Lasāmgabali

«No skolas gadiem man atmiņā palikušas bezgalīgās soļošanas ierindas skatēs, militārā apmācība un gāzmasku gumijas smaka un talks uz sejas. Bet, ja es teiktu, ka padomju laikā nebija nekā skaista, es noliegtu savu bērnību un jaunību, kas katram ir tikai viena. Bija, noteikti bija!» saka režisore Ināra Kolmane.

Lai veicinātu Latvijas mūzikas apriti straumēšanas vietnēs, “Zelta mikrofons” sadarbībā ar “Elektrum” šogad sācis apkopot iknedēļas straumētāko ierakstu topu. Laba un apsveicama lieta, jo digitālā vide sen kļuvusi par centrālo laukumu, kur notiek klausītāju satikšanās ar mūziku, taču vienlaikus tā atklāj šokējošus rezultātus – mūsu jaunās paaudzes muzikālā gaume ir, maigi izsakoties, diezgan atbaidoša.

Salīdzinot mūziku topošajai spēlfilmai par pirmajiem latviešu dziesmu svētkiem «Zeme, kas dzied» un Dailes teātra izrādei «Brands», komponists Jēkabs Jančevskis saka: «Tas ir kā no smalki uzpucēta opernama pa taisno ieiet privātā «frīku» masku ballē rūpnieciska angāra telpās.»

"Vai bija vērts darīt to, ko visu mūžu darīju? Varu diezgan droši atbildēt: bija vērts," intervijā Neatkarīgās žurnālistei Elitai Veidemanei saka Maestro Raimonds Pauls, kurš tikko nosvinēja savu 87. dzimšanas dienu.

«Daudzi mani vienaudži jūtas tā, ka tā «īstā dzīve» būs pēc apmēram desmit gadiem, jo tad būs kaut kas sasniegts, būs ģimene, bērni. Man, paldies dievam, tāda sajūta nekad nav bijusi. Man ir sajūta, ka mana dzīve notiek tagad, ka ir tas, kas ir tagad,» saka Valmieras teātra jaunā aktrise Ieva Estere Barkāne (24).

„Nu, sagaidījāt jauno valdību? Tagad visi būs laimīgi,” Raimonds Pauls sev raksturīgajā ironijā strupi noteica. Tobrīd nebija pagājušas ne divas nedēļas kopš „Kariņa 2. valdības” apstiprināšanas. „Ja jums kaut kā tomēr pietrūkst – zvaniet, palīdzēšu,” Pauls apsolīja. Laikam laimes pietrūkst, nodomāju. Bet Maestro jau bija atvadījies promiešanai, un es par to laimi aizmirsu... Toties atcerējos, ka ik gadu svinam 12. janvāri – Raimonda Paula dzimšanas dienu. Daudz laimes, Maestro!

„No politikas brīnumus es negaidu. Politiķi nav domāti brīnumu radīšanai. Ja veikalā nopirksiet rauga pankūku mīklu, jūs nevarēsiet no tās uzcept kliņģeri vai napoleonu. Tas pats notiek politikā: kādas izejvielas ir dabūjamas, no tādām arī var kaut ko izcept. Cilvēki no politiķiem gaida tādu rīcību, kas nodrošinātu iekšējo kārtību un novērstu ārējos apdraudējumus, proti, cilvēki gaida stabilitāti. (..) Saprotiet, ja es pērku bundžu, uz kuras rakstīts „Šprotes”, es negaidu, ka iekšā būs cūkgaļa ar griķiem. Ja es lasu – partija „Vienotība”, tad man šķiet, ka tā cīnās par vienotību. Bet nekā tāda nav... Minimālais, ko es prasītu, ir: nomainiet nosaukumu! Uzlieciet, piemēram, nosaukumu „Anarhija”.”

Jauns gads iesākās ar jauniem solījumiem un jaunām apņemšanām, taču ne visiem bija lemts tās piepildīt: par pirmo amatpersonu, kura atlaista no darba 2023. gadā, kļuva jaunā maģistriene Zatleriene, kurai beidzās trīs stundu, trīs pusdienlaiku un trīs dienu ilgais pārbaudes laiks Austrumgaiļezerslimnīcas radioloģijas centra vadītājas pienākumpildes amatā.  

«Dziesmu svētki ir augstākais punkts latviešu tautas kultūrā, un šajā izrādē man ir svarīgi saprast un pārdefinēt, kāpēc šie svētki ir nozīmīgi mums pašiem. Ir sajūta, ka miera laikos mēs savu valsti, cilvēkus, svētkus un brīvību sākam uztvert par pašsaprotamu, taču kaimiņu piemērs mums rāda, ka tā ir nemitīga cīņa, kas jāved ne tikai uz āru, bet arī sevī,» saka aktieris un režisors Matīss Budovskis.

Visaugstisvētītā Rīgas un visas Latvijas Metropolīta Aleksandra Kristus Piedzimšanas svētku vēstījums Augstisvētītajiem Virsganiem, Dievu mīlošajiem draudžu ganiem, godbijīgajiem diakoniem, visgodājamajai mūku kārtai un visiem Latvijas Pareizticīgās Baznīcas uzticīgajiem bērniem

Ziņas par to, Eiropas viducī varētu izcelties kaut kas nelāgs, virmoja jau pirms gada. Strādājot mūsu ziņu portālā “www.nra.lv”, to nevarēja nepamanīt. Taču es, tāpat kā daudzi citi, tobrīd neticēju, ka 21. gadsimtā Eiropas vidū varētu izcelties liela mēroga karš.

Kamēr latvju bāleliņi vēl nebija ķērušies pie Ziemassvētku svinēšanas ierasti latvisko tradīciju gaisotnē, proti, samarinējuši šašliku, saspridzinājuši petardes un piesēduši pie TV, lai noskatītos “Greja 50 nokrāsas” un “Džumandži nākamo līmeni”, tikmēr varēja aiz neko darīt pievērsties cita veida aktivitātēm. Piemēram, pavazāt bluķi pa Vecrīgu, cenšoties to neuzmest kādam uz kājas, bet pēc tam Rātslaukumā to sadedzināt, cenšoties pie viena nenodedzināt arī Rātsnamu un Rolanda statuju.

Noslēgumam tuvojas Latvijas mūzikas ierakstu gada balvas “Zelta mikrofons” žūrijas darba pirmais posms – iesniegto darbu vērtēšana. Nu jau var nedaudz pavērt “slepenos failus”, kas īsti ir vērtējams un ko ieteikt noklausīties no plašā 2022. gada ierakstu klāsta. Piemēram, gada debitantu kategorijā.

Pēdējie divi gadi iemācījuši netērēt spēkus cerībām. Ir lietas, ko nevaram ietekmēt. Tas liek piezemētāk raudzīties uz nākamo gadu un apzināties, ka jāturpina dzīvot un priecāties arī par maziem laimes brīžiem, intervijā «Neatkarīgajai» saka Operetes teātra soliste Anta Jankovska.

Noklausījušies laika ziņas un saskatījušies Bomu Trici, latvju bāleliņi bruņojās ar sniega lāpstām un šķūrēm, smilti un sāli, sapirkās pārtiku līdz martam un dzeramo līdz Jāņiem, uzlādēja mobilos telefonus, datorus un planšetniekus un gaidīja sniega apokalipsi, kurai vajadzēja iestāties jau pirmdienas rītā. “Eu, beidziet!” noteica rīdzinieki, slinki nožāvājās, pakasīja pēdu un paskatījās pa logu. “Ja ir pateikts, ka sabiedriskajā transportā varēs izmantot puteņa biļetes, tā ir droša garantija, ka sniega nebūs!”

«Annas Brigaderes un Jāņa Jaunsudrabiņa darbos slēpjas kods, kas mūs padara par tiem, kas mēs, latvieši, esam. Un kur gan vēl labāk šo kodu atklāt, ja ne uz teātra skatuves, kur vienīgais ierobežojums ir mūsu iztēles robeža,» saka režisors Jānis Znotiņš.

Latvijas iedzīvotāji cenšas atlīdzināt ukraiņiem par to, ka mums pret Krievijas uzbrukumu nav jācīnās ar ieročiem. Krievijas uzbrukums Ukrainas daudzkāršojis Latvijas iedzīvotāju veikto ziedojumu apmēru jau pirms Ziemassvētku un gadu mijas rituālos ietilpstošā ziedošanas pacēluma.

Ziemassvētku klasisko melodiju nogurdinātajiem pirmssvētku un arī pašu svētku laikā bieži rodas izmisuma pilns jautājums – kur dēties, kur mukt, kur patverties, lai, pat ledusskapi atverot, nenāktos dzirdēt dažnedažādus “džinglbellus” un “klusa nakts, svēta nakts”?! Nekur, biedrīši, nekur! Šīs mocības var tikai padarīt mazliet paciešamākas, aizvadot svētkus jautrākā noskaņā.

Ziema uzņēma savus sniegotos apgriezienus, un latvju zemē atkal iestājās laiki, kad Zosēni masu medijos un ļaužu valodās tika pieminēti biežāk par Pīlēnu, tas ir, meteomurgoloģiskās prognozes bija krietni interesantākas par politiskajām. Ar atvieglojumu bāleliņi uzņēma arī ziņu, ka uzradusies vecā, labā un mazliet piemirstā gripa, nevis kaut kāds kovidštrunts, kas nozīmēja, ka dzīve sāk atgriezties vecajās sliedēs. Vismaz no medicīniskā viedokļa.

«Šo pēdējo divu gadu laikā, kad esam bijuši tuvu apokalipsei, cilvēki alkst saņemt tādas emocijas, kas dziedina dvēseli. Cilvēki meklē gaismu, un Tuta ar saviem draugiem ir tie, kuri to cenšas radīt. Cik vien gaismas ir mūsos pašos, to atdodam no skatuves, un skatītāji ir gatavi to ne tikai uzņemt, bet arī dot pretī. Un mēs to jūtam,» saka Latvijas Nacionālā teātra aktrise Liene Sebre.

Šonedēļ vēsture izspēlē ļaunu, bet pelnītu joku pret krieviem, jo 83. gadadiena Padomju Savienības uzbrukumam Somijai pienākusi ar salu, kas nogalina uzbrucējus Ukrainā tieši tāpat, kā nogalināja uzbrucējus Somijā.

Beidzot tika iedegta Ziemassvētku egle “Lido” atpūtas centrā, bet svētdien tādam pašam liktenim gatavojās Rīgas galvenā Ziemassvētku egle Doma laukumā. “Kāpēc tik vēlu?! To vajadzēja paveikt jau pēc Jāņiem – mēs ko, velti jau ap Līgo svētkiem sākām veikalos spēlēt džinglbellus un gatavoties Ziemassvētku štruntu izpārdošanai?!” savu taisnīgo sašutumu pauda tirgotāji.