Septembris Ukrainas politikā bijis zīmīgs ar ministru maiņu — nomainīta trešdaļa valdības, premjerministram knapi saglabājot amatu, taču par pašām izmaiņām vēl interesantāks izrādījās fakts, ka šoreiz izpalika šādos gadījumos teju vai obligātā histēriskā publiskā bļaušana gan no Ukrainas pretinieku, gan atbalstītāju puses.
Ukraina citu postpadomju valstu vidū vienmēr izcēlusies ar dzīvelīgu parlamentāro demokrātiju. Atšķirībā no Krievijas, Baltkrievijas, Uzbekistānas un dažām citām “vadāmajām demokrātijām” te vienmēr vēlēšanas, koalīciju stādīšanas, partiju dibināšanas un publiskās debates bijušas pa īstam. Kopumā tas uztrenēja ukraiņu nācijas spējas domāt ar savu galvu un nepakļauties Kremļa propagandai, kā rezultātā Putins nespēj panākt savus mērķus Ukrainā pat ar varu, taču šādi valstiskuma principi nestrādā tev par labu, ja esi ne pārāk strādīga un profesionāla ukraiņu amatpersona.
Septembra sākumā Ukrainā tika nomainīts ārlietu ministrs līdz ar citiem ministriem. Visu vasaru politikas apskatnieki rakstīja par “pieaugošu plaisu premjerministra Denisa Šmihaļa un prezidenta Volodimira Zelenska starpā”, kas ceļoties no tā, ka premjers ir pieredzējis tehnokrāts, lielu uzņēmumu topmenedžeris un ekonomikas maģistrs, kurš bijis sekmīgs vadītājs gan privātajā, gan valsts sektorā, taču prezidents kara apstākļos gribot no viņa sagaidīt “radošākus risinājumus”, kādus pieprasa situācijas grūtība un sarežģītība. Tomēr šoreiz premjers palicis savā vietā, tātad viņa noderīgo prasmju uzskaitījums izrādījies lielāks nekā nevēlamo. Viens no faktoriem — Šmihaļs nekad nav izrādījis politiskas ambīcijas un vienmēr ir uzstājis, ka viņa darbs ir “tehnisks”, jo īpaši kara laikā, kad izpildvaras darbs ir strādāt uzvaras, ne politikas labā.
Nav jāšaubās, ka Zelenska vadītajā Ukrainā neviena valsts amatpersona, kas nav tieši ievēlēta, nevar būt droša par krēslu — galu galā agrākais TV satīriķis vēlēšanās kandidēja kā “antisistēmas” kandidāts, kurš metīs ārā no amata jebkuru sliņķi vai korumpantu. Un šo solījumu viņš vienmēr piecu gadu laikā pildījis, jau sākot ar pirmo dienu, kad savā inaugurācijas runā atlaida parlamentu un nozīmēja ārkārtas vēlēšanas. Pirms tām prezidents apbraukāja visas valsts malas, kur publiskās sapulcēs lamāja korumpantus, dzina viņus ārā no sanāksmju zālēm un uz vietas atlaida no amatiem, ja tas bija prezidenta kompetencē.
Tāda uzvedība vēlētājiem patika kā vēl nekad, un Augstākās Radas vēlēšanās prezidenta partija “Tautas kalpi” pirmo reizi kādas postpadomju valsts vēsturē godīgās un atklātās vēlēšanās ieguva vairāk nekā pusi parlamenta mandātu. Nākamajos gados tas ļāva Zelenskim vajadzības gadījumā mainīt premjerus, ministrus, ģenerālprokurorus, specdienestu un armijas vadītājus atbilstoši savām, ne parlamenta vai oligarhu vēlmēm: formāli, protams, šīs amatpersonas apstiprina parlaments, taču faktiski to likteni izlemj prezidents, ja prezidentam pakļaujas parlamenta absolūtais vairākums, kam vajadzības gadījumā piebalso arī pāris duči opozīcijas deputātu, kas patiesībā simpatizē vai nu Zelenskim, vai viņa īstenotajai politikai. Tipiskā veidā praktiski nekad netiek sniegts pamatojums šo amatpersonu nomaiņai, taču tas nāk pašiem atlaižamajiem par labu — formāli viņi netiek atlaisti par sliktu darbu, un viņus pavada ar pateicības vārdiem, lai nebojātu turpmākās karjeras iespējas.
No mūsu viedokļa lielākā pārmaiņa ir ārlietu ministra Dmitro Kulebas atkāpšanās un jauna ministra Andrija Sībihas nozīmēšana (jo pašreizējos apstākļos to grūti nosaukt par “ievēlēšanu amatā”). Tā kā oficiālo pamatojumu nesagaidīt, vienīgie neoficiālie minējumi ir apmēram tādi, ka Kuleba esot pārāk akadēmisks un intelektuāls, kurš spēj vienlīdz labi no rīta uzstāties konferencē Vašingtonā, bet vakarā — Ņujorkā pie Stīvena Kolbēra humora šovā, un tas arī viss. Viņa devums kopumā tiek novērtēts pozitīvi (protams, ja vien neklausīties Kremļa naratīvus), taču sava patīkamā un pielaidīgā rakstura dēļ Kuleba nebūs īstais, kas izdarīs spiedienu tur, kur tas vajadzīgs. Toties jaunais ārlietu ministrs Sībiha ir karjeras diplomāts, kurš vairākus gadus pavadījis tiešā prezidenta tuvumā viņa ofisā, kur atbildēja par striktas ārpolitikas stratēģijas veidošanu pilnmēroga kara pirmajā gadā, un arī tagad uzreiz demonstrējis attiecīgās prioritātes, sākot savu darbu ne tikai ar pirmajām ārvalstu vizītēm, bet arī apmeklējot kareivjus tranšejās daudzcietušajā Sumu apgabalā, kurš robežojas ar Krieviju un tiek nepārtraukti apšaudīts.
Par vicepremjeru infrastruktūras un reģionu jautājumos sācis strādāt cits Kuleba — Oleksijs, kurš tāpat bijis prezidenta ofisa darbinieks, arī Kijivas apgabala gubernators. Toties Stratēģisko industriju ministriju vadīs Hermanis Smetaņins, tikai 32 gadus vecs inženieris, kurš pirms gada pārņēma postpadomju korupcijas, nepotisma un shēmošanas joprojām nomākto valsts konsorciju “UkrOboronProm”. Gada laikā jaunais speciālists valsts militāri rūpniecisko kompleksu ir pārslēdzis turborežīmā, kam labākais piemērs ir jaunā pašmāju ražojuma spārnotā raķete “Paļanycja”, kuru aprakstījām jau iepriekš. Taču nav izpalikuši arī citi rezultāti, tāpēc tagad nācis paaugstinājums par ministru.
Līdzīgā veidā Zelenskis vienmēr licis amatos profesionāļus, parasti bez nekādas politiskās aizmugures, un virzījis viņus arvien augstāk, bet pēc tam nav kavējies arī atlaist šos cilvēkus, ja tie nav rādījuši rezultātu. Labākais piemērs — tautā populārais aizsardzības ministrs Oleksijs Rezņikovs zaudēja amatu pirms gada, jo nespēja tomēr apkarot korupcijas pazīmes armijas iepirkumos un t.s. kara komisariātos, tāpēc nācās uzņemties politisko atbildību. Tautā vēl populārākais armijas komandieris Valērijs Zalužnijs tika aizrotēts par vēstnieku Apvienotajā Karalistē, jo viņa izplānotais pretuzbrukums 2023. gada vasarā nesasniedza praktiski nekādus rezultātus — kamēr Zalužnijs skaļi plānoja operāciju, tikmēr krievi paspēja nocietināties okupētajos apgabalos un izveidot savu “Surovikina līniju”. Tagad par komandieri paaugstinātais Oleksandrs Sirskis, īstenojot šīgada pretuzbrukumu, ir izrādījies sekmīgs — Ukrainas armija tagad jau saimnieko pa zināmu daļu no Kurskas apgabala Krievijā, jo Sirskis izrādījies meistars pretuzbrukuma operāciju nomaskēšanā, izplānošanā un sekmīgā īstenošanā tā, lai par to sagatavošanu neuzzinātu vispār neviens — ieskaitot pašus kareivjus, kam operācijā būs jāpiedalās.
Vēl pirms Zelenska uzvaras vēlēšanās sabiedrība Ukrainā ilgstoši par savu problēmu uzskatīja faktu, ka dažādos vēlētos amatos iekļuvušie aicina sev padotajos strādāt bijušos kolēģus, draugus, personīgi labi pazīstamus cilvēkus un citus “kūmus”. Zelenskis pēc ievēlēšanas 2019. gadā darīja tieši to pašu, izpelnoties plašu kritiku. Problēma tāda, ka postsociālisma vidē, kur institūcijām nevar uzticēties, jo tās ir korumpētas vai vienkārši neprofesionālas, cilvēku savstarpējā personiskā lojalitāte ir lielāka vērtība nekā paļaušanās uz tādu vai citu kantori, ka tas tiešām darīs to, ko likums tam liek darīt. Profesionālās iemaņas var iemācīt, bet lojalitāti gandrīz nekad. Tā vai nu ir, vai nav.
“Pirmā pusgada laikā man beidzās darbinieki, kurus varēju uzaicināt strādāt no sava biznesa, tad man beidzās iepriekšējā biznesa cilvēki, un šobrīd es aģitēju cilvēkus no sava aiziepriekšējā biznesa, lai nāk strādāt pie manis valsts sektorā,” vēl pirms pilnmēroga kara stāstīja kāds no Zelenska uzaicinātajiem topmenedžeriem, kas tagad izmēģināja roku valsts amatos. Viņam veicās, taču prezidents vienmēr atstādināja visus citus pēc kārtas, ja tie nesasniedza rezultātus darbā. Lielākā daļa, starp citu, to nesaprata — ne Ukrainā, ne ārzemēs.
Ja trešdaļas ministru nomaiņa, pašai valdībai nekrītot un nemainoties, ir neparasts notikums jebkurā valstī, tad šoreiz lielākais jaunums ir skaļu un histērisku bļāvienu iztrūkums publiskajā telpā — atceramies, ka vēl pirms padsmit gadiem Ukrainā reti kuru valdību varēja apstiprināt bez kautiņa Augstākajā Radā. Taču šoreiz netipiski klusi ir Ukrainas iekšējie bļāvēji — tā saucamie “porohoboti”.
Jau vairāk nekā piecus gadus Ukrainas sabiedrības attīstībā lielākā problēma ir nevis vēl atlikušie Kremļa simpatizētāji, nevis korupcija vai neizdarības utt., bet gan rūpīgi menedžēta sabiedriskā kustība, kas to visu izceļ, paspilgtina un uzpūš, lai it kā politiski kaitētu Zelenskim, bet faktiski beigās vienmēr izrādās, ka kaitējums rodas valstij un sabiedrībai. Tas ir apmātības paveids, kas pastāv tikai Ukrainā un ko turienes tauta dēvē par “porohobotismu” — eksprezidenta Petro Porošenko dievināšana. Līdzīgi kā daudzi Donalda Trampa vēlētāji Amerikā pirms četriem gadiem nevarēja samierināties, ka viņu prezidents nav pārvēlēts uz otro termiņu, un atteicās akceptēt rezultātus, tā arī Porošenko partijas biedri un simpatizētāji nespēja noticēt savām acīm, 2019. gada pavasarī ieraugot vēlēšanu iznākumu — nu nevar taču nekādi būt, ka miljardieris, oligarhs, bijušais deputāts, eksministrs, tobrīdējais prezidents zaudējis vēlēšanās satīriķim bez nekādas politiskās pieredzes.
Jau iepriekš rakstījām, ka kopš tā laika tipisks “porohobots” izmantos katru iespēju noniecināt Ukrainu, izplatīs jebkāda veida nejēdzības, ja tās kaitē pašu valstij un sabiedrībai, vienlaikus uzskatot, ka izdara savai valstij pakalpojumu, darot to visu ar enerģisku dedzību un paužot reālu, godīgu neizpratni, ja sarunbiedri norāda uz kaut ko citu.
Šmihaļa valdības ministru nomaiņa iezīmē pirmo gadījumu, kad kadru izmaiņas valsts augstākajos amatos nav tikušas pavadītas ar skaļu “porohobotu” ņemšanos informatīvajā vidē, izplatot visādas neiespējamības teorijas un skaļus viedokļus, kas paudīs visu ko, ja vien tas atšķirsies no faktiskās notikumu gaitas. Ārlietu ministra un vēl piecu citu kabineta locekļu nomaiņa bez “porohobotu” ārdīšanās nav liels solis visiem ukraiņu atbalstītājiem ārzemēs (līdz šim taču Zelenska un Šmihaļa darbus modernās vēstures gaita beigās novērtējusi ar plusa zīmi), taču tas ir jauns solis pašai Ukrainas sabiedrībai.
Iepriekš par “porohobotismu” lasāms šeit.