Par Eiropas Savienības (ES) turpmāko attīstību un problēmām; par to, kādas attiecības veidosies ar Krieviju un Ukrainu; kā arī par Latvijas aktualitātēm – saruna ar bijušo Ministru prezidentu, tagad Eiropas Parlamenta deputātu Valdi Dombrovski (Vienotība).
– Vispirms par to, kā redzat ES attīstību pēc parlamenta vēlēšanām.
– Sākumā par būtiskākajiem uzdevumiem, kas paredzami tuvākajos piecos gados. Eiropa pašreiz iziet no finanšu un ekonomiskās krīzes. Ja Latvijā jau pirms vairākiem gadiem esam atgriezušies pie samērā straujas ekonomiskās izaugsmes, tad Eiropā kopumā tas notiek pašlaik. Tiesa, riska faktors ir t. s. japonizācija jeb ekonomikas stagnācija. Eiropā ir vērojama zināma līdzība ar Japānu, proti, augsts parādu līmenis gan publiskajā, gan privātajā sektorā; sabiedrības novecošanās; ļoti zema inflācija vai pat deflācija. Japānā jau ilgāku laiku runā par zudušo desmitgadi vai pat divām desmitgadēm, kurās ekonomiskā attīstība ir stagnējusi. Arī Eiropai ir risks ieiet šādā scenārijā. Atslēgas vārdi, lai no tās izvairītos, ir: ES konkurētspējas stiprināšana. Nopietni jādomā, kā spēcināt ES iekšējo tirgu – īpaši enerģijas un pakalpojumu sfērā. Jāstiprina arī digitālā joma un pēc iespējas vairāk jāinvestē zinātnē un inovācijās. Tas ir sektors, kur citas pasaules attīstītās ekonomikas iegulda vairāk nekā ES. Taču ir arī labā ziņa – ja paskatāmies uz ES daudzgadu budžetu
2014.–2020. gadam, tad tieši zinātnes un inovāciju sadaļa ir visstraujāk augošā. Jāsamazina arī administratīvais slogs, it īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētāja kandidāts Žans Klods Junkers to ir iezīmējis kā prioritāti. Vēl viens svarīgs uzdevums, kas jārisina, – starptautiskās tirdzniecības veicināšana, tajā skaitā virzība uz brīvās tirdzniecības līgumiem ar ASV un Japānu. Šie ir būtiskākie jautājumi, lai stimulētu ES ekonomikas izaugsmi. Protams, katrā dalībvalstī ir arī savi specifiskie konkurētspējas faktori, pie kuriem būs jāstrādā.
– Jūs pieminējāt zinātnes un inovācijas stimulēšanu kā vienu no galvenajiem uzdevumiem. Taču Latvijā zinātne vienmēr bijusi pabērna lomā. Tas taču acīm redzami konfrontē ar ES nostādnēm!
– Nevarētu teikt, ka zinātne un inovācijas ir atstātas pabērna lomā... Ja paskatāmies dokumentus, kurus Latvija tagad gatavo saistībā ar mums pieejamajiem ES fondiem 2014.–2020. gadam, tad redzam, ka tieši zinātne un inovācijas ir straujāk augošā budžeta pozīcija.
– Mainoties ES līderiem un parlamenta sastāvam, būs kādi jauni pavērsieni iekšējā un ārējā politikā?
– Pēc vēlēšanām redzam, ka radikāli populistisko spēku pārstāvība ES parlamentā ir augusi. Runa ir par galēji kreisajām, galēji labējām un eiroskeptiķu partijām. Tātad, lai parlaments varētu virzīties uz priekšu lēmumu pieņemšanā un nodrošinātu vairākuma atbalstu, ciešāk būs jāsadarbojas labēji un kreisi centriskajām partijām. Paļauties uz galēji labējo un kreiso balsīm acīmredzot nevarēs, jo to politika ir kopumā vērsta pret ES.
– Jūs, būdams premjers, bijāt spiests desmit ādas nomaukt Latvijas ļaudīm, lai konsolidētu budžetu. Savukārt citām ekonomiskajām ģībējvalstīm, piemēram, Grieķijai, liela daļa parādu tika norakstīti. Vai atkal turpināsies šāda dāsnuma politika pret atsevišķām valstīm?
– Ja runājam par Grieķiju, uzsvēršu, ka pagājušajā gadā tā pārspēja divus Eiropas antirekordus (abi līdz tam piederēja Latvijai). Pirmkārt, krīzes dziļums. 2008. 2010. gadā Latvija zaudēja vairāk nekā piektdaļu no iekšzemes kopprodukta (IKP). Otrkārt, kopējais fiskālās konsolidācijas apjoms Latvijā bija 17% no IKP. Pagājušajā gadā Grieķija mūs pārspēja gan pēc krīzes dziļuma, gan pēc kopējās fiskālās konsolidācijas apjoma. Īstenībā Grieķija patlaban jau ir veikusi lielāku fiskālo konsolidāciju nekā savulaik Latvija. Taču tas tiek daudz mazāk atzīts.
– Kāpēc?
– Iespējams, tāpēc, ka Latvija šo konsolidāciju veica pamatā jau krīzes laikā, redzot, ka budžeta deficīta līmenis ir katastrofāls. Korekcijas bija straujas, nemēģinājām tās atlikt. Mums izdevās atjaunot finanšu stabilitāti un atgriezties pie ekonomiskās izaugsmes 2010. gada otrajā pusē. Jau trīs gadus Latvija ir starp visstraujāk augošajām ES ekonomikām. Kopš tā laika radītas vairāk nekā 80 000 jaunas darba vietas un arī vidējā alga ir pārsniegusi pirmskrīzes līmeni. Grieķija īstenoja citu stratēģiju, cenšoties atlikt konsolidāciju, argumentējot, ka, veicot to krīzes laikā, recesija palielināsies. Neapšaubāmi, tas ir patiess arguments. Bet, atliekot budžeta konsolidāciju, Grieķija attālināja arī brīdi, lai atgrieztos pie finansiālās stabilitātes. Savukārt bez finansiālās stabilitātes nav iespējams atjaunot ekonomikas izaugsmi. Galarezultātā Grieķijai fiskālās konsolidācijas pasākumus nācās veikt lielākā mērā nekā Latvijā.
– Ja jau Latvijā ir radītas tik daudz darba vietu un notiek strauja ekonomiskā izaugsme, kāpēc cilvēki vēl arvien turpina izbraukt? Kaut kas te neiet kopā...
– Cilvēku aizbraukšana pašreiz ir būtiskākā Latvijas problēma. Taču to var risināt tikai ar ekonomiskajiem līdzekļiem. Tieši tas jau bija mūsu krīzes pārvarēšanas mērķis – lai cilvēki redzētu perspektīvas.
– Kādu jūs prognozējat ES nākotni? Vienu brīdi bija vērojams tāds kā atsperes princips. Proti, jo kļuva ciešāka kopējā likumdošana, jo nacionālās valstis vairāk pretojās.
– Pašreiz federalizācijas tendences nav izteiktas. Tās neatbalsta arī Eiropas Tautas partija un Vienotība. Tieši pretēji, mēs uzsveram principu: vairāk Eiropas lielās lietās, mazāk – mazās lietās. Ir jomas, kurās skaidri saredzama Eiropas pievienotā vērtība. Tajās jākoncentrējas uz ciešāku sadarbību un kopēju Eiropas politiku. Piemēram, vienotā enerģētikas tirgus radīšanā, vai banku savienībā, kas pašreiz jau gandrīz ir izveidota. Tas attiecas arī uz kopīgo Eiropas drošības un ārpolitiku. Uz šīm jomām vajadzētu kopīgi koncentrēties. Toties mazāk vajadzētu reglamentēt visādus sīkumus, kuri kaitina iedzīvotājus.
– Drīz sāksies eirokomisāru amatportfeļu dalīšana. Kā jūs sevi vislabāk spētu realizēt, kādā komisāra postenī? To es neprasu tādēļ, ka man rūpētu jūsu labklājība, bet gan tāpēc, ka rūp Latvijas intereses. Mēs atceramies, ka bija tāds komisārs Andris Piebalgs un kādus amatus ieņēma, bet – cik maza jēga no viņa bija Latvijai...
– Es gribētu strādāt finanšu vai ekonomikas jomā, jo tieši tur man ir vislielākā darba pieredze. Šajās jomās es varētu dot lielāko pienesumu gan ES, gan Latvijai.
– Kurš tad būtu tas postenis, kas vislabāk noderētu Latvijas interesēm?
– Tas ir atkarīgs no amata portfeļa, kurš būs komisāra pārziņā. Ekonomikas un finanšu jomās tādas iespējas ir. Taču uz jūsu jautājumu konkrētāk ir vēl pāragri atbildēt. Es uzskatu, ka manas izredzes strādāt jau minētajās jomās ir pietiekami labas. Vairākkārt esmu par to saņēmis apliecinājumus arī no Žana Kloda Junkera.
– Jūsu prognozes – Ukraina tuvākajos gados kļūs par ES dalībvalsti, jebšu tieši tāpat kā Turcija gaidīs savu pievienošanos vēl gadus 60?
– Tuvākajos gados – noteikti nē. Ja atceramies Latvijas pieredzi, tad no brīža, kad mūsu valsts pieteicās dalībai ES, līdz brīdim, kad mēs iestājāmies, pagāja gandrīz desmit gadu. Ukrainai šis periods noteikti nebūs īsāks. Turklāt tā nav pat pieteikusies dalībai. Nav arī pārliecības, ka visas ES valstis šādu virzību atbalstītu. Līdz ar to šis noteikti nav tuvākās nākotnes jautājums. Reāls ir asociācijas, partnerības līgums, kurš patlaban ir ratifikācijas stadijā. Kad šis līgums stāsies spēkā, Ukrainai būs daudz labākas tirdzniecības iespējas ar ES valstīm. Dokuments paredz arī vīzu liberalizāciju un veselu virkni citu pasākumu, kas palīdzēs tuvināties ES. Paredzu, ka par Ukrainas dalību ES būs vēl ļoti sarežģītas diskusijas. Pirmā no Austrumu partnerības valstīm, kurai būtu iespējas pieteikties, drīzāk būs Moldova nekā Ukraina.
– Tagad par Krieviju un ES. Putins skaidri demonstrē, ka ieņem pozu un ir gatavs tālākai Krievijas izolācijas politikai. Savukārt ES un ASV vēl arvien cenšas izvairīties no konfrontācijas un nopietnu sankciju pieņemšanas. Grūti pat iedomāties, kādus vēl noziegumus pēc notriektās Malaizijas lidmašīnas būtu jāpaveic, lai ES un rietumvalstis sāktu nopietni reaģēt... Jūsuprāt, ES sankcijas pret Putinu ir adekvātas situācijai?
– Gribu uzsvērt, ka tieši pēc Malaizijas lidmašīnas notriekšanas ASV un ES sankcijas ir pastiprinājušās. Amerikas sankcijas ir ļoti nopietni vērstas pret veselu virkni Krievijas valsts uzņēmumu un Putinam pietuvinātajām personām. Savukārt ES ir ieviesusi ekonomiskās sankcijas finanšu, enerģētikas, militāro un dubultā pielietojuma tehnoloģiju jomās.
– Jāatzīmē, ka ASV noteiktās sankcijas nerada tām tik lielu bumeranga efektu kā Eiropai.
– ES dalībvalstīm katrai ir sava nostāja un tāpēc parasti izdodas vienoties tikai par mazāko kopsaucēju. Piemēram, ieroču embargo pret Krieviju izdevās panākt, bet tas neattiecas uz jau noslēgtajiem līgumiem. Francijai ir ļoti nopietnas intereses – kaut vai par helikopteru bāzes kuģu Mistral darījumu. Taču, redzot, kā attīstās situācija Austrumukrainā, arī ES ar sankcijām virzās uz priekšu.
Jāatzīst, ka arī Latvijas pozīcija nav nemaz tik vienkārša. No valdības puses ir atbalsts šīm sankcijām, bet no otras puses – pastāv bažas, kā tās ietekmēs valsts ekonomiku; vai no ES puses būs kādi solidaritātes mehānismi pret valstīm, kuras visbargāk sajutīs Krievijas pretreakciju. Ir viegli prognozēt, ka arī Latvija būs starp tām, kuras šo pretreakciju sajutīs vissmagāk. Tāpēc mēs virzām jautājumus par iespējamajiem aizsargmehānismiem. Vēlamies, lai šis slogs pēc sankciju ieviešanas tiktu sadalīts pēc iespējas vienlīdzīgāk – lai nebūtu valstis, kurām šis atsitiens būs neproporcionāli smagāks nekā citām.
– Cik nopietni, jūsuprāt, iecerētās sankcijas spēs pārmācīt Putina kliķi? Cik reāli cieš tie, kuriem aizliegts ieceļot Eiropas valstīs?
– Katru konkrēto personu šis aizliegums ieceļot var skart dažādi. Piemēram, Kremlim pietuvināts biznesmenis nevarēs apmeklēt savus ārvalstu uzņēmumus. Viņam tiek iesaldēti konti un citi aktīvi ES valstu bankās. Savukārt kāds politiķis, kuram liegts iebraukt ES valstīs, ir ierobežots ārpolitiskajā darbībā. Ieceļošanas aizliegumi un aktīvu iesaldēšana konkrētām personām ir politiskās sankcijas. Kā zināms, šonedēļ ES vienojās par nākamo sankciju fāzi ekonomiskajām sankcijām, kas skar veselus ekonomikas sektorus, piemēram enerģētikas uzņēmumus un valsts bankas.
– Jūs zināt, ka bijušās Jelgavas cukurfabrikas teritorijā nākamgad sāks darboties Krievijas tanku ražotnes meitasuzņēmums – vagonu būves rūpnīca UVZ Baltija? Ko jūs sakāt par šāda veida investoru?
– Latvijas politika iepriekšējos gados ir veidota tā, lai piesaistītu pēc iespējas plašākas investīcijas, it īpaši ražojošajā sektorā. Konkrētā uzņēmuma pamatprodukts ir vagonbūve.
– Jā, vagoni un platformas, ar kurām var pārvadāt ieročus un tankus...
– Manā rīcībā nav informācijas par drošības riskiem.
– Mūsu valsts drošības dienesti ar šo Krievijas militārās rūpniecības giganta ienākšanu Latvijā gan saskata iespējamus riskus.
– Vai šobrīd pret šīm investīcijām būtu politiski jāvēršas, neesmu īsti pārliecināts...
– Šīs investīcijas baros mātesuzņēmumu, kas ražo tankus.
– Protams, jāvērtē, kāda ir ietekme uz tām personām, kuras saistītas ar Putinu, Krievijas militāri rūpniecisko kompleksu un stratēģiskajām nozarēm. Iespējams, mūsu valsts drošības dienestu rīcībā ir kāda jauna informācija. Pēdējā pusgada laikā, kopš vairs neesmu premjers, kopējā drošības situācija ir būtiski mainījusies.
– Kā vērtējat Latvijas ārlietu ministra Edgara Rinkēviča lēmumu neielaist Latvijā trīs Krievijas māksliniekus, kuriem bija jāuzstājas Jaunajā vilnī?
– Ja šīs personas propagandē agresiju, tad neapšaubāmi pret tām ir jāvēršas. Ārlietu ministrijai ir iespēja atteikt tām iebraukšanu Latvijā.
– Valstij piederošā uzņēmuma a/s Pasažieru vilciens iepirkuma konkurss ir līdz šim lielākais publiskais iepirkums Latvijā. Konkursa vērtība tiek lēsta aptuveni 600 miljoni eiro. Atgādināšu, ka konkurss tika izsludināts 2009. gada nogalē un kopš šā laika tas ir apvīts politiskajām intrigām. Akciju sabiedrības jaunā valde 23. jūlijā pieņēma lēmumu pārtraukt vilcienu iepirkuma procedūru. Nu, vēl priekšā arī tiesāšanās. Kamēr turpinājās visa skandalēšanās, jūs bijāt premjers – tātad noteikti zināt arī fonu. Sakiet, kas par lietu – kāpēc viss izvērties šādā jezgā?
– Jāatzīst, ka problēmas ir nopietnas. Kā esmu sapratis no Satiksmes ministrijas amatpersonu teiktā, šajā gadījumā pamatproblēma ir tieši iepirkuma finansēšanas daļa. Līdzīgi kā tas bija Dienvidu tilta celtniecības shēmā. Šis būvniecības konkurss (tagad attiecīgi – iepirkuma konkurss) tika savienots ar finansējuma piesaisti. Abos gadījumos finansējums ir ļoti sadārdzināts. Rezultātā sanāk būtiski pārmaksāt. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc jaunā valdība pieņēmusi lēmumu vilcienu iepirkumu pārtraukt. Otra lieta, ko uzdeva skaidrot valdībai, vai uzņēmumam pietiek līdzekļu, lai ar šādām finansējuma izmaksām nosegtu tik apjomīgu iepirkumu. Atbilde bija negatīva.
– Bet par ko tad galu galā ir runa: par atbildīgo amatpersonu stulbumu vai korupciju? Tās nezināja, ka pārmaksā un nespēj šādu iepirkumu pavilkt?
– Tas ir jautājums iepriekšējai a/s Pasažieru vilciens valdei, kura veidoja konkrēto konkursa nolikumu. Rezultāts par finanšu piedāvājumu bija redzams jau pēc konkursa beigām. Tika konstatētas nopietnas problēmas.
– Es vēlreiz jautāju: tas bija amatpersonu stulbums vai korupcija?
– Man tiešām grūti to komentēt...
– Kā redzat situācijas risinājumu?
– Iespējams, vilcienu iegādi nevajadzētu veikt uzreiz, bet īstenot pakāpeniski, atbilstoši uzņēmuma finansiālajām iespējām, atdalot vilcienu iepirkumu no finansējuma. Tad būtu skaidrs, cik jāmaksā par vilcieniem un kādas ir finansējuma piesaistes izmaksas, proti – procenti.
– Tagad par citu jomu. Ir skaidrs, ka bijušās veselības ministres Ingrīdas Circenes atkāpšanās bija premjeres un Vienotības iniciēta. Kāpēc eksministre nespēja īstenot reformas? Viņai pietrūka politiskās drosmes?
– Acīmredzot Circenes kundzes veselības stāvoklis bija pietiekami nopietns arguments demisijai. Viņa nespēja uzņemties tik lielu darba slodzi, kāda ir ministram. Ja runājam par reformām, jāatzīst, ka šajā gadījumā nācās saskarties ar lielu veselības aprūpes sistēmas pretdarbību pieteiktajām pārmaiņām. Iespējams, vajadzētu rūpīgi izanalizēt, kā Lietuva ieviesa savas reformas, un ņemt vērā mācības, kā izdevās pārliecināt nozarē strādājošos un sabiedrību.
– Vai esat apmierināts ar savas pēcteces Laimdotas Straujumas darbu?
– Uzskatu, ka Laimdota Straujuma ir ļoti sekmīgi uzsākusi darbu. Viņas stils noteikti atšķiras no manējā, taču katram politiķim tas ir savādāks. Ne jau velti viņa ir Vienotības premjera kandidāte pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām.
– Kāds tad ir Straujumas darba stils?
– Manuprāt, pragmatisks, bet vienlaikus arī ļoti metodisks. Viņa apzina problēmas un risina tās, nemētājoties ar skaļiem paziņojumiem. Straujumai ir pamatīga pieredze vadošajā darbā. Turklāt viņa labi saprot Latvijas lauku un reģionu problēmas. Bieži vien politiķus vaino atrautībā no reālās dzīves. Laimdotai Straujumai to nu nekādi nevar pārmest. Viņa, iespējams, ir tas cilvēks Latvijas politiskajā vidē, kurš reālās problēmas saprot vislabāk.