Viens, divi, trīs – tauta
Savulaik novazātajiem jēdzieniem «strukturālās reformas», «budžeta konsolidācija», «ģeopolitiskā situācija» nu steidz pievienoties arī «tautas sapulce».
Diemžēl Latvijas likumdošanā vai juridiskajā terminoloģijā nav definēts, kas ir tautas sapulce, ar ko tā atšķiras no piketa, demonstrācijas, protesta gājiena, flašmoba vai citām pilsoniskās sabiedrības konvencionālām vai nekonvencionālām līdzdalības formām. Ikviena privātpersona, domubiedru kompānija, paputējusi nevalstiska organizācija, kam jāattaisno sava eksistence un vadības atalgojums, vai varas pīrāgu pārdalīt alkstošas jaunpartijas vai vecpartijas var pieteikt kādu protesta, uzmanības pievēršanas, pašreklāmas vai slēptas aģitācijas akciju un bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem nosaukt to par tautas sapulci. Viens, divi, trīs - tauta. Interesanti, ka pat partijai, kas jau pēc definīcijas ir tikai daļa tautas, sabiedrības grupa, Latvijā minimālā biedru skaita prasība ir 200, bet tām, kas vēlas piedalīties Saeimas vēlēšanās - 500. Pašpasludināta tautas sapulce var būt pat ar pāris dalībniekiem, kā tas bija, piemēram, 2007. gada decembrī ar Vecumnieku tautas namā rīkoto «tautas sapulci» par partiju nelietderību Latvijā.
Vairākas akcijas ar tautas sapulces apzīmējumu rīkojušas arodbiedrības vai to savienība, kas citkārt trāpījušas sabiedrības noskaņojumā, citkārt ne, vai arī sabiedrība nav uzticējusies organizācijai kā savu interešu pārstāvei un sasniedzējai. Krīzes laikā, 2010. «budžeta konsolidācijas» gada augustā, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) rīkoja tautas sapulci, lai izteiktu attieksmi pret budžeta likumprojektu, prognozējot ap 5000 cilvēku dalību. Ieradās ap 150. Līdzīgi - daudzu sāpe šogad bija lielais nekustamā īpašuma nodoklis, bet uz vienas ģimenes rīkoto «tautas sapulci» pie Saeimas, prasot atcelt nekustamā īpašuma nodokli vienīgajam mājoklim, ieradās arī ap 150 protestētāju. Veiksmīgāka «tautas sapulce» LBAS izdevās Starptautiskajā darbaļaužu solidaritātes dienā, 1. maijā, pērn, protestējot pret sabiedriskajā sektorā strādājošo, jo īpaši mediķu, zemajām algām, pulcējot ap 3000 cilvēku.
Uz tautas sapulces nosaukumu varētu pretendēt 2007. gada 3. novembra pasākums Doma laukumā, ko rosināja virkne inteliģences pārstāvju. Visai abstraktā nosaukuma Par tiesisku Latviju! Par godīgu politiku! akcija drēgnajā laikā spēja pulcēt teju 8000. Pieslēdzās arī LBAS, kas sapulces laikā vāca parakstus referendumam par Saeimas atlaišanas kārtības maiņu. Arī šai sapulcei bija sava partijisko interešu aizmugure. Virkne Aigara Kalvīša valdības lēmumu bija sabiedrību nokaitinājuši. Neilgi pirms šīs sapulces, 18. oktobrī, pie Saeimas notika pikets pret centieniem atbrīvot no amata KNAB vadītāju Alekseju Loskutovu, pavadīts ar prasību atlaist Saeimu. To iekustināja tā sauktā lietussargu grupa, kas bija arī sekojošās tautas sapulces Doma laukumā līdzorganizētāja un līdzfinansētāja līdzās vēlākajiem Jaunā laika, Pilsoniskās savienības un Sabiedrības citai politikai (SCP) biedriem un atbalstītājiem, kā arī vienam no Ventspils grupējumiem. Kā vēlāk, vīlies protestos, atzina viens no tā aktīvistiem, Delnas toreizējais vadītājs Roberts Putnis, lietussargu revolūcijas iznākums varēja būt citāds, ja Dienas galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte nebūtu noslēgusi vienošanos ar premjeru Ivaru Godmani.
Nākamā tautas sapulce, ko rīkoja daļa šīs sapulces organizatoru - topošā partija SCP - 2009. gada 13. janvārī ar apmēram 10 000 dalībnieku, iegājusi vēsturē kā janvāra grautiņi jeb bruģa revolūcija.
Ja šīm akcijām sākotnēji varbūt bija grūtāk caurskatīt šaurākas grupas intereses, tad lupu nevajag to pamanīšanai Jaunās konservatīvās partijas (JKP) «tautas sapulcēm», cenšoties iznest ielās oligarhu lietu. Pirmo JKP organizēja 13. jūlijā pie Rīgas pils, pulcējot pārsimts dalībnieku, kurā izvērsās incidents ar cilvēka aizturēšanu, kas turēja plakātu ar uzrakstu «100% šis pasākums Jurašam/Strīķei ir Saeimas priekšvēlēšanu kampaņas ietvaros». Nu JKP saskata sazvērestības un gļēvumu sapulces nesaskaņošanā 23. augustā, kad pie prezidenta ieradīsies Vācijas valsts delegācija. Taisnības cīnītāji nu vēl varēs pievienot arī mocekļu vaibstus. Tā kā 13. jūlija prasība atbrīvot no amata satiksmes ministru Uldi Auguli, zemkopības ministru Jāni Dūklavu un ģenerālprokuroru Ēriku Kalmeieru netiks pildīta, JKP varēs turpināt «tautas sapulces» citu pēc citas, klāstot par varas aroganci, tiesiskuma trūkumu u. tml.
Ja nav nekādas valodas un terminu izjūtas, sirdsapziņas, lai tā mētātos ar tautas sapulces apzīmējumu, varbūt vērts padomāt par kvantitatīvās mērauklas noteikšanu? Cik lielu tautas daļu pārstāv simti piketētāju? Vai pat tūkstotis, kas ir apmēram 0,25% no iedzīvotājiem? Kaut vai, rēķinot tikai pieaugušos, balsstiesīgos, kuru Latvijā ir apmēram 1,44 miljoni, tūkstotis protestētāju pārstāv tikai apmēram 0,7% balsstiesīgo! Ja izmantotu kaut vai 5% atzīmi, kāda barjera ir Saeimas un pašvaldību vēlēšanās, tie būtu nedaudz virs septiņiem tūkstošiem sapulces dalībnieku, rēķinot pieaugušo balsstiesīgo pārstāvniecību. Šis varētu būt minimālais slieksnis aktivitātēm, kas pretendē uz tautas sapulces nosaukumu. Ne mazāk svarīga būtu dažādu sabiedrības grupu pārstāvniecība un akcentētā jautājuma raksturs. Katrā ziņā tautas sapulces jēdzienu, tāpat kā Dieva vārdu, nevajadzētu valkāt nelietderīgi un nevietā - jo īpaši priekšvēlēšanu aģitācijas laikā.