Veselības ministrija reformām veselības nozarē plāno piesaistīt vairāk nekā 200 miljonus eiro, kur lielākā daļa finansējuma paredzēta desmit ārstniecības iestāžu infrastruktūras attīstībai. Šis fakts dara bažīgus gan politiķus, gan ekspertus medicīnas jomā, jo neatbildēts paliek jautājums, ko no šī finansiāli iespaidīgā ieguldījuma iegūst pacienti?
Eiropas Savienības Atjaunošanas un noturības mehānisma ietvaros Latvijas veselības aprūpei plānots novirzīt finansējumu vairāku miljonu eiro reformu īstenošanai. Šajā mehānismā ir atsevišķa komponente “Veselība”, kurai arī Latvija gatavo savu pieteikumu, lai saņemtu finansējumu.
Saskaņā ar Veselības ministrijas sniegto informāciju reformu veikšanai Latvijā nepieciešami vairāk nekā 200 miljoni eiro. Tiesa, vēl pirms nedēļas publiski pieejamos dokumentos figurēja 180 miljoni eiro. Šāda “mētāšanās” ar skaitļiem nav vienīgais, kas dara bažīgus sociālos partnerus veselības jomā, kā arī politiķus. Svarīgākais ir jautājums - kā miljoni, kurus Latvija saņems no Eiropas Savienības, palīdzēs padarīt pacientiem pieejamāku veselības aprūpi?
Veselības ministrijas Investīciju un Eiropas Savienības fondu uzraudzības departamenta direktore Agnese Tomsone stāsta, ka šī mehānisma finansējums būs pieejams reformām. Lielāko daļu naudas plānots izlietot infrastruktūras investīcijām - tie ir 185,6 miljoni eiro. “Atbalstu saņems trīs Latvijas klīniskās universitātes slimnīcas un septiņas reģionālās slimnīcas, un šāds atbalsta veids izvēlēts, mācoties no Covid-19 epidēmijas kļūdām, kad mums nācās aizslēgt ambulatoro sektoru daudzās medicīnas iestādēs, jo nebija iespējams nodalīt pacientu plūsmas slimnīcās, lai ievērotu epidemioloģisko drošību,” skaidro Agnese Tomsone.
Tieši šīs desmit ārstniecības iestādes nodrošina lielu daļu no visiem valsts apmaksātajiem ambulatorajiem pakalpojumiem - kopumā 40 procentus, un ar Eiropas “atveseļošanās finansējumu” būs iespējams izveidot tādu infrastruktūru, kas būs izmantojama nākotnē jebkādas epidemioloģiskās krīzes gadījumā. “Te ir runa par Latvijas slimnīcu gatavību un noturību krīzēm, tiks izpētīts un analizēts, kā slimnīcās trūkst un tiks izstrādātas rekomendācijas,” stāsta A. Tomsone. Kā viens no risinājumiem jau tagad plānā paredzēta papildu 700 gultasvietu izveide slimnīcās.
Skaidrojot reformas, kurām paredzēts lielais finansējums, A. Tomsone lietoja arī tādu jēdzienu kā “integrētais pakalpojums”, kas reformas rezultātā tiks izveidots. No viņas skaidrojuma izriet, ka tiks ieviests vienas pieturas princips pacientu aprūpē, lai pacients nepaliktu nevienā brīdī bez atbilstošas aprūpes, piemēram, cilvēks ar kādu veselības problēmu ir nonācis slimnīcā (terciārā aprūpe), veseļojas, un brīdī, kad pacientam jāizrakstās no slimnīcas, viņu pārņem nākamais līmenis - primārā veselības aprūpe, noskaidrojot, vai un kāda veselības aprūpe viņam nepieciešama. Piemēram, pacientam nepieciešama rehabilitācija. “Šādu sistēmu kopā ar slimnīcām un citām veselības aprūpes iestādēm izstrādāsim,” sacīja A. Tomsone. No viņas teiktā arī izrietēja, ka darbosies koordinators, kas būs atbildīgs par pacientu un visu šo sistēmu. Speciāliste arī uzsvēra būtisku lietu, ka investīcijas nevar radīt ietekmi uz valsts budžetu, proti, investīcijas būs tikai reformām, kaut ko jaunu izstrādāt, izveidot (tāpēc plānā ir pieteikti desmit jauni veselības aprūpes pakalpojumu organizācijas modeļi, kurus plānots pilotēt), bet ne apmaksāt kādu pakalpojumu, pat ja tas ir ļoti vajadzīgs Latvijas pacientiem.
Aktuāls ir jautājums - ja šāds integrācijas modelis paredzēts attiecībā uz desmit slimnīcām Latvijā, kas notiks citās slimnīcās un ar tiem pacientiem, kuri nonāks tajās? A. Tomsone skaidroja, ka tajās ārstniecības iestādēs, kuras tiks atbalstītas ar “atveseļošanas mehānismu”, jau pašlaik 50 procenti pacientu ir no reģioniem, līdz ar to var teikt, ka, attīstot trīs lielās slimnīcas un septiņas reģionālās slimnīcas, pacienti iegūs. “Visas investīcijas plānotas tikai pacientu interesēs, mēs skatāmies tikai caur pacientu prizmu, bet tās nav paredzētas pakalpojumu apjoma palielinājuma apmaksai, pieejamību šajā gadījumā varam attīstīt caur cilvēkresursu atbalstu un caur infrastruktūras attīstību,” sacīja A. Tomsone.
Saeimas deputāte Anda Čakša norāda uz “pacientu Saldū, kuram nepieciešama ambulatora konsultācija pie kardiologa, bet uz to ir jāgaida rindā trīs mēneši vai jāiet kā maksas pacientam”? Kādu ietekmi šie miljoni un reformas atstās uz šo pacientu un viņa situāciju, vai tā uzlabosies? Atbildīgā amatpersona nenoliedza, ka veselības aprūpes pakalpojuma pieejamība ir cieši saistīta ar valsts budžeta iespējām, jo investīcijām paredzēto naudu izlietot rindu mazināšanai un tamlīdzīgi nebūs iespējams. “Diemžēl budžeta palielināšanas iespējas mums ir ierobežotas, un lai palielinātu pakalpojuma pieejamību, piemēram, Saldū, mums ir vajadzīgas pakalpojuma apjoma palielinājums, ko ar investīcijām paredzēto naudu izdarīt nevar,” atzina A. Tomsone. Veselības aprūpes pakalpojumu finansēšana no šīs naudas nav atļauta, ja nu vienīgi izstrādājot kādu jaunu modeli, piemēram, jaunu kardiologa kabinetu Saldū, bet “vai valsts budžets paņems pēc tam pretim” ? Savukārt A. Čakša saka: “Kāpēc mēs vispār tad runājam par integrētu veselības aprūpi, ja tās desmit slimnīcas nav visas Latvijas slimnīcas, kur tiks integrēti pārējie iedzīvotāji?”
Veselības aprūpes darba devēju asociācijas vadītāja Ināra Pētersone kritizēja Veselības ministrijas pieeju, plānojot pieteikumus Eiropas finansējumam. “Man nav skaidrs, uz kurieni iet veselības aprūpes nozare, kāds ir plānots slimnīcu un citu ārstniecības iestāžu izvietojums, nākotnes kartējums, kur un kādi pakalpojumi ir plānoti?” jautāja I. Pētersone, kuras organizācija pārstāv privāto medicīnas iestāžu vadītājus, kuru iestādes arī sniedz valsts apmaksātos ambulatoros pakalpojumus. “Mani ļoti mulsina, kā tā var mētāties ar skaitļiem, tagad skatāmies, ka 181 miljonam eiro vienkārši pielikti klāt 28 miljoni eiro. Manuprāt, tas vienkārši parāda nenopietnu attieksmi pret plānošanu, kā arī rada iespaidu, ka visi plāni un investīciju mērķi tiek pievilkti klāt pieejamam finansējumam. Privātajā sektorā kaut kas tāds vispār nebūtu iedomājams.”
Ināra Pētersone arī jautāja, vai valsts iestādes vispār apzina, cik nepieciešams naudas ieguldīt epidemioloģiskajai drošībai? “Tas, ka veselības nozarei pietrūkst finansējuma un tā vienmēr ir bijusi pabērna lomā, par to nav runas, mēs to saprotam, bet, ja mēs runājam par epidemioloģisko situāciju, sekojot valdības lēmumiem, jāsecina, ka nepārtraukti tiek piešķirti miljonu miljoni, un, lasot pamatojumus, secinām, ka viss ir infrastruktūras pielāgošanai, papildu gultām, un tagad arī atveseļošanās plāns… es parēķināju, proporcionāli 88 procenti no miljoniem aizies desmit slimnīcu pielāgošanai. Rodas jautājums - vai tiešām infrastruktūrā ir tik daudz miljonu jāiegulda? Izlasot ziņojumu, mēs neredzam, ka tas notiek pacientu interesēs,” savu viedokli pauda I. Pētersone. Viņa aicināja Veselības ministriju nestāstīt pasakas un domāt, kā attīstīt ambulatoro veselības aprūpi, lai tā kļūtu pieejamāka pacientiem.
Par to, ka nauda slimnīcu infrastruktūrai tomēr ir nepieciešama, runā Rīgas Austrumu slimnīcas valdes priekšsēdētājs Imants Paeglītis, jau ne pirmo reizi aicinot visus, kas šaubās, apmeklēt Tuberkulozes un plaušu slimnīcu. “Joprojām ir jārunā par mega investīcijām slimnīcās, ikviens no jums var aizbraukt uz tuberkulozes slimnīcu vai Latvijas Infektoloģijas centra barakām, kurās ārstē pacientus. Bez investīcijām mēs tikai varam teorētiski runāt par to, ka esam pacientam draudzīgi, bet ja pacientam nav labierīcības palātā un kopā vienā palātā atrodas seši slimi cilvēki bez ventilācijas, tad par ko mēs runājam?” vaicāja lielākās Latvijas slimnīcas vadītājs. Taisnība abiem viedokļiem.
