Igaunijas koalīcija sabrukusi, bet premjers nedemisionē
Valdošā koalīcija, kas Igaunijā bija pie varas kopš pagājušā gada aprīļa, ir sabrukusi. Līdzšinējie koalīcijas biedri mudinājuši premjeru, Reformu partijas pārstāvi Tāvi Reivasu labprātīgi demisionēt, tomēr viņš vakar paziņoja, ka esot gatavs «cīnīties līdz galam». Ja šodien līdz pulksten diviem pēcpusdienā T. Reivass neatkāpsies, Igaunijas parlamentā iecerēts neuzticības balsojums, kurā premjeru gaida apkaunojoša sakāve – pret viņu plāno balsot pieci no sešiem parlamentā pārstāvētajiem politiskajiem spēkiem.
Pamazām iezīmējoties jaunās koalīcijas aprisēm, kļūst skaidrs, ka liela loma tajā paredzēta mūžīgajiem opozicionāriem no Centra partijas, kuras jaunajam līderim Jiri Ratasam prognozē premjera amatu.
Igaunijas sabiedriskais medijs ERR atgādina, ka attiecības starp Igaunijas valdošās koalīcijas partneriem - Reformu partiju, sociāldemokrātiem un Tēvzemes un Res Publica savienību (IRL) - jau mēnešiem ilgi bijušas saspīlētas, un tas nav bijis nekāds noslēpums politologiem un mediju pārstāvjiem. Plašāka sabiedrība šo nesaskaņu rezultātu varēja vērot, kad Igaunijas parlaments neierasti ilgi nespēja ievēlēt jauno valsts prezidentu un pēc visu partiju favorītu noraidīšanas šim amatam nācās meklēt kandidātu no malas - Kersti Kaljulaidu, kura beidzamos 12 gadus lielākoties dzīvojusi ārzemēs, kur pārstāvēja Igauniju Eiropas kontroles palātā.
Taču šīs nedēļas sākumā beidzot sprāga bumba. Pēc tam, kad trīs opozīcijā esošās partijas, kurām ir 41 no 101 deputāta mandāta parlamentā, pieprasīja balsojumu par uzticību valdībai, sociāldemokrāti un IRL tā vietā, lai aizstāvētu premjeru, ignorēja koalīcijas padomes sēdi un sarīkoja savu partiju valžu tikšanās, pēc kurām arī tika paziņots - T. Reivass zaudējis koalīcijas partneru uzticību. Līdzšinējam valdības vadītājam adresētie pārmetumi gan bijuši diezgan vispārīgi un nekonkrēti. IRL deputāti pēc valdes sēdes sarunā ar BNS sūkstījušies, ka koalīcijas partneru starpā pietrūkstot savstarpējās uzticēšanās, un devuši mājienus, ka viņiem ir zināms - Reformu partijas biedri slepus no saviem partneriem uzsākuši sarunas par jaunas koalīcijas veidošanu vai esošās paplašināšanu. Savukārt sociāldemokrātu līderis Jevgeņijs Osinovskis uzsvēris, ka Reformu partijā, kas tādā vai citādā statusā Igaunijā pie varas ir jau kopš 2001. gada, ir novērojams būtisks ideju deficīts un šai partijai pienācis pēdējais brīdis kādu laiku pastrādāt opozīcijā. «Esam pārliecināti, ka laika gaidīt vairs nav. Neizlēmība ievilkusies pārlieku ilgi. Pagājušā gadu desmita lēmumi ekonomikā, izglītībā, sociālajā un reģionālajā politikā vairs neved Igauniju uz priekšu mainīgajā pasaulē,» J. Osinovska teikto citē interneta ziņu vietne Delfi.ee.
Jau pirmdien vēlu vakarā bija skaidrs, ka līdzšinējās koalīcijas dienas ir skaitītas, un nu jau bijušie partneri gaidīja, ka T. Reivass par savu demisiju paziņos vakarrīt pēc Reformu partijas vadības sēdes. Taču, kā vēsta Delfi.ee, manāmi īgnais un saniknotais premjers žurnālistiem izmetis tikai pāris vārdus, no kuriem izrietējis - viņš vēlas kāpt parlamenta tribīnē, lai paskatītos acīs tiem, kuri grib balsot par neuzticību valdībai. Tāpat 37 gadus vecais valdības vadītājs brīdinājis, ka turpmāk valsti varētu vadīt kreisāka valdība. Šis pārmetums, pēc daudzu politologu un politiķu domām, ir pilnīgs absurds, jo tieši Reformu partijas biedri bija tie, kuri pirmie sākuši kontaktus ar Centra partiju pēc nesenās līdera maiņas šajā politiskajā spēkā.
Līdzšinējais centristu līderis, 66 gadus vecais Edgars Savisārs Igaunijas prorietumnieciskajās politiskajās aprindās gadiem ilgi ticis uzskatīts par persona non grata - savas labvēlīgās (reizēm gan politisko pretinieku krietni pārspīlētās) attieksmes dēļ pret Krieviju un Igaunijā dzīvojošajiem krievvalodīgajiem pilsoņiem un nepilsoņiem. Taču tagad partijas priekšgalā stājies Jiri Ratass, un nedz viņu, nedz viņa domubiedrus gandrīz neviens Igaunijā vairs par Kremļa roku nedēvē. Centra partijai ar 27 deputātu mandātiem ir otrā lielākā pārstāvniecība parlamentā (aiz reformistiem, kuriem ir 30 mandāti), un ir diezgan loģiski, ka tā tiek uzskatīta par jaunās koalīcijas neatņemamu sastāvdaļu. J. Osinovskis jau izteicies, ka tieši centristu līderim varētu tikt piedāvāts premjera amats, un līdzšinējie izteikumi liecina, ka arī IRL nav lielu iebilžu pret to, ka divi līdzšinējie koalīcijas partneri, no tās izmetot Reformu partiju, to aizstās ar Centra partiju. Pastāv iespēja, ka koalīcija tiek paplašināta uz Brīvās partijas rēķina.
Politologi gan mudina nesteigties, jo arī Igaunijā, gluži kā vairumā valstu, reizēm politisku apsvērumu dēļ tiek izspēlētas diezgan grūti iedomājamas kombinācijas. Viens no iemesliem, kādēļ T. Reivass, neraugoties uz acīmredzamo koalīcijas krahu un nenovēršamo demisiju (vai nu labprātīgu, vai pēc neuzticības balsojuma), tomēr nesteidz atkāpties, varētu būt pašas Reformu partijas pārrunas ar Centra partiju par kopīgas valdības veidošanu - tā kontrolētu 57 no 101 mandāta, kas ir diezgan stabils vairākums. Tajā pašā laikā jāatceras, ka Reformu partija nav monolīta. To spilgti pierādīja prezidenta vēlēšanas, kad daļa reformistu atbalstīja Sīmu Kallasu (oficiālo kandidātu), bet daļa Marinu Kaljurandu. Galu galā kāroto amatu neieguva ne viens, ne otrs, bet partija tika sašķelta. Nav arī skaidrs, cik liela pašlaik ir E. Savisāra un viņa piekritēju ietekme Centra partijā, lai gan J. Ratass bez aplinkiem licis saprast, ka maksimums, uz ko var pretendēt E. Savisārs, ir goda priekšsēdētāja tituls, pensionāra statusa baudīšana un piedalīšanās neskaitāmajās paša vai citu iniciētajās tiesas prāvās. Lai nu kā, bet jauna valdība Igaunijai būs jau tuvākajā laikā, taču interesanti, ka līdz pat vakardienas pievakarei šo krīzi nebija uzskatījusi par nepieciešamu komentēt jaunā prezidente K. Kaljulaida.