Kamēr "Rail Baltica" būvniecība Rīgā, Torņakalna atzarā, vēl kavējas un tikai nesen ir izsludināts konkurss projektēšanas darbiem, vēl ir cerība glābt trīs vēsturiskos tiltus un, iespējams, arī vēl citas vēsturiskas vērtības, pārliecinājās "Neatkarīgā", kopā ar Torņakalna attīstības biedrības priekšsēdētāju, Rīgas domes deputātu Valdi Gavaru izstaigājot vietas, kuras varētu skart šis projekts.
"Jau no 2018. gada cīnāmies, lai Torņakalna tilti un ēkas neciestu un tiktu saglabāts to vēsturiskais veidols. Pa lielam esam zaudētāji, bet bez cīņas neesam padevušies. Mūs atbalstīja Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, un ar būvniekiem esam vienojušies, ka tiltu ārējais veidols jāsaglabā vai arī, būvējot jaunos tiltus, tajos jāieliek kādas detaļas no vecajiem," atsaucoties uz publikāciju "Rīdzinieki ceļ trauksmi: plānots nojaukt trīs vēsturiskus tiltus" Rīdzinieki ceļ trauksmi: plānots nojaukt trīs vēsturiskus tiltus (nra.lv), telefonsarunā ar "Neatkarīgo" pavēstīja Valdis Gavars.
"Tagad, kad viss kavējas, ir cerība, ka būs citādāk," viņš piebilda, atgādinot, ka "Rail Baltica" būvdarbiem Torņakalnā bija jāsākas jau 2021. gadā, bet tagad tie atlikti uz nenoteiktu laiku. Šīs vasaras sākumā viņš ticies ar "Rail Baltica" pārstāvi un no sarunas sapratis, ka darbi Torņakalnā varētu sākties aptuveni 2030./2035. gadā.
Ne jau tikai par trīs tiltiem ir nobažījies Torņakalna apkaimes aktīvists V. Gavars - darbu gaitā tiks skarti aptuveni 20 īpašumu un nocirsti vairāk nekā 300 koku. Tikai cilvēkiem, kuri tur dzīvo, neviens to nav teicis - to V. Gavars un citi biedrības aktīvisti izsecinājuši paši, apzinoties, ka viņu īpašumi atrodas blakus sliedēm. Par Friča Brīvzemnieka ielas tiltu vēl nebūtu tik liela bēda - 1982. gadā tas pārbūvēts, un tajā palikuši 35% no vecā tilta.
Bet otrā pusē tiltam atrodas Indriķa iela. "To brūno māju viņi gribēja nojaukt, kas ir kultūras piemineklis. Toreizējais kultūras mantojuma pārvaldes Rīgas nodaļas vadītājs mūs par to brīdināja un teica, ka vajagot panākt sabiedrības atbalstu," V. Gavars atcerējās, norādot uz māju ar tornīti Indriķa ielā 4.
Vēlāk viņš nostājās un parādīja, kur pēc pēdējā projekta vajadzētu būt tuneļa atbalsta sienai. Tā būtu 5,5 metru attālumā no šīs ēkas pamatiem. Vai senā ēka izturēs vibrāciju un blakus notiekošos rakšanas darbus?
Iebrauktuve tunelī paredzēta tur, kur tagad atrodas vecā Torņakalna stacija. Jaunā stacija būšot 400 metru uz priekšu no vecās - tuvāk studentu pilsētiņai, ar ko daudzi torņkalnieši neesot apmierināti - pārāk tālu būs līdz tai jāiet, bet vilcienu izmantojot daudzi.
Kad nonācām pie Torņakalna tilta, V. Gavars atklāja, ka tunelim traucētu šī tilta vidējais posms. "Varbūt to varētu izzāģēt ārā, bet Torņakalna ielu pārveidot par vienvirziena ielu," viņš sprieda.
Būvējot šo tiltu, cariskās Krievijas teritorijā pirmo reizi tika izmantots monolīta betons. Tas tika ražots te pat blakus, Šmita fabrikā, un bijis otrais labākais betons Eiropā aiz Francijas. Kad tilts atklāts, važoņi baidījušies pār to braukt. Kas ir koka tilts, to viņi sapratuši, bet betons tolaik bijis jauns materiāls.
Sākot no Torņakalna ielas 22a, ir vairāki īpašumi, kas nākotnē var būt pakļauti būvdarbu ietekmei. Torņakalna ielas 22. nama īpašniece Velga Damuleviča "Neatkarīgajai" pastāstīja, ka viņai par projektu "Rail Baltica" neesot informācijas - tik vien, ko uzzinot no V. Gavara un medijiem.
"Dzīvojam ar lielu cerību, ka tas nenotiks. Naudas pietrūks vai kas cits," viņa sacīja. Te, Torņakalnā, tikai dzelzceļa atzars būšot. Tā neesot, ka projekta īstenotāji pavisam neko nestāstot - pēdējā tikšanās bijusi maija beigās. Nāk un kaut ko stāsta, kad biedrība aicina. Bet tad atkal 8-10 mēnešus klusums, kad neko nestāsta, pašiem jāinteresējas.
V. Gavars paskaidroja, ka biedrības aktīvisti un aktīvie apkaimes iedzīvotāji pulcējušies un tikšanās rīkojuši bijušajā Torņakalna privātajā vidusskolā un Ojāra Vācieša muzejā. Bijis, kad vidusskolas zālītē sanākuši ap 60 cilvēku. Pašlaik biedrības aktīvistu esot ap 30, bet to dibinājuši deviņi cilvēki.
Te esot Torņakalna vēsturiskais centrs, 120-130 gadu vecas ēkas. Velga pati dzīvo 1890. gadā būvētā mājā un baidās, vai viņas dzīvesvieta un citas senās būves izturēs vibrāciju, kas radīsies tuneļa rakšanas laikā. Viņa to nodēvēja par šaubīgu pasākumu, trases sarežģītāko posmu Latvijā.
Savukārt V. Gavars atklāja faktu, ka 2015. gadā tuneli bija plānots būvēt zem Uzvaras parka, bet cilvēki, 9. maijā savācot parakstus pie Uzvaras pieminekļa, panāca, ka tur to nebūvēs. Varbūt tagad, kad Uzvaras pieminekļa vairs nav, ir īstais laiks atkal atgriezties pie domas par tuneļa būvi tur, nevis vēsturiskajā Torņakalna teritorijā, kur atrodas 150-200 gadus sena apbūve, sprieda V. Gavars. Šis tunelis izietu pie Liepājas ielas netālu no Stradiņiem.
Vēl torņakalnieši raizējas par gruntsūdeņu līmeņa izmaiņām, rokot dzelzceļa tuneli Torņakalnā. Tā kā daļa teritorijas ir pārpurvojusies, būšot jārok vēl kādus 50 metrus dziļāk, sacījuši projektētāji. "Te ir kāpa, smilts, augsti gruntsūdeņi," paskaidroja Velga.
Torņakalna baznīca arī atrodas uz kāpas. Projektētāji esot solījuši, ka ar to viss būšot kārtībā, jo tā esot tālu, lai gan baznīca no dzelzceļa nav tālāk par 50 metriem.
V. Damuleviča nobažījusies, ka būvdarbu laikā tuvējo māju iedzīvotāji tāpat kā Indriķa ielā varētu palikt bez piekļuves saviem īpašumiem. Varbūt viņus pat uz vairākiem mēnešiem var izvietot citur. "Kas notiks ar māju, dārzu, suņiem un visu pārējo?" sprieda sieviete. Paplašināt gājēju ietves uz tiltiem? Bet nav jau kur. Kas notiks, ja tiltu vairs nebūs? Kā tiks organizēta satiksme? Kā cilvēki varēs nokļūt? Vietējiem iedzīvotājiem ir daudz neatbildētu jautājumu.
"Varbūt lētāk ir veidot vienvirziena ielas nekā nojaukt daļu māju un samaksāt kompensācijas. Cilvēki tiesāsies. Un vai beigās neiznāks tāpat kā Lielajos kapos ar kapu tramvaju?" retoriski vaicāja aktīvists V. Gavars, kurš ir piedalījies arī šajā pilsoniskajā akcijā. Par īpašumu atsavināšanu un kompensācijām Torņakalna iedzīvotājiem pašlaik nekādas informācijas nav.
"Jānāk pretī iedzīvotājiem. Pasaules prakse ir samazināt īpašuma nodokli. Bet, atsavinot īpašumu, samaksai jābūt adekvātai, nevis par kadastrālo vērtību. Daudziem torņakalniešiem šeit ir dzimtas īpašumi. Arī tie, kuri uz šejieni pārcēlušies nesen, šeit ir iedzīvojušies un nevēlas doties projām," ir pārliecināts V. Gavars.
Tāpat viņš kopā ar projektētājiem un izpētes veicējiem no Spānijas 2020. gadā staigājis pa Torņakalnu. Spāņi ieteikuši tiltus saglabāt, taču izpētes slēdzienu viņam tā arī neesot izdevies redzēt un uzzināt, kas tajā rakstīts. Torņakalna tilti ir pārdzīvojuši vairākus karus - uz F. Brīvzemnieka ielas tilta Otrā pasaules kara laikā stāvējušas bruņumašīnas, bet uz Torņakalna tilta notikušas tanku kaujas. Vai tiešām tiem būs jākrīt miera laikā? V. Gavars un daudzi citi torņkalnieši to nevēlas piedzīvot.
Kad pārejam pāri Altonavas ielas tiltam, sastopam blakus tiltam esošo māju Altonavas ielā 22 un 22a vecāko Guntu Krūmiņu. Kundzei rokās garš lineāls, viņa izrīko celtniekus, kuri veic māju siltināšanas darbus.
"Mājas esmu sakārtojusi. Bet kas būs ar tiltu? Kā tiksim ārā, kad sāksies darbi?" viņa ir neizpratnē. Bet gribot ar vilcienu uz Berlīni aizbraukt, iekāpt tajā pie savas mājas. Berlīnē izkāptu, tad ar autobusu līdz zooloģiskajam dārzam un pēc tam atpakaļ līdz mājām.
Ja ir vēlēšanās un cieņa pret vēsturi, tad var atrast pozitīvu risinājumu. Kā labo piemēru V. Gavars minēja plānoto vecās Torņakalna stacijas ēkas pārcelšanu. Ēku plānots pārcelt vien 10 metrus tālāk no sliedēm uz vietu, kur pašlaik redzams kalniņš. Vēsturisko ēku izjauks un pēc tam saliks atpakaļ. Pagrabs tiks pacelts augstāk. Ēkā varētu atrasties izstāžu zāle, ekspozīcija par Torņakalna vēsturi, telpas represēto biedrībai un kafejnīca. No 1873. līdz 1895. gadam Torņakalna stacija bijusi Rīgas galvenā stacija, jo dzelzceļš tolaik bijis līdz Akmeņu ielai. Akmeņu ielā 19, kas tagad ir dzīvojamā māja, atradusies agrākā Jelgavas stacija.
"Bet šis Indriķa ielas posms pazudīs," skumji secināja V. Gavars, kad gājām gar seno vienstāva koka apbūvi dzelzceļa sliežu malā. Šīs dzīvojamās mājas dzelzceļniekiem celtas 1869.-1870. gadā no Sibīrijas ciedra koka. Dažām ir saglabājušies oriģinālie logu slēģi. Citas ir apdzīvotas, kāda tiek atjaunota, ir dažas neapdzīvotas.
Aizejam arī līdz topošajai jaunajai dzelzceļa stacijai, kas turpmāk būs Atgāzenes vietā, un to sauks "Bērnu slimnīca".
