Nākampiektdien, 30. septembrī, Mākslas centrā “Noass” uz koncertu aicina – nu jau droši var teikt, ka leģendārā – rokgrupa “Pienvedēja piedzīvojumi”. Šis nebūs parasts koncerts, bet gan sabiliešu jaunākā studijas albuma “Nelaiks” izdošanas vinila plates formātā svinēšana kopā ar grupas draugiem, paziņām un faniem.
Kamēr daudzas latvju popa un rokgrupas ar stāžu un bez tā par savu dziesmu izdošanu tik ekskluzīvā un prestižā formātā kā vinila plate var tikai sapņot, no “underground” dzīlēm cēlusies sabiliešu formācija “Pienvedēja piedzīvojumi” piedāvā jau otro plati - pirms pieciem gadiem šādā formātā tika klajā laists albuma “Cilvēks ar trepēm” atkārtotais izdevums, bet nu tāds pats liktenis piemeklējis albumu “Nelaiks”, kas CD versijā tika izdots 2019. gada septembrī. “Mēs varam būt lepni - par mums ir tapusi grāmata, ir divi vinili, un uz [grupas 30 gadu] jubileju būs arī filma, to mēs mazliet pietaupījām. Tā ka savus 30 gadus sagaidīsim lielīgi un priecīgi!” smaida grupas “Pienvedēja piedzīvojumi” līderis, vokālists un basģitārists Māris Žigats. “Turklāt cerams, ka šis nebūs mūsu pēdējais vinils un uz jubileju izdosim platē arī labāko dziesmu izlasīti vai arī jaunu albumu.”
Jāpiebilst, ka “pienvedējiem” ir vēl kaut kas tāds, kā nav ļoti daudzām grupām - audiokasetes! Jāatgādina, ka pirmie divi no tobrīd tikai retajam (un vietējiem sabiliešiem) zināmās rokgrupas dziesmu apkopojumiem “Gumijas līme” (1994) un “Nelaiks” (1995) iznāca demokasešu formātā (apskatnieks atminas tās redzējis sen likvidētajā veikalā “Desants”, kas atradās pagalmā, kur šobrīd būvējas Jaunais Rīgas teātris), arī “Cilvēks ar trepēm” (1996) sākotnēji tika izdots kasetēs. Pašlaik “PP” oficiālajā diskogrāfijā ir seši studijas albumi, divas dziesmu izlases un abas minētās kasetītes.
Lai gan “Nelaiks” grupas skanējumam bija diezgan eksperimentāls - tajā bija dzirdamas arī elektroniskākas notis, klausītāji to uzņēma ļoti labi, un nav dzirdētas negatīvas atsauksmes no sērijas “fui, nu kas tas tāds ir, lūk, vecie “pienvedēji” - tā gan bija štelle!”. Par hitu ātri izvirzījās dziesma “Viss ir kārtībā”, savukārt “veco rokeru himna” “Ejam mājās”, kuru iedziedājis grupas bundzinieks Pēteris Lunde, vispār kļuva par negaidītu gāzēju koncertos - arī paši “pienvedēji” neesot cerējuši, ka šī dziesma tik labi aizies tautās.
“Albums šāds tiks veidots apzināti. Mēs sapratām, ka esam pietiekami ilgi spēlējuši, lai varētu atļauties arī nelielas vaļības. Protams, neesam no sevis aizgājuši tālu - tā elektroniskā piešprice ir pavisam neliela, taču nebija arī pārmetumu, ka esam kļuvuši popsīgi, tātad laikam trāpīts zelta vidusceļš. To novērtēja arī mūzikas lietpratēji un analizētāji, mums par šo albumu 2020. gadā piešķirot “Zelta mikrofonu”, turklāt konkurence toreiz bija diezgan spēcīga,” norāda perfekcionists Žigats. “Cik balles es mums dotu par “Nelaiku”? Es dodu tam deviņas balles, uz desmit ballēm arī pasaulē kādu albumu radījuši tikai retie... Bet plate tiešām ir ļoti labi sanākusi! Tiešām! Mēs ļoti lielu darbu izdarījām jau pirms ieraksta, dziesmu filtrs bija pamatīgs, tāpēc studijā viss gāja ātri un raiti - [producents] Gatis Zaķis pat teica, ka viņam principā neesot ko tur vairs darīt, viss jau ir gatavs. Līdz ar to studijā lieki laiku netērējām, jo mums viss bija skaidrs - kā albumam jāskan, kam tajā jāskan, un kāda ideja tam ir jānes. Tāpēc - deviņas balles.”
Plānots, ka koncertā “Noasā” grupa spēlēs aptuveni pusi no “Nelaikā” iekļautā repertuāra, bet otru pusi veidos vecie hiti. “Cilvēki ar savu naudu ir nobalsojuši, lai mēs spēlētu dziesmas, kas viņiem patīk. Mēs, protams, varam atļauties uzspēlēt arī retāk izskanējušus gabalus, tomēr pamatā koncerta repertuāru nosaka tieši klausītāji,” norāda Māris. “Pienvedēji” arī šogad bija diezgan bieži redzami uz skatuves - esot nospēlēts vairāk par 20 koncertiem, un “dažkārt bija arī pa diviem dienā - nospēlējam vienu un skrienam uzreiz uz nākamo”. Piemēram, tā bija “Ezīšfestā”, kur “pienvedēji” uzreiz lēca mašīnās un devās uz Rūjienā notiekošo festivālu “Vērte”, tāpat esot bijis arī Tukuma pilsētas svētku apvienojums ar “Saldus sauli” utt.
Uz “pienvedēju” 25 gadu jubilejas koncertu “Hanzas peronā” 2019. gada oktobrī lielākoties bija atnākuši roka cienītāji ar stāžu (un sirmiem deniņiem), bet “Ezīšfestā” grupu labprāt klausījās arī jaunā paaudze - tā novēroja apskatnieks. “Festivālos to jūt vislabāk: ja spēlē vecās dziesmas, reaģē gados vecāki cilvēki, kuri uzreiz panāk tuvāk skatuvei - no augšas, uz skatuves stāvot, to var labi redzēt -, bet, spēlējot jaunos gabalus, vairāk reaģē tieši jaunie cilvēki. Lielajās jubilejās mēs bieži vien pavelkam ārā arī senākas dziesmas vai tādas, kuras parasti koncertos nespēlējam, taču vispār, spēlējot koncertus, repertuārs ātri izsijājas - skatoties uz publikas reakciju, labi redzi, kuras dziesmas “aiziet”.”
Par “MicRec” izdotās plates iespējamajiem komerciālajiem panākumiem Žigats lielas cerības nelolo: “Plate, protams, ir krāšņuma lieta. Cilvēku, kuriem mājās ir plašu atskaņotājs un kuri labprāt iegādātos plati un to paklausītos, nav tik daudz, cik mums gribētos. Taču viņi ir! Turklāt tā ir stabila auditorija. Piemēram, visa iepriekšējās plates “Cilvēks ar trepēm” tirāža ir izpirkta, tā bija ap 1000 eksemplāriem.”
Interesanti, ka plašu atskaņotāja nav arī pašam Žigatam: “Es ļoti ceru, ka man kādreiz būs lauku māja, kurā viena istaba būs tieši tāda, kādu esmu to iecerējis - mūzikas istaba. Daru visu iespējamo, lai tā tas būtu, bet, ja neizdosies, arī nekas. Esmu no tiem cilvēkiem, kuri grib labas lietas vai arī nemaz. Nopirkt kaut kādu nebūt atskaņotāju un “tumbas”, klausīties labu mūziku daudzdzīvokļu mājā, lai kaimiņi nāk klauvēties pie durvīm vai klaudzina pa radiatoriem - tas nav domāts man. Katrai mūzikai ir savs skaļums: ir mūzika, kas jāklausās klusi un mierīgi, varbūt pat fonā; ir mūzika, kura ir jāsēž un jāklausās; ir mūzika, kuru griez ļoti skaļi un ej sētā skaldīt malku. “Pienvedēju” mūzika ir jāklausās skaļi. Jo tā arī ir rakstīta skaļi. Mēs spēlējam diezgan jaudīgi. Klausoties to klusi, daudzas lietas nevarētu nolasīt tā, kā tās ir domātas. Turklāt - mēs taču arī paši esam skaļi kurzemnieki!”
Runājot par nākotnes radošajiem plāniem, Māris Žigats atbild ātri un bez šaubīšanās: “Domāju, ka nākamgad izdosim [jaunu albumu]. Ir jau kāds laiciņš pagājis [kopš iepriekšējā albuma], ziemā iesim kārtīgi pastrādāt studijā. Idejas jau ir, taču vēl gribam precīzāk saprast skanējuma virzienu. “Nelaikā” mēs atļāvāmies mazliet paeksperimentēt ar elektroniku, bet, vai mēs to turpināsim un cik lielā mērā, tas vēl ir jautājums - to vēl neesam savā starpā izrunājuši un neesam nonākuši pie kopīga secinājuma. Kad sāc rakstīt dziesmas, tās mazliet tomēr arī pašas diktē savu stilistiku, kā tās grib skanēt. Ja gabals ir rakstīts tā, lai tajā būtu vieta arī elektronikai vai tā tur prasās, bet to tu tajā neieliec, dziesma sanāk mazliet “plika”. Šobrīd elektronika pasaulē skan ļoti daudz - arī smagajā mūzikā, lai gan tā tiek pieslēpta vai glīti notušēta. Kārtīgu skaņas spiedienu, tā saucamo “grūvu”, ar dabīgiem instrumentiem vien bieži vien vairs nav iespējams dabūt. Taču rezumējot: ir nolemts - jaunas dziesmas būs, un plinti krūmos mēs vēl nemetīsim!”
Lai gan “pienvedēju” 30 gadu jubileja tiks svinēta tikai 2024. gadā, grupa jau tagad tai gatavojas gandrīz tikpat vērienīgi kā Rīga astoņsimtgadei. “Mēs tai jau gatavojamies, jo pēdējo gadu notikumi ir bijis ļoti konkrēts signāls, ka šajos laikos lietas jāplāno ar iespējami tālāku skatu uz priekšu. Esam ļoti saistīti ar globālajiem notikumiem pasaulē un Latvijā. Kultūra un sports ir pirmie, kas cietīs no jebkādām ekonomiskajām svārstībām - šādu jomu pasākumi ir pirmie, kas uzreiz tiek nolikti maliņā. Līdz ar to viss ir jāieplāno tā, lai lielo darbu vari darīt lēnā garā un izskatīt dažādus variantus, bet mazākus darbiņus pēc tam veikt, skatoties pēc konkrētajiem apstākļiem,” skaidro Žigats.
“Tā, piemēram, dokumentālajai filmai par “pienvedējiem” jau vajadzēja būt izlaistai, taču šos plānus izjauca kovids. Cilvēki, kas bija iesaistīti tās radīšanā, pieslējās citiem darbiem, un viņi vienkārši vairs fiziski nevarēja to pabeigt. Lai gan daudz darba tur vairs nav atlicis. Mēs nevaram kaut ko plānot tuvos termiņos, drīzāk varam plānot relatīvi tālāku nākotni. Līdz ar to šobrīd mēs varam teikt - jā, uz mūsu 30 gadu jubileju būs tas un tas, un tas viss tiešām būs! Neatkarīgi no situācijas pasaulē.”
