Būdams nemierā ar partijas biedru nevēlēšanos ieklausīties viņa redzējumā par nepieciešamajām izmaiņām administratīvi teritoriālajā reformā, Jaunās konservatīvās partijas Saeimas frakciju pametušais Andris Kazinovskis opozīcijai nepiesliesies, taču par “balsošanas mašīnu” arī nevēlas kļūt.
Otrdien gana emocionālā gaisotnē Saeima sāka skatīt administratīvi teritoriālās reformas likumprojektu. Koalīcijas oficiālā nostāja pauž, ka, paplašinot novadus, tie tiks padarīti spēcīgāki un spējīgāki rūpēties par sabiedrību.
Kazinovskis šim formulējumam piekrīt, bet ar piebildi, ka nepieciešams izveidot arī plašākas administratīvās teritorijas - vēsturisko reģionu (piemēram, Kurzeme, Latgale) robežās. Deputāts uzskata, ka šādi tiktu atrisinātas daudzas problēmas, to skaitā varētu ierobežot Rīgas apetīti pēc naudas, novirzot to reģioniem, kuriem iet grūtāk.
“Es par šo centos pārliecināt partiju, un sākumā visi saprata, bet paralēli sadarbības padomē acīmredzot bija citas sarunas, kuru beigās manus priekšlikumus neatbalstīja,” netieši norādot, ka labas idejas noraktas daudzšķautņainās koalīcijas stabilitātes dēļ, saka A. Kazinovskis, kuru konservatīvie piedalīties vēlēšanās pieaicinājuši tieši viņa kompetences dēļ administratīvo teritoriju jautājumā, un piebilst, “es no politikas vispār biju aizgājis prom”.
“Mani priekšlikumi ir ilgstoši pārdomāti un balstīti citu valstu pieredzē. Jautājumos, kur nepieciešama argumentācija, es nepārtraukti konsultējos pie saviem akadēmiskajiem konsultantiem, un mūsu priekšlikumus vērā ņēmusi arī Dānija,” savu kompetences līmeni ieskicē deputāts.
Par spīti tam, ka viņš ir vīlies konservatīvo frakcijā, A. Kazinovskis pašu partiju pamest gan negrasās. Tās idejas deputātam joprojām šķiet pievilcīgas. Arī lojalitāti koalīcijai viņš saglabās un nozīmīgos jautājumos atbalstīs valdības lēmumus, taču atlikušos 13. Saeimas pilnvaru gadus turpināt ievērot frakcijas disciplīnu viņš nav gatavs.
“Netaisos no partijas aiziet vai kādam pieslieties, bet šajā frakcijā vairs nestrādāšu. Atbalstīšu valdības svarīgus lēmumus un likumprojektus, bet es vēlos, lai ar mani rēķinās, tādu standarta balsotāju ir pilns. Katram deputātam - Kaimiņam, Bordānam vai Kazinovskim ir savi vēlētāji. Partija ir tikai instruments, ja nevaru izpildīt to, ko solīju, tad tas nedarbojas,” prāto A. Kazinovskis.
Pieredze ar partijām, kas nedarbojas, A. Kazinovskim ir ievērojama. Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas viņš saistījies ar septiņām partijām, tajā skaitā “Latvijas ceļu”, kurā viņš darbojās kopā ar konservatīvo līderi Jāni Bordānu, “Jauno laiku”, Tautas partiju un Zaļo un zemnieku savienību.
“Viņam, tāpat kā daudziem citiem pašvaldību vadītājiem, nācās pievienoties valdošajai partijai, lai spētu aizstāvēt savu novadu. Un patiesībā kaunināt vajadzētu nevis tos cilvēkus, kuri bijuši partijās, bet tos, kuri nekad tādās nav bijuši - par viņu kūtrumu un bailīgumu, kas liedz rīkoties, iesaistīties, uzņemties atbildību,” pirms 13. Saeimas vēlēšanām bijušo cīņas biedru no pārmetumiem par pārlieku biežu partiju maiņu aizstāvēja J. Bordāns.
Savukārt Saeimas kuluāros mēļo, ka konservatīvo frakcija nevēlas pieļaut, lai sarūk tās mandātu skaits. Tādēļ tiek meklēts juridiski pamatots risinājums, lai A. Kazinovskis zaudētu savu mandātu, kas viņam tika piešķirts uz laiku, kamēr Ilga Šuplinska ir izglītības un zinātnes ministres amatā.
Neatkarīgajai Saeimas kārtības rullī neizdevās atrast šādu manevru atbalstošu pantu. Vienīgais veids, kā atgūt uz ministrēšanas laiku nolikto mandātu, ir valdības krišana vai ministra atstādināšana no amata.
