30 gadus vecā Alekseja Anuļas stāsts ir kārtējā liecība par necilvēcīgajiem apstākļiem, kādos Krievijas cietumos tiek turēti Ukrainas karavīri. No gūsta atbrīvotais karavīrs pastāstīja “kontekst.lv”, ka pārdzīvot spīdzināšanu viņam palīdzēja domas par ģimeni. Katru savu vārdu viņš ir gatavs apliecināt arī tiesas priekšā.
Brīdinājums! Sarunā ir stāsti ar detalizētiem vardarbības aprakstiem, kurus, pēc Alekseja stāstītā, pastrādājuši Krievijas bruņotie spēki.
Pirms kara es biju miesassargs, un vēl pirms tam man bija bizness Baltkrievijā. Tagad, protams, tā vairs nav. Man ir ģimene - sieva un divi bērni, māte un brālis. Mēs esam no Čerņigovas - pilsētas, kura, kā jūs zināt, tika apšaudīta jau pirmajās kara dienās. Es tad iekārtoju mājas saviem bērniem un radiniekiem, izveidoju kaut ko līdzīgu bumbu patvertnēm un devos uz kara komisariātu. Es biju pirmais no ģimenes, kas devās karā, tad mans brālis un pēc tam mans tēvs.
Sākumā mani nekur neņēma, bet pēc tam norīkoja par ložmetējnieku. Mans tēvs, bijušais virsnieks, dienēja slepenā karaspēka daļā, par ko mums, bērniem, viņš nekad nestāstīja. Viņš dienēja Krievijā. Tāpēc, kad sākās karš, mēs ar viņu vairākas reizes sastrīdējāmies. Viņš man neticēja, ka Krievija ir uzbrukusi Ukrainai. Tomēr vēlāk arī mans tēvs un viņa draugi devās karā.
2022. gada marta sākumā tiku norīkots uz vadu, kur veicām dažādus speciālus uzdevumus. 5. martā Čerņigovas apgabala Lukašivkas ciemā pēc papildu izlūkošanas mēs ar komandieri atgriezāmies atpakaļ. Vēl nebija ausis rīts, bija maz pazīšanas zīmju, un mums visiem pietrūka pieredzes... Pēkšņi mūs sagrāba, mani noguldīja ar seju pret zemi... Viens no viņiem saka: "Vai tu gadījumā neesi mans dēls?" Es pieceļos - tas ir mans tēvs! Tā sagadījās, ka mēs ar viņu dienējām netālu viens no otra: vienā un tajā pašā apdzīvotajā vietā, bet dažādos vados. Toreiz mums paveicās.
Ļoti drīz Krievijas armija sāka uzbrukumu ciemam. Viņu bija vairāki tūkstoši, un mēs bijām tikai kādi simt vīru. Viņiem bija vairāk nekā 100 tanku ar aizsegu. Viņi mūs sakāva. Visi, ar kuriem es kopā cīnījos, tur gāja bojā. Es nokļuvu tanku apšaudē, man bija smaga kontūzija, vairāk nekā piecdesmit šķembu galvā un žoklī, bija izmežģīts žoklis.
Viņi visus mūsējos sakāva un devās “attīrīt” ciemu. Es, pēdējos spēkus saņēmis, izkļuvu no mājas, pa kuru šāva tanks, un pārgāju uz izžuvušās upes gultni, kur bija augsta nenopļauta zāles. Atceros, ka ap mani nepārtraukti lidoja šķembas un, kad viss norima, Krievijas zaldāti nāca uz upes gultni meklēt ukraiņu karavīrus. Es jau biju pie kakla pielicis automātu, negribēju, lai mani sagūstītu. Bet viņi mani neatrada. Tā es tur gulēju līdz pat naktij. Es dzirdēju, kā krievi nogalina visus pēc kārtas. Es dzirdēju, kā deg baznīca un kliedz cilvēki. Toreiz es nezināju, ka tur bija mans tēvs. Vispirms viņu spīdzināja un tad sadedzināja. Pēc gūsta es to visu uzzināju, un ir dokumenti, kas to apliecina. Man bija labs tēvs. Viņš mums daudz ko iemācīja, un pirms kara mēs īpaši labi sadraudzējāmies, kad būvējām māju manai ģimenei. Man viņa ļoti pietrūkst.
Naktī nolēmu doties uz kaimiņu ciemu, pareizāk sakot, rāpot apmēram 20 kilometrus, zināju, ka tur varēšu paslēpties pie sava bērna krusttēva mātes. Taču man tā arī neizdevās atrast viņas māju. Izrādījās, ka šo ciemu jau bija okupējusi Krievijas armija. Vietējā iedzīvotāja mani ieraudzīja un nodeva Krievijas karaspēkam. Bet tie, kam viņa mani nodeva, bija burjati un droši vien ļoti baidījās no saviem priekšniekiem, jo viņi visu nakti “tīrīja” ciemu, bet es paliku dzīvs. Viņu plāns bija mani aplaupīt un nogalināt.
Un tad bija sekoja viena komiska epizode. Viņi atņēma man telefonu, pulksteni, multifunkcionālo kabatas nazi, jostu un apavus. Viņi jautāja: "Kāda ir telefona parole?" Es atbildēju: "Kvadrātsakne." Un tad iestājās klusums. Viņi apjuka. Nespēja saprast, ko es viņiem saku. Viņi izjauca pa detaļām multifunkcionālo kabatas nazi un nesaprata, kā to atkal salikt kopā. Viedpulkstenim viņi noņēma visus iestatījumus. Pēc tam neprata tos atjaunot. Man uz jostas bija Pentagona zīme. Viņi to ieraudzīja un uzreiz pieskaitīja mani pie amerikāņu algotņiem. Tad viņi mani piesēja pie žoga ar manu paša jostu. Es jau lūdzu Dievu un biju gatavs pieņemt likteni. Pēkšņi
parādījās viņu komandieris un aizveda mani sev līdzi. Nonācu pie ģenerālleitnanta. Viņš mani piekāva. Piekāva tādēļ, ka, kolīdz atbloķēju savu telefonu (to pirms tam man atņēma burjati), ģenerālleitnants man jautāja par fotogrāfiju telefonā. Tajā bija redzama sadragātā Čerņigova. Es viņam teicu: "Tā jūs mūs glābjat!" Viņš kliedza: "Jūs paši sevi bombardējat!" Es tur paliku gandrīz nedēļu, tad mani pārveda uz Kursku. Tur es sākumā atrados apcietinājumā un pēc tam tiku nosūtīts uz izmeklēšanas izolatoru.
Kurskā es nonācu disciplinārā bataljona teritorijā, kur nodzīvoju teltī 12 diennaktis. Dažus manus līdzgaitniekus izmitināja kopā ar mani un tad atkal aizveda. Un šajās nepilnajās divās nedēļās es jau biju kļuvis par vietējo ilgstošo iedzīvotāju. Un tad kādu dienu viņi atveda mūsu karavīru, kurš bija karojis kopš ATO (2014.-2022. gada antiteroristiskā operācija . - Autora piezīme), kurš bija dzimis Ļvovas apgabalā. Šis cilvēks viņiem skaitījās īsts banderovietis - bīstams ienaidnieks. Viņam bija gandrīz norauta kāja, kas turējās uz cīpslām. Viņš bija ļoti smagā stāvoklī un bija steidzami jāārstē. Vienīgais, ko es varēju darīt, bija piededzināt viņa brūces ar karstu metāla gabalu, kas bija paņemts no gultas. Kad es tur biju ieradies, es arī izņēmu sev šķembas no žokļa. Es vairākas reizes zaudēju samaņu. Taču viņam bija vajadzīga nopietna ārstēšana, un es lūdzu uzraugiem palīdzību.
Man teica: ja aiznesīsi viņu līdz autobusam, viņam tiks sniegta palīdzība. Šis puisis ir smagāks un garāks par mani, es esmu ļoti novārdzināts un notievējis, ar vienu darbspējīgu roku. Es saprotu, ka nekādā gadījumā nevaru viņu noguldīt uz zemes, jo viņa atvērtajā brūcē iekļūs netīrumi. Un, kamēr es viņu nesu šos 400 metrus, blakus nestuvēm staigāja šie nezvēri, sita mani ar metāla caurulēm un smējās par mums. Mans biedrs burtiski gaudoja no sāpēm kājā un lūdza, lai es viņu atstāju turpat nomirt. Bet es viņu aiznesu līdz autobusam un tad no autobusa uz slimnīcas ceturto stāvu. Tad es tiku ļoti smagi piekauts. Piekauts par to, ka palīdzēju viņam sniegt medicīnisko palīdzību! Tad šo puisi apmainīja! Ārpus saraksta, jo viņam palīdzēja ārsts, kurš mācījās Harkovā. Un viņa kāju izglāba Vācijā! Viņš mani atrada pēc gūsta, un mēs ar viņu tikāmies.
Kādu dienu pie mums ieradās Krievijas žurnālisti. Viņi stāstīja, kā ukraiņi šauj uz civiliedzīvotājiem, slimnīcām un skolām, kā mēs esam aizmirsuši savu vectēvu piemiņu, ka mēs, ukraiņi, esam piesātināti ar kaitīgu propagandu un uzauguši ar Banderas dziesmām. Mans tēvs ir virsnieks. Patiesībā uzaugu uz grupas "Ļube" (tagad Putina slavinātāji - red.) dziesmām! Vai jūs saprotat manu morālo stāvokli? Sarunā ar mani viņi apgalvoja, ka Putins nevarēja vienkārši tāpat uzbrukt Ukrainai, Putins esot uzbrucis tāpēc, ka kaut kur pie mums tomēr ir banderovieši...
Pēc tam nonācu Kurskā izmeklēšanas izolatorā. Tur mūs ļoti stipri sita. Pratināšanas laikā ar speciālu pirkstu giljotīnu man mēģināja nogriezt labās rokas rādītājpirkstu. Par to, ka ar šo pirkstu es spiedu gaili (lai ierocis izšautu uz ienaidnieku - red.). Man paveicās, ka nazis bija ļoti sarūsējis. Pirksts jau čirkstēja, bet viņi nevarēja to nogriezt, kaut arī ļoti stipri spieda.
Viņiem arī patika mani pēc spīdzināšanas aizvest uz pārkarsētu pirti, kur nebija ko elpot. Tur mani atstāja. Tad viņi atvēra durvis, meta man virsū aizdegtu papīru. Tad aizvēra durvis un ar nūjām, cik vien varēja, sita pirts durvis un sienas. Tas tika darīts, lai cilvēkam radītu šoku. Kopā ar mani bija vecāka, 63 gadus veca sieviete, mūsējā, ukrainiete. Viņu piekāva tikai tāpēc, ka pie viņas atrada naudu. Viņa bija spiesta atzīties, ka saņēmusi naudu par krievu pozīciju nodošanu. Šī sieviete bija vientuļa, viņa vāca naudu savām bērēm. Viņu nežēlīgi sita, bet viņa klusēja. Viņas acis kļuva līdzīgas stiklam. Sapratu, ka viņai jau viss kļuvis vienalga, jo sāpes vairs nejūt.
Mani ievietoja kamerā kopā ar mūsu robežsargiem, kas tika sagūstīti pirmajā kara dienā. Viņi man pastāstīja, ka Krievijas diplomātiskā misija 24. februāra naktī izbrauca caur viņu robežpunktu Gluhovā (pilsēta Sumu apgabalā). Un, tiklīdz viņi izbrauca cauri - uz šo robežpunktu devās krievu desantnieku kolonna. Katru dienu tur pārmeklēja ēkas un sita, izvaroja sievietes.
Ceturtdienās mūs veda uz pirti. Apsargi piedzērās, viņi mūs kailus nostādīja uz ceļgaliem un ar elektrošoku sita pa ķermeni, ar āmuru pa mugurkaulu. Tagad tas man ir salauzts trijās vietās. Kurskā es visu laiku biju violetā krāsā. Tur mums vismaz bija iespēja naktīs gulēt.
Kolonija, kur mūs nosūtīja pēc Kurskas izmeklēšanas izolatora, atradās Tulas apgabalā. Šeit spīdzināšana turpinājās. Bet tas bija vēl ļaunāk: mums neļāva naktīs gulēt, mums bija jāceļas nakts vidū un jāpietupstas. Par vismazāko pārkāpumu mūs nekavējoties piekāva un turpināja spīdzināt arī no rīta. Mūs spīdzināja ar elektrošoku.
Viņi sita visur, lauza pirkstus. Vēl viens spīdzināšanas veids bija sišana ar ūdens caurulēm. Sitieni bija asi un dziļi, līdz kaulam. Pēc tiem miesa sāka pūt, jo sašaurinājās asinsvadi. Šīs caurules tika izmantotas nepārtraukti. Regulāri viņi organizēja "dzīvo koridori" (pagara dubultā okupācijas zaldātu rinda, kurai pa vidu trenc gūstekni un katrs zaldāts no abām rindas pusēm ar visu spēku gūstekni sit un spārda ar kājām - lai glābtu dzīvību, gūstekņa interesēs ir jelkādiem spēkiem pēc iespējas ātrāk izvirzīties cauri šai spīdzināšanas mašinērijai - red.). Viņi arī lika dzert kaut kādas tabletes.
Man nācās sēdēt arī vietējā karcerī. Visu laiku bija jāatrodas viņu novērošanas kameru zonā. Ja es no tām pazudu, viņi mani izveda ārā, lai atkal piekautu. Nezinu, cik ļoti viņi mani piekāva. Man bija lauzts astes kauls, kājas pirksts, rokas pirksts. Viņi man iemācīja, ka man ar roku jāaizsedz acis, kad mani sit pa pakausi, jo acis var izkrist. Pēc tam mani atgrieza karcerī. Man visur tecēja asinis, no bada un sitieniem nebija spēka.
Es lūdzu Dievu, lai viņš man dod zīmi, ja man ir kaut viens procents izredžu izdzīvot. Tad es ieraudzīju žurkulēnu, kuru biju vajājis četrus mēnešus. Es to noķēru, mēģināju nokaut, bet man nebija laika. Viņi atkal nāca man pakaļ, jo es atkal pazudu no viņu novērošanas kameras. Vienīgais, ko es varēju darīt, bija iebāzt pusdzīvu žurkulēnu mutē. Man vajadzēja kaut ko apēst, jo bads no iekšpuses arī mani bendēja. Viņi atkal mani izvilka ārā, piespieda pie sienas un šoreiz sāka sist pa nierēm. Viņi sita, un žurkulēns ar ķepām un zobiem saskrāpēja man visu muti līdz asinīm. Tiklīdz man no mutes sāka tecēt asinis, viņi nolēma, ka niere ir atsista, un atkal mani palaida uz karceri. Karcerī es apēdu to žurku. Tas izklausīsies dīvaini, bet es biju priecīgs, ka ēdu. Ka es pat ēdu gaļu. Vienīgais, ko es neēdu, bija grauzēja zobi. Tas notika divas nedēļas pirms Jaungada.
Mani visu laiku uzturēja pie dzīvības domas par maniem bērniem. Es domāju par to, kādas dāvanas es viņiem nopirktu, kā es ar viņiem nodarbotos, uz kādiem pulciņiem viņi varētu iet. Bezgalīgas domas par bērniem un svētkiem. Un pēkšņi, pašā Vecgada vakarā, mani aizveda apmaiņai. Kā vēlāk izrādījās, viens no uzraugiem ieteica mani iekļaut apmaiņas sarakstā. 2022. gada 31. decembrī es jau biju Ukrainā.
Aleksejs Anuļa pēc atbrīvošanas no Krievijas gūsta ārstējās Izraēlā un Latvijā, kur ar viņu tikās “kontekst.lv” korespondents. Tagad viņš jau ir mājās Ukrainā un kopā ar ģimeni dzīvo Čerņigovā. Aleksejs plāno nodarboties ar Krievijas gūstā nonākušo Ukrainas karavīru psiholoģisko rehabilitāciju. Viņa brālis turpina dienēt Ukrainas BS rindās.
