Nobela Miera prēmijas komitejā prognozējamas pārmaiņas

Pirmo reizi 114 gadu vēsturē Nobela Miera prēmijas komiteja amatā nav pārvēlējusi savu līdzšinējo priekšsēdētāju – Turbjērns Jaglanns tagad kļuvis par komitejas ierindas biedru, bet viņa vietu ieņēmusi līdzšinējā vietniece Kāsi Kulmane Fīve. Tomēr par īstu sensāciju to nevar nosaukt, jo komitejas locekļu sastāvs ir atkarīgs no spēku samēra Norvēģijas parlamentā, un jau pagājušā gada oktobrī politiķi neslēpti apsprieda iespējamu rokādi. Tomēr tad pat izskanējusī ideja komitejā iekļaut arī kādu ārzemnieku tā arī palikusi nerealizēta.

AP atgādina, ka 1895. gadā sastādītajā Alfreda Nobela testamentā sacīts vien, ka komitejā jābūt pieciem cilvēkiem, kurus izvēlas Norvēģijas parlaments. Par tradīciju kļuvis tas, ka komitejas sastāvs atspoguļo spēku sadalījumu parlamentā un tās locekļi parasti ir politiku pametuši partiju ielikteņi, kuri gan allaž cenšas uzsvērt savu neatkarību. Pēc tam, kad 2013. gada parlamenta vēlēšanās konservatīvie guva virsroku pār leiboristiem, mainījies arī spēku samērs komitejā, un tieši to atspoguļo otrdien notikušais balsojums.

Deutsche Welle uzsver, ka iepriekš šādu precedentu, kad tik spilgti tiek uzsvērta komitejas locekļu politiskā piederība, nav bijis, taču pie tā lielā mērā vainojams pats T. Jaglanns, kurš leiboristu valdībās pildījis gan premjera, gan ārlietu ministra pienākumus un bijis arī parlamenta spīkers. Ja atskaita pagājušo gadu, kad laureātu izvēle bija saprotama (prēmija tika piešķirta tālibu uzbrukumā cietušajai pakistānietei Malalai Jusafzajai un Kailašam Satjarti, kuri aizstāv bērnu tiesības uz izglītības iegūšanu), T. Jaglanna vadītā komiteja allaž likusi lielai daļai pasaules sabiedrības neizpratnē raustīt plecus, bet daļai – histēriski smieties. 2009. gadā prēmija tika piešķirta ASV prezidentam Barakam Obamam, kurš tobrīd amatā bija vien deviņus mēnešus (lēmuma pieņemšanas brīdī vēl mazāk) un bija izcēlies vien ar līdz pat šim laikam neizpildīto solījumu slēgt cietumu Gvantanamo karabāzē. T. Jaglanns taisnojās, ka organizācija vēlējusies atzīmēt ASV līdera vīziju par pasauli, kas brīva no kodolieročiem, uz ko AFP pamatoti aizrāda, ka pērn kļuvis zināms – tuvāko trīs gadu desmitu laikā Vašingtona tērēs aptuveni triljonu dolāru kodolieroču modernizācijai, un šo plānu apstiprinājis neviens cits kā 2009. gada Miera prēmijas laureāts. Vēl lielāku negatīvu rezonansi izraisīja lēmums 2012. gadā ar Miera prēmiju apbalvot Eiropas Savienību. Šajā gadījumā jau bija iespējams runāt par īstu interešu konfliktu, jo savulaik T. Jaglanns pielicis lielus un bezjēdzīgus pūliņus, lai pārliecinātu norvēģus par nepieciešamību iestāties ES, turklāt tobrīd, paralēli darbam komitejā, vadīja Eiropas Padomi. Bet 2010. gadā ar Miera komitejas lēmumu visvairāk neapmierināti bija norvēģu uzņēmēji. Togad prēmija tika piešķirta ķīniešu disidentam Ļu Sjaobo, ko Ķīna pilnīgi prognozējami uztvēra kā nedraudzīgu soli, faktiski iesaldējot ekonomiskās attiecības ar Norvēģiju. Reuters norāda, ka konservatīvajai premjerei Ernai Sūlbergai vēl tagad nākoties pielikt lielus pūliņus, lai mazinātu šā lēmuma sekas, un pērn viņa, piemēram, bijusi spiesta atteikties no tikšanās ar Tibetas garīgo līderi Dalailamu, kurš bija ieradies vizītē Norvēģijā.

Komentējot T. Jaglanna nepārvēlēšanu priekšsēdētāja amatā, K. Kulmane Fīve diplomātiski uzsvērusi, ka viņš sešus gadus strādājis labi, un kategoriski noliegusi baumas, ka komiteja pakļāvusies Ķīnas spiedienam. Taču laikraksta Aftenposten redaktors Haralds Stangjelle paudis satraukumu par to, vai šādas pārmaiņas nenozīmē, ka Nobela komiteja kļūs vēl vairāk politizēta. Interesanti, ka pagājušā gada nogalē izskanēja ierosinājumi veikt tieši pretēju procesu, iekļaujot komitejā pazīstamus zinātniekus un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus. Bet vairāki Norvēģijas parlamenta deputāti pat mudināja to papildināt ar pāris starptautiskajā sabiedrībā autoritāti iekarojušiem ārzemniekiem, piemēram, bijušo ANO ģenerālsekretāru Kofī Ananu, kādreizējo ASV valsts sekretāri Hilariju Klintoni vai Zviedrijas bijušo premjeru un ārlietu ministru Karlu Bildtu. Tomēr šī ideja nav radusi atsaucību – ne tikai tādēļ, ka būtu grūti izlemt, kuru valstu vai kontinentu pārstāvjus iekļaut komitejā, bet arī tāpēc, ka to neparedz A. Nobela testaments.