Uzreiz divas sensācijas vienā ES līderu samitā Briselē. Vispirms Ungārijas premjerministra Viktora Orbāna prombūtne ļāva ES sākt pievienošanās sarunas ar Ukrainu, savukārt pēc tam viņa klātbūtne neļāva pieņemt lēmumu par finansiālu palīdzību jau gandrīz divus gadus ilgā karā novājinātajai valstij
14. decembra vakarā ES samitā nolēma uzsākt pievienošanās sarunas ar Ukrainu un Moldovu. Šī ziņa pārsteidza politiskos novērotājus Eiropā. Tāpat pārsteidza Ungārijas premjerministra Viktora Orbāna rīcība, jo iepriekš viņš bija draudējis bloķēt šo darījumu. Tomēr viņam izdevās kaut ko panākt. Jautājums par 50 miljardu eiro piešķiršanu Kijivai, kas ir vitāli svarīgi Ukrainas budžeta stabilizēšanai, ir atlikts vismaz līdz janvārim.
Žurnālistiem uzreiz neizdevās saprast, kas tieši lika Viktoram Orbānam pēkšņi pamest sanāksmes zāli, lai pārējo dalībvalstu vadītāji varētu vienprātīgi nobalsot par turpmāku ES paplašināšanos. Vēlāk kļuva zināms, ka Vācijas kanclers Olafs Šulcs ierosinājis šādu "pastaigu" variantu, taču nav precīzi zināms, kas tieši virzīja Ungārijas līderi.
Iepriekš Orbāns solīja uzlikt veto Ukrainas iestājai ES un vēl 50 miljardu eiro piešķiršanai Kijivai. Briseles samitā viņš pieprasīja, lai nauda tiktu meklēta no alternatīviem avotiem, nevis no ES budžeta. Izlaidis balsojumu, viņš “Facebook” publicēja video, kurā savu rīcību skaidroja ar nevēlēšanos piedalīties "sliktā lēmumā".
Visu aizvadīto nedēļu ar Viktora Orbāna vārdu Briselē bezmaz vai bērnus biedēja. Liktenīgā samita priekšvakarā Eiropas Komisija Ungārijai atbloķēja 10 miljardus eiro no eirofondiem, kas bija iesaldēti, jo šajā valstī bija problēmas ar likuma varu. Pret šo soli iebilda vairāku Eiropas Parlamenta politisko grupu pārstāvji, norādot uz Ungārijas nepietiekamo progresu nepieciešamo reformu īstenošanā. Taču Eiropas Komisija ātri paziņoja, ka valsts ir izpildījusi nepieciešamās prasības, lai nodrošinātu tiesu varas neatkarību, neapstiprinot saistību starp naudas līdzekļu atbloķēšanu un Eiropas samitu. Ungārija savukārt uzstāja, ka šāda saikne pastāv, un pieprasīja nekavējoties atsaldēt visus Briseles rīcībā esošos 30 miljardus eiro, draudot pretējā gadījumā izjaukt visu balsojumu par Ukrainu.
Rezultātā tika rasts kompromiss. Formāli ES turpina sarunas ar Ukrainu par tās pievienošanos savienībai, bet jautājums par finansiālo palīdzību ir atlikts uz nākamo gadu. Kā runā samita kuluāros, divas piekāpšanās ir par daudz, lai Orbāns varētu tās izskaidrot saviem vēlētājiem Ungārijā. Jā, un ES paplašināšanās tēma vēl nav slēgta. Ungārijas premjerministram (un citiem politiķiem) vēl būs iespējas traucēt Kijivas uzņemšanas procesu Eiropas klubā.
ES līderi dienu iepriekš arī piešķīra kandidātvalsts statusu Gruzijai un atbalstīja sarunu sākšanu ar Bosniju un Hercegovinu pēc tam, kad Eiropas Komisija martā publicēs ziņojumu.
Apspriestā 50 miljardu eiro finansējuma pakete Volodimira Zelenska komandai bija stratēģiski svarīga, jo īpaši saistībā ar nopietnajām šaubām par ASV - Ukrainas galvenā donora - atbalstu nākotnē. Vašingtona kavē 60 miljardu dolāru pārskaitījumu republikāņu spītības dēļ.
Ukrainai, kas jau gandrīz divus gadus ir kara stāvoklī, ir nepieciešama tūlītēja palīdzība no Rietumu sabiedrotajiem, lai sabalansētu savu budžetu un turpinātu finansēt cīņu pret Krievijas iebrukumu. Valsts finanšu ministrs Sergejs Marčenko novembrī brīdināja, ka, pārtraucot Rietumu atbalstu, budžetā radīsies aptuveni 29 miljardu ASV dolāru liels caurums. Bija paredzēts, ka Eiropas pārskaitījums 50 miljardu eiro apmērā (17 miljardi eiro dotācijās un 33 miljardi eiro aizdevumos) palīdzēs Ukrainas valstij noturēties līdz 2027. gadam.
Līdz ar Mateuša Moravecka valdības atkāpšanos Polijā Viktors Orbāns oficiāli kļūst par ES "briesmīgo bērnu". Viņš zina, kā ap savu personu radīt ažiotāžu Briselē. Pagājušā gada decembrī Budapešta uzlika veto lēmumam par 18 miljardu eiro piešķiršanu Ukrainai, un vēl agrāk tā mīkstināja pret Krieviju vērsto sankciju paketes saturu. Ungārija ir konsekventi pretojusies ES mēģinājumiem ieviest kopēju migrācijas politiku attiecībā uz bēgļiem, pretojusies liberālām tendencēm LGBT tiesību atzīšanā, bloķējusi jebkādus federalizācijas mēģinājumus un neslēpj savas simpātijas pret Krieviju.
Ungārija ir atkarīga no Krievijas energoresursiem - valstī lielākā Donavas naftas pārstrādes rūpnīca izmanto Krievijas melno zeltu. Savukārt pats Viktors Orbāns Ķīnā spiež roku Vladimiram Putinam un Krievijas iebrukumu Ukrainā dēvē par "speciālu militāru operāciju". Orbāna politiskais kurss daudzējādā ziņā atgādina pašreizējās Krievijas valdības ideoloģiju: imperiālisms (tāpēc arī demonstratīvās rūpes par ungāru minoritāšu likteni Ukrainā), ģimenes vērtības, opozīcijas partiju un mediju apspiešana. Orbāns noteikti ir noraizējies par Donalda Tuska partijas panākumiem Polijā nesen notikušajās vēlēšanās, un tagad Ungārijas valdošie spēki virza likumu par nacionālās suverenitātes aizsardzību, kas nopietni ierobežos opozīcijas partiju iespējas gaidāmajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās.
Skaidrojot savu atteikumu piešķirt finansiālu atbalstu Ukrainai, Orbāns būtībā atkārto Kremļa naratīvus: lai apturētu Ukrainas civiliedzīvotāju bojāeju, ir jāpārtrauc palīdzēt Kijivai cīnīties. Viņš ierosina Eiropai būt starpniecei starp Krieviju un Ukrainu un, līdzīgi kā ASV republikāņu līderis Donalds Tramps, draud apturēt karu vienas nakts laikā. Šeit būtu jāpiebilst, ka Orbāna partijai “Fidesz” ir cieši kontakti ar aizjūras kolēģiem: trīs dienas pirms ES samita Ungārijas valdošās partijas biedri Vašingtonā privāti tikās ar amerikāņu republikāņiem saistībā ar ASV palīdzības apturēšanu Ukrainai.
Šobrīd Viktors Orbāns arī cenšas ieņemt starpnieka vietu starp Krieviju, ar kuru rietumvalstis praktiski ir pārtraukušas jebkādas attiecības, un Eiropas Savienību. Un viņam ir sabiedrotie Eiropā, pat ja viņi nav gatavi tik skaļi paust savu pārliecību. Acīmredzamākais no tiem ir Slovākijas premjerministrs Roberts Fico, kurš atklāti iebilst pret militāro palīdzību Ukrainai. Mazāk acīmredzami ir Austrija un Dienvideiropas valstis, kas atrodas tālu no kara norises vietas, bet kuru iedzīvotāji, tāpat kā pārējā Eiropa, jau otro gadu cieš no pieaugošajām enerģijas cenām. Šo valstu politiķi un viņu vēlētāji arvien vairāk nosliecas par labu idejai, ka karš Ukrainā būtu jāizbeidz sarunu ceļā (pat ja tiktu upurēta daļa Ukrainas teritoriju). Pretējā nometnē ir Baltijas un Ziemeļeiropas valstis, kā arī Polija, Čehija un Vācija.
Sabiedriskās domas aptaujas skaidri liecina, ka eiropieši ir noguruši no kara. Absolūtais vairākums ES iedzīvotāju joprojām atbalsta Ukrainas pievienošanos Eiropas Savienībai. Tomēr atbalsts ieroču nosūtīšanai Ukrainai ievērojami samazinās visās ES valstīs, un Vācijā tas pirmo reizi kopš kara sākuma ir nokrities zem 50%, liecina jaunākā “Eupinion” aptauja, ko veica Briselē bāzētais Karaļa Boduēna fonds. Viszemākais atbalsta līmenis tika reģistrēts Itālijā (tikai 36% respondentu vēlas sūtīt ieročus Ukrainai), bet visaugstākais - Polijā (76%). Šā gada septembrī tikai 23% eiropiešu uzskatīja, ka ES sankcijas pret Krieviju ir efektīvas (pagājušā gada decembrī šādu viedokli pauda 40%).
Sabiedrības noskaņojums atspoguļojas Eiropas ieroču piegāžu tempā. Saskaņā ar Ķīles institūta datiem, militārās palīdzības apjoms, ko Eiropa nosūtīja Kijivai no šā gada augusta līdz oktobrim, bija gandrīz par 90% mazāks nekā tajā pašā laika posmā 2022. gadā.
ES līderu šonedēļ ne pa jokam piedzīvotais izbīlis neapšaubāmi liks politiķiem runāt par to, cik svarīgas ir ES organizatoriskās reformas. Situācija, kad viena valsts var efektīvi bloķēt visu politisko procesu Eiropā, kļūst bīstama visai sistēmai.
Tas, ka nav pieņemts lēmums par finansējumu, nenozīmē automātisku Ukrainas bankrotu, jo visas Eiropas valstis, izņemot Ungāriju, teorētiski var sniegt Kijivai divpusēju palīdzību turpmākajos gados. Tomēr no starptautiskā PR viedokļa ES nespēja panākt vienošanos (ja tas atkārtosies janvārī) tiks uzskatīta par nopietnu šķelšanos ES iekšienē un atteikšanos no iepriekšējām saistībām pret Kijivu.
Vēl viens aspekts ir tas, ka ne tikai Budapešta ir norūpējusies par finansēm. Ņemot vērā ekonomikas nestabilitāti un ārpolitisko situāciju, Ziemeļeiropas valstis, galvenokārt Vācija, vēlas samazināt Eiropas Savienības kopējos izdevumus. Vārdos visas valstis pauž atbalstu Kijivai, bet, tā vai citādi, Krievijas un Ukrainas kara tēma pamet Eiropas dienaskārtību, un, jo tuvāk būs jūnijā paredzētās Eiropas Parlamenta vēlēšanas, jo grūtāk politiskajiem līderiem būs izskaidrot saviem vēlētājiem, kāpēc ir jāupurē viņu labklājība, lai turpinātu militārās operācijas ārpus ES.
Tas pats attiecas arī uz Ukrainas iestāšanās sarunām ar ES. Ukrainas IKP uz vienu iedzīvotāju ir mazāk nekā trešdaļa no ES vidējā rādītāja, tāpēc, pievienojoties ES, šī valsts uzreiz kļūtu par līdzekļu saņēmēju, lai izlīdzinātu dzīves līmeni un atbalstītu savu milzīgo lauksaimniecības nozari. Saskaņā ar provizoriskiem aprēķiniem, ja Ukraina kļūtu par ES dalībvalsti tagad, tā septiņu gadu laikā saņemtu 96,5 miljardus eiro no bloka kopējās lauksaimniecības politikas un vēl 61 miljardu eiro no ES kohēzijas politikas. Kopumā Ukraina varētu saņemt 186,3 miljardus eiro. Tas nozīmē, ka daudzas valstis, kas patlaban ir ES līdzekļu neto saņēmējas (piemēram, Latvija un Igaunija), kļūtu galvenokārt par līdzekļu maksātājām, savukārt pašreizējām neto maksātājām (Vācija un Francija) būtu jāmaksā vēl vairāk.
Jāpiebilst, ka Viktors Orbāns nekad nav teicis, ka Ungārija var izstāties no ES. Viņa galvenais vēstījums ir, ka Eiropas Savienība attīstās nepareizi. Zem šīs tēzes - ņemot vērā ultralabējo un populistisko partiju pieaugušo popularitāti ES - ir gatavi parakstīties daudzi eiropieši. Un mērenākiem politiskiem spēkiem būs jārēķinās ar šo realitāti.
