nožēla [..]. Šis ēdiens ir zināmā mērā maisījums no dažādām lietām, piemēram, jēra šķiņķa un tievām zarnām, žāvētiem zušiem, butēm un siļķēm, rāceņiem un, es nezinu, no vēl kā, un tas viss vārīts pienā. Varētu likties, ka šeit samaisīts cepts ar vārītu, austeres ar pelēkiem strazdiem, tomēr no tā neceļas nepatīkama smarža, bet gan aukslējām tīri patīkams virums. Par gardumu viņi tur arī ēdienu, izgatavotu kaviāra veidā [..]: ikrus viņi liek etiķī, ar sāli maisītā, un tā aukstus bauda ar lielāko kāri. No siļķēm taisa arī ēdienu - “rossulu”. Siļķu gaļu tīra no asakām, sagriež smalkos gabaliņos un pieliek klāt rutkus, sasmalcinātus saldus ābolus, olīveļļu, sāli, etiķi, piparus. Pēc tam šo maisījumu uzglabā dažas dienas zināmā vietā. [..] Viņi to ēd un kāri bauda! Vēl sastopama maize, ko sauc par saldskābmaizi, jo viņa ēdējiem no sākuma liekas salda, tad skāba.”
Šī ir senākā pierakstītā recepte, kurā sastāvdaļas ir pavisam citādas nekā mūsdienās, taču saglabājies pamatprincips, ka visām sastāvdaļām jābūt smalki sagrieztām un sakapātām. Redzam arī, ka oriģinālajā variantā nosaukums rakstīts kā “rossuls” - nevis “rassols”. Kas attiecas uz īsā vai garā “o” patskaņa lietojumu (blakus divskanim “uo”), tad jāatzīmē, ka Kurzemē ir papilnam atrodami nosaukumi, kuros izmantots šis burts: Oviši, Korģeļciems, Košrags visi radušies lībiešu valodas ietekmē un drīzāk izrunājami kā Kõrģeļciems, Kõšrags - un kur nu vēl Kolka vai Otaņķi! Tātad nav nekāds brīnums, ka pirmajā pierakstītajā variantā mūsu rosols skan kā “rossuls”, nevis citādi, jo lībiešu klātbūtnes dēļ kurzemniekiem (tāpat kā latgaliski, kaut arī citu vēsturisko iemeslu dēļ) šī skaņa ir dabiska un pašsaprotama, pretstatā Vidzemes, Zemgales vai sēliskajām izloksnēm, kur vēsturiski bijis tikai “uo” divskanis.
Fakts, ka ārsts no Vācijas starp populārākajiem ēdieniem Kurzemē ierindojis tieši rosolu, norāda uz to, ka jau pirms 1680. gada šis ēdiens bijis viens no populārākajiem un pazīstamākajiem Kurzemē, ko ēduši paši un ar ko cienājuši ciemiņus. Tātad tā vēsture iesniedzas vēl senāk, un nav gluži neiespējami, ja kādā senajā hronikā atrastos vēl kāds senāks rosola pieminējums - joprojām ne visi Livonijas laika rakstītie avoti iztulkoti latviski, turklāt daudzi pastāv vienā rokraksta eksemplārā dažādos ārzemju arhīvos.
Mainoties ēdāju gaumēm un plaši pieejamām izejvielām, tālākos gadsimtos recepte nomainījusies līdz nepazīšanai. Mums tik tīkamie kartupeļi līdz 1680. gadam vēl nebija masveidā sasnieguši Latviju, jo Amerika bija salīdzinoši nesen atklāta un kartupeļi pie mums vēl nebija ieaudzēti. Taču, kad tas notika, kartupelis acīmredzot stājies ābolu vietā, jo kartupeļus viegli uzglabāt cauru gadu. Receptei kādā brīdī klāt nākuši kaperi, kurus to nepieejamības brīdī atkal nomainījuši zaļie zirnīši kā izskatā līdzīgi, lai arī ar maigāku garšu, bet olīveļļas vietā stājies krējums, jo majonēze pie mums ienākusi vēl vēlāk. Siļķu vietā nākuši un aizgājuši nēģi, kas aizstāti ar vieglāk nopērkamu gaļu vai desām utt. Pamazām mainījušās arī citas sastāvdaļas atbilstoši pieejamībai, jo cilvēki drīzāk bijuši gatavi garšas izmaiņām, pieļaujot jaunas sastāvdaļas, nevis palikšanai bez sava iemīļotā rosola!
Mūsu iecienītās ēdmaņas saistību ar līdzīgiem Eiropas tautu ēdieniem apliecina fakts, ka arī Polijā ir savs “rosół”, tikai tur tas mūsdienās izpaužas kā vistas zupa. Saglabājies princips, ka poļu “rosół” ir drīzāk svētku un svētdienu ēdiens. Latvijas Universitātes pētnieks Edmunds Vanags vēl atradis, ka Skandināvijā bijis ēdiens “risols” jeb “risolē”, ko gatavojuši no dažādiem svētku galdu pārpalikumiem.
Latvijai nonākot cara impērijas sastāvā, bet pēc Otrā pasaules kara arī zem sarkanā komunistu zābaka, mūsu valoda nokļuva krievu valodas joprojām jūtamā ietekmē. Šeit mūsu kurzemnieciskais rosola nosaukums sāka jukt ar rasoļņiku - krievu zupu, kurai dažas sastāvdaļas līdzīgas (kartupeļi, gurķi, gaļa). Tomēr galvenā atšķirība nosaukuma izcelsmē tāda, ka rasoļņika zupas nosaukums cēlies no krievu apzīmējuma sasālītam ēdienam (“rassol”), jo krievu zupā tiek izmantoti sālīti gurķi, kurpretī mūsu rosola recepšu vairumā ne senāk, ne tagad nav sastopami nekādi sālījumi: mēs izmantojam skābētus vai marinētus gurķus, bet citas sastāvdaļas ir lielākoties svaigas.
Grāmatas “R*SOLS” (Zvaigzne ABC, 2024.) devums ir tāds, ka šeit varam izlasīt daudzas un dažādas receptes, kas parāda - rosols ir daudzveidīgs, tam ir receptes ar variācijām (kaut vai visiem zināmās rosola alternatīvas ar desu vai gaļu), lasāmas interesantā veidā restaurētas aizgājušo gadsimtu receptes. Grāmata liek aizdomāties par regulārajām debatēm, kāds mūsu rosolam varētu būt sakars ar krievu Olivjē salātu izcelsmi. Pēterburgā strādājošais šefpavārs Lisjēns Olivjē (Lucien Olivier, 1838.-1883.) daudz braukāja apkārt, pētīdams citu tautu receptes un popularizēdams savējās. Nav izslēgts, ka viņš varētu būt drīzāk ietekmējies no mūsu rosola, nevis otrādi, jo - kā redzam no rakstītajiem avotiem - rosols pastāvēja ilgi pirms šefpavāra Olivjē un viņa receptēm. Taču nesen izdotā grāmata turpina padomju rakstības tradīciju, cenšoties kurzemnieku rosolu vismaz nosaukumā “saprecināt” ar krievu rasoļņiku, kaut arī šie ēdieni ir no divām dažādām pasaulēm. Arī literatūrzinātnieks Ojārs Lāms, kurš speciāli pētījis šī ēdiena pirmsākumus un gatavo pēc vissenākās receptes, jau senāk LTV ēterā atzina - pats šo ēdienu drīzāk dēvē par rosolu, ar "o". Šis ir gadījums, kad it kā triviāla atšķirība mūs aizved lieliskā ekskursijā vēstures dzīlēs.
Majonēzes ražotāji savu produktu raksta tāpat, kā to dara Dr. Arnis Radiņš, citējot XVII gadsimta vācu ārstu, kurš pirmais latīniski pierakstījis kurzemnieku rosola recepti
