Lasāmgabali

Latvijas Nacionālais teātris atsāka jauno sezonu, tomēr daudz lielāku uzmanību latvju bāleliņi pievērsa teātrim, kas risinājās ap TV “Raiņa” jeb TV “Dožģa” aktivitātēm, tikai nebija skaidrs, vai lielāku neapmierinātību raisa tas, ka Rīgas mērīgajam Staķim uzdoti pārāk slikti jautājumi, vai tas, ka viņš pārāk labi uz tiem atbildējis. Par vienu gan latvju bāleliņi vienojās kopīgā sašutumā – ka krieviem vairs nedos vīzas, bet TV “Dožģam” tās jau ir.

«Ir diezgan neaptverami un pat iznīcinoši apzināties, ka tās vērtības, vibrācijas, par kurām mākslā mēdzam runāt, acīmredzot nav spējušas sasniegt tik daudzus adresātus. Kamēr mēs Torņakalna baznīcā koncertā «Amao omi» lūdzam par mieru, citviet pasaulē piesauc tumsu, nāvi un ciešanas,» saka komponists un diriģents, «Lielās mūzikas balvas 2021» laureāts kategorijā «Gada komponists» Jēkabs Jančevskis. 25. Starptautiskajā garīgās mūzikas festivālā, kas no 13. augusta līdz 8. septembrim notiks Rīgā un Liepājā, pirmatskaņojumu piedzīvos divi viņa jaundarbi.

Ja pirms pieciem gadiem Sandai Pogulei kāds teiktu, ka viņa reiz ar aizrautību rosīsies savā vecāku saimniecībā, audzējot gaļas lopus un pieskatot bišu dravas, Sanda noraidoši pašūpotu galvu. Taču, redz, kā dzīvē mēdz notikt – apstākļi saslēdzas tā, ka viņa ir atgriezusies savas dzimtas mājās “uz pilnu slodzi”, attīsta vecāku radīto lauku sētu un atzīst – šī ir viņas īstā vieta gan sirdī, gan sevis pilnveides ziņā.

Tuvākās nedēļas latvju koncertdzīvē zināmā mērā aizritēs ukraiņu zīmē: Svetlana Loboda, Verka Serdjučka, “Okean Elzy” – trīs dažādi mākslinieki trīs dažādos koncerti. Daudzi ukraiņu mūziķi šobrīd Latviju izvēlējušies par mītnes zemi, un daudzi šeit arī turpina savas muzikālās gaitas – kopīgos sastāvos ar mūsējiem.

Latvijas uzņēmējiem pēdējie gadi bijuši izaicinājumu pilni – Covid-19 pandēmija vēl nav beigusies, kad sācies ir karš, izmaiņas loģistikā un izejmateriālu pieejamībā, kam klāt nāk energoresursu krīze un inflācija. Satraukti ir ne tikai darba devēji, bet arī darba ņēmēji – bailes no slimības, bailes par darba vietas saglabāšanu, bailes par energoresursu cenu pieaugumu un pieejamību mājsaimniecībās, bailes par gaidāmajiem apkures rēķiniem.

Laikā, kad resursu ekonomija ir jau asi aktuāla, nekas nav svarīgāks par dalīšanos ar pieredzi pārdomātas un pamatotas ekonomijas metodēs. Lieliska platforma ir jau ikgadējais biedrības Building Design and construction council (BDCC) organizētais konkurss Ilgtspējība arhitektūrā, būvniecībā, dizainā.

Lielformāta ielu māksla Rīgā nav bieža parādība, tāpēc daudzus rīdziniekus un pilsētas viesus šovasar gaida krāšņs pārsteigums.

Ieskatoties FB grupās “Sēņu medniekiem” un “Latvijas Mikologu biedrība un draugi”, rodas priekšstats, ka Latvijā sēņo gluži vai visi – vieni vairāk pievēršas pilniem groziem ar pārtikā lietojamām sēnēm un lielās ar savu guvumu, citi izceļ sēņu burvību un to pārvērtības, neiedziļinoties, vai tā ēdama vai ne, jo šo cilvēku galvenais mērķis ir iepazīt plašo sēņu pasauli, būt dabā, izbaudīt meža burvību visā tās krāšņumā.

Starptautiskā teātra un kino mūzikas festivāla “Jūras pērle” zvaigznes atkal iedegsies mākslas debesīs, un šoreiz tas notiks Rīgas skatītājiem!

Iestājās augusts, taču latvju bāleliņi vairs pat nesatraucās, ka kaut kur kaut kam par kaut cik uz kaut kurieni atkal paaugstinājušies tarifi, jo pie tā visi sen bija pieraduši. Tā vietā bāleliņi nopriecājās, ka apmeklētājiem bez maksas būs pieejams Pokaiņu mežs, no kura, kā lika domāt pēdējā laika novērojumi, cēlusies lielākā daļa Saeimā sasēdināto gudrāko galvu un par tām vēl gudrākās diametrāli pretējās ķermeņa daļas.

«Šī loma pie manis atnāca ļoti harmoniski. Viņa ir manos jutekļos, viņa ir visās manās sajūtās. Tā ir loma, kurā ir gan jūtas, gan prāts, gan cilvēciskais kodols – viss, kas man patīk un ir būtisks,» saka Liepājas teātra aktrise Signe Dancīte. Viņa spēlē Madi Kārļa Lāča un Regnāra Vaivara mūziklā «Purva bridējs ugunī». Izrādi, kas Liepājā ieguvusi lielu skatītāju mīlestību, otrdien un trešdien, 9. un 10. augustā, varēs noskatīties Rīgā, Dailes teātrī.

Latvijas Mikologu biedrība ir sabiedriska organizācija, kas cieši sadarbojas ar Latvijas Nacionālo dabas muzeju, jo tās darbības virzieni pārklājas ar dabas muzeja mērķiem un uzdevumiem. Mikologu biedrības uzdevumi ir pētīt Latvijas sēnes un ķērpjus, atbalstīt to saglabāšanu; apvienot Latvijas interesentus neatkarīgi no viņu profesionālā statusa sēņu un ķērpju izpētei un aizsardzībai; izglītot savus biedrus attiecīgajā jomā; propagandēt attiecīgās tēmas sabiedrībā un sadarboties ar atbilstošām ārzemju organizācijām.

Apraudot jūlija beigas un augusta nenovēršamo iestāšanos, latvju bāleliņi, stāvot pie zibens vēl nesaspertā ozola un turot roku uz Karīnas Račko kopotajiem kopošanās rakstiem, nozvērējās vismaz mēneša beigas pavadīt vienos priekos, peldbiksēs un gumijniekos, tāpēc ņēma karti un globusu, ieslēdza GPS un Wāzi un devās uz Liepājas Summersoundu, pie Fontēna uz Pāvilostu vai Siguldas opermūzikas svētkiem, savukārt radikālāk un kardinālāk noskaņotie – tepat uz Bolderāju.

«Mākslai vasarā ir ļoti īpaša nokrāsa. Rudens/ziemas sezonā tā ir ļoti klasiska, «pareiza», bet vasarā, kad viss zied un smaržo, arī cilvēkiem gribas ziedēt, un jebkurš festivāls, kas notiek brīvā dabā, iegūst savu īpašo smaržu. Un Ikšķiles estrāde ir brīnišķīga vieta, kur to piedzīvot,» saka operas dīva un Operetes teātra soliste Sonora Vaice.

Lai gan šīs nedēļas nogalē mūzikas cienītāju prāti un arī daudzu fiziskie ķermeņi būs Liepājas pusē, kur pāris dienās koncentrētas daudzas un dažādas muzikālās norises (trūkst tikai “Prāta vētras” koncerta), nevajadzētu aizmirst arī par “dzīvi pēc Liepājas” – 4. augustā Rīgā, Andrejostas kvartālā, notiks Aminatas lielkoncerts.

Ap šo laiku parasti latvju zelta jaunatne trīcēja, drebēja un svīda baiļu sviedrus, gaidot augstskolu iestājeksāmenu rezultātus, taču šoreiz nevienu kaut kā nepārsteidza ziņa, ka studijām kādā no 12 augstskolām pieteicies mazākais studētgribētāju skaits pēdējo trīs gadu laikā. “Pats galvenais ir mācēt pieslēgties tviterim, feisbūkam, instagrammai un tiktokam,” teica jaunieši, kuri pārējo solījās apgūt kaut kad pēc tam.

«Mums jābūt stipriem un pārliecinātiem savā zemē, par savu valodu un savu kultūru. Tikai tādi mēs varam palīdzēt citiem. Jā, mums šodien ir jāpalīdz ukraiņiem, bet mēs nedrīkstam aizmirst, no kurienes paši nākam, kas mēs paši esam, kur ir mūsu spēks,» saka horeogrāfs Agris Daņiļevičs.

Atjaunojot daudzdzīvokļu mājas, mēs ne tikai paaugstinām to energoefektivitāti, tādējādi samazinot apkures izmaksas, bet arī radām apstākļus veselīgākai, ērtākai dzīves videi un uzlabojam ēkas estētisko izskatu. Vairs nav jaunums, ka dzīvoklis atjaunotā un renovētā mājā ir daudz vērtīgāks.

Pat tuvojoties nedēļas nogalei, joprojām nerimās ņemtne un jātne ap un par uz Lucavsalu emigrējušo “Pozitivusu”: kādam nepatika jaunā vieta, kādam mākslinieku saraksts, kādam bija par dārgu utt. “Kas tā par štrunta programmu, kur Žoržiks, kur Vitjka Lapčenoks, kāpēc nav “Eolikas” vai vismaz bītlu un “The Rolling Stones”!” tviterī un feisbūkā ņēmās un jājās tie, kuri “pozitivusā” līdz šim vēl ne reizi nebija spēruši kāju vai pabāzuši degunu. “Atslābstiet, tāpat līs,” drūmi norūca tie, kas tajā bija gan spēruši degunu, gan bāzuši kāju.

«Gleznojot vai radot mūziku, jāļaujas dievišķai plūsmai. Lai sajustu to sevī, jākļūst pazemīgam, klusam vērotājam un klausītājam. Mākslinieks kā jebkurš cilvēks ir instruments, kuru spēlē Radītājs,» saka māksliniece Ilze Raudiņa. Ļaut vadīt roku gleznojot viņai palīdz daba, mūzika un vīraka smarža.

Šogad Rīgas Zooloģiskais dārzs, īstenojot atbalstītāju un sadarbības partneru projektu dzīvnieku labturības un aizsardzības jomā, kā jaunumu piedāvā iespēju komersantiem kļūt par Rīgas ZOO dzīvojošā Amūras tīģeru pāra – Augusta un Taigas – patronu un atklāt “tīģera iespējas” pašam uzņēmējam!

«Domāju, ka pils mani ir pieņēmusi. Un, lai arī šajā amatā ir pagājuši jau trīs gadi, katru dienu uz darbu nāku ar prieku, domu, ka vēl ir daudz lietu, ko izzināt un izdarīt,» kādā brīdī sarunā ar »Vakara Ziņām« teica Rundāles pils direktore Laura Lūse. Plānu un ideju turpmākajiem četriem gadiem, kas viņai atlikuši līdz amata termiņa beigām, Laurai netrūkst, taču, kā viņa uzsver, «šis ir laiks, lai es visu ievirzītu stabilā gultnē. Lai visas idejas īstenotu, tam gan laika mazliet pietrūks».