Britu premjeres Trasas atkāpšanās ir gandrīz neizbēgama

Britu premjere Liza Trasa īsā laikā sarūpējusi valstij lielas problēmas, un konservatīvie jau spriež par to, kā un kurš varētu viņu nomainīt © AP/Scanpix

Ja Apvienotajā Karalistē tagad sarīkotu aptauju par visu laiku sliktāko premjeru, visticamāk, ar ievērojamu pārsvaru šis tituls pienāktos pašreizējai valdības vadītājai Lizai Trasai. Atrodoties amatā tikai sešas nedēļas, viņa sarūpējusi britiem tādu politisko un ekonomisko krīzi, kādu neradīja pat “Brexit” un Covid-19 epidēmija kopā ņemti. Pašlaik situāciju cenšas glābt jaunais finanšu ministrs Džeremijs Hants, kuru Trasai nācās iecelt amatā pēc konservatīvo deputātu spiediena. Bet toriji tikmēr lauza galvas, kā ar iespējami mazākiem zaudējumiem nomainīt partijas un valdības vadītāju.

Pēc Borisa Džonsona atkāpšanās no premjera amata šā gada vasarā konservatīvie uzsāka jauna līdera meklējumus. Sākotnēji pieteikušos kandidātus vētīja tikai partijas parlamenta deputāti, vairākās balsošanas kārtās atsijājot mazāk populāros, līdz beidzot palika tikai divi pretendenti - toreizējā ārlietu ministre Trasa un Riši Sunaks, kura atkāpšanās no finanšu ministra amata bija nozīmīgs katalizators Džonsona krišanai.

Jau tolaik britu politologi prognozēja, ka nebūs labi. Deputātu ieskatā labākais partijas un valdības vadītājs bija Sunaks, kurš vairāk vai mazāk pārliecinoši uzvarēja visās balsojumu kārtās. Savulaik, kad pienāca laiks lēmumu pieņemt aptuveni 160 000 partijas biedriem, par favorīti kļuva Trasa, kura ierindas vēlētājiem stāstīja tieši to, ko viņi tik ļoti vēlējās dzirdēt - proti, viņas vadībā tikšot mazināti nodokļi un valsts regulējošā loma ekonomikā un šādā veidā izdošoties apturēt aizvien straujāk augošo inflāciju. Zinoši ekonomikas un finanšu speciālisti ar Sunaku priekšgalā skaidroja, ka tās ir absolūtas muļķības un augošas inflācijas apstākļos nodokļu samazināšana (turklāt ļoti plaša) ir finansiālā pašnāvība, taču Trasa, kura sevi pasludinājusi par maksimāli brīvas tirgus ekonomikas apoloģēti, palika pie sava, mudinot uz pārmaiņām arhaiskajā ekonomiskajā sistēmā.

Nekur tālu viņa gan nav tikusi, jo jau pirmie valdības soļi (jaunā finanšu ministra Kvazi Kvartenga, starp citu, sena Trasas līdzgaitnieka un laba drauga 23. septembrī izsludinātais minibudžets), kuriem nebija nekāda ekonomiska seguma, noveda pie haosa finanšu tirgos, sterliņu mārciņas vērtības krišanās attiecībā pret dolāru un, kas likumsakarīgi, konservatīvo partijas popularitātes straujas samazināšanās. Brīdī, kad krīze bija pašā plaukumā, Trasa nez kādēļ aizbrauca uz Prāgu, lai piedalītos Francijas prezidenta Emanuela Makrona iniciētajā un maz izprotamajā Eiropas politiskās kopienas dibināšanas pasākumā.

Pagājušās nedēļas nogalē Kvartengs tika atbrīvots no amata un par jauno finanšu ministru iecelts Hants, kurš nekavējoties paziņoja, ka tiek atcelti faktiski visi iepriekš izsludinātie plāni par nodokļu samazināšanu. Arī mājsaimniecībām noteiktie enerģijas cenu griesti (ne vairāk kā 2500 sterliņu mārciņu gadā) būs spēkā vien pusgadu, nevis divus gadus, kā to iepriekš bija izsludinājusi Trasas valdība. Zīmīgi, ka uz parlamenta sēdi, kurā tika paziņots par šīm pārmaiņām, Trasa ieradās ar lielu nokavēšanos, noklausījās Hanta runu, bet pati šo straujo pirueti valdības nostājas maiņā nekādi nekomentēja. Ar visu savu uzvedību premjere lika skaidri saprast, ka Hants amatā nokļuvis pret viņas gribu un lēmumam par kursa maiņu viņa pati joprojām nepiekrīt.

Un tas jau liek runāt ne tikai par finansiālo un ekonomisko, bet arī politisko krīzi - gan valdošajā partijā, gan visā valdībā. Konservatīvo deputātu vidū Trasas autoritāte ir gandrīz pilnībā sagrauta, un daudzi parlamentārieši, kurš atklātāk, kurš aizplīvurotāk, runā par to, ka partijas un valdības vadītāja ir jāmaina, kamēr viņa savā reformu kārē nav paguvusi savārīt vēl kādas ziepes. Problēma tā, ka to izdarīt ir pagrūti. Saskaņā ar partijas statūtiem izteikt neuzticību Trasai un izsludināt jaunas līdera vēlēšanas konservatīvie drīkst ne agrāk kā nākamā gada septembrī - gadu pēc viņas ievēlēšanas amatā. Statūtus gan iespējams grozīt, taču tam nepieciešams likumdevēju vairākuma atbalsts, un, cik var noprast, vairāki aktīvisti pašlaik jau ķērušies pie darba, lai tādu nodrošinātu, taču tas prasīs laiku. Otra iespēja - panākt pārliecinošu torijus pārstāvošo parlamentāriešu atbalstu kādam alternatīvam premjera amata kandidātam. Ja tāds atrastos, partijai varētu būt pietiekami daudz sviru, lai piespiestu Trasu labprātīgi atstāt amatu. Taču problēma tāda, ka konservatīvie pašlaik sašķēlušies daudzās sīkās frakcijās (par to liecināja arī vasarā notikušo balsojumu par jauno līderi rezultāti), kurām atrast kopsaucēju varētu būt vēl sarežģītāk nekā Trasai atteikties no savas pārspīlētās pašpārliecinātības. Savukārt parlamenta atlaišana un jaunu vēlēšanu izsludināšana šobrīd konservatīvajiem būtu politiska pašnāvība, jo socioloģisko aptauju dati ir nepielūdzami - pēc visām Džonsona un (lielākoties) Trasas valdību sastrādātajām nejēdzībām par partiju gatavi balsot vien 29% vēlētāju, kamēr atbalsts opozīcijā esošajiem leiboristiem sasniedzis 51%.

Var jau, protams, atstāt visu kā ir un cerēt, ka Trasa, guvusi mācību, vairs līdzīgas kļūdas nepieļaus. Taču ļoti jāšaubās, vai viņa būtu tā īstā kandidāte, kuras vadībā konservatīvie varētu cerēt uz labiem rezultātiem nākamajās parlamenta vēlēšanās, kas paredzētas 2024. gadā. Tādēļ pašlaik jautājums nav "vai Trasai nāksies atkāpties", bet gan "kad Trasai būs jāatkāpjas".

Pasaulē

Pirms desmit gadiem šķita, ka pasaules kodolenerģijas nozare piedzīvo neatgriezenisku lejupslīdi. Tagad vairākas valstis, tostarp Apvienotā Karaliste, būvē jaunas atomelektrostacijas, ziņo Lielbritānijā bāzētais medijs "bbc.com". Ja pašreizējās tendences vēsta par jaunu kodolēru, ir kāda veca problēma – ko darīt ar uzkrātajiem radioaktīvajiem atkritumiem, no kuriem daži paliks bīstami simtiem tūkstošu gadu.

Svarīgākais