Izskatīšanai Satversmes tiesā (ST) pieņemtajā Aivara Lemberga pieteikumā par apelācijas termiņiem cita starpā uzskaitītas Rīgas apgabaltiesas pasludinātajā spriedumā t.s. Lemberga krimināllietā redzamās paviršības, nolaidības un vienkārši nejēdzības.
Šī ir jau trešā ST lieta, kas ierosināta pēc A. Lemberga iesnieguma. Iesniegumā lūgts izvērtēt Kriminālprocesa likuma normu par apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņiem atbilstību Satversmes 92. panta pirmajā teikumā garantētajām tiesībām uz taisnīgu tiesu. Dokumentā kā piemērs nepieciešamībai noteikt samērīgus apelācijas iesniegšanas termiņus minētas daudzās nejēdzības t.s. Lemberga krimināllietas pirmās instances spriedumā, kuru analīzei, uzskaitīšanai un to paskaidrošanai apelācijas sūdzībā bija nepieciešams krietns laiks.
Iesniegumā ST atklāts, ka, piemēram, t.s. Lemberga lietas sprieduma motīvu daļā “liecības ir atspoguļotas nepilnīgi, tās nav citētas, nav norādītas tajās ietvertās ziņas par faktiem, nav norādīti lieciniekiem uzdotie jautājumi un atbildes, kādēļ kopumā liecības nav atspoguļotas korekti. Turklāt tiesas spriedumā iztrūkst konkrētas atsauces uz lietas materiāliem, kādēļ atrast ārkārtīgi apjomīgajos krimināllietas materiālos atbilstošo liecību vai tās daļu kļūst gandrīz neiespējami. Konkrētā gadījumā sprieduma motīvu daļā minētie pierādījumi konstitucionālās sūdzības iesniedzēja ieskatā arī neatbilst lietas materiālos esošajiem pierādījumiem, kas arī ir jānorāda detalizēti apelācijas sūdzībā.”
Sūdzībā ST skaidrots, ka t.s. Lemberga krimināllietas motīvu daļā nav izvērtētas un analizētas paša A. Lemberga sniegtās izvērstās liecības. Kā uzsvēris iesniedzējs, tas tiesai jādara atbilstoši Kriminālprocesa likumam un judikatūrai.
Sūdzībā ST paskaidrots, ka iepriekš minētajā Rīgas apgabaltiesas spriedumā “tiesa nav norādījusi, ar kādiem konkrētiem pierādījumiem ir konstatētas Aivaram Lembergam inkriminēto noziedzīgo nodarījumu faktiskās pazīmes; spriedumā nav analizēta konstatēto faktisko pazīmju atbilstība Krimināllikuma 219. panta pirmajā un otrajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu sastāvu pazīmēm - objektam, objektīvajai pusei, subjektam un subjektīvajai pusei. Arī tad, kad spriedumā ir atrodama atsauce uz kādu konkrētu lietā esošu pierādījumu, šai atsaucei neseko tiesas secinājums par to, kādus faktus tiesa atzīst par pierādītiem.”
Iesniedzējs ST atklājis, ka spriedumā nav analizēti lietā iegūtie pierādījumi no to attiecināmības, pieļaujamības, ticamības un pietiekamības viedokļa. Sprieduma pamatošanai izmantoti nepieļaujami, neattiecināmi pierādījumi, kā arī tādi pierādījumi, par kuru ticamību pastāv ar konkrētiem faktiem pamatotas šaubas. Piemēram, “atsaucoties uz liecinošo personu liecībām, tiesa ne tikai nav norādījusi, kādas pierādīšanas priekšmetā esošās ziņas par faktiem tās satur, bet nav arī norādījusi, kad šādas liecības tika sniegtas un kur lietas materiālos tās atrodas, līdz ar ko sprieduma pamatošanai izmantotie liecību atreferējumi neatbilst Kriminālprocesa likuma 127. panta pirmās daļas prasībām, ir neidentificējami. Spriedumā vispār nav analizēta Aivara Lemberga liecībās ietvertā versija; tiesa nav izvērtējusi apsūdzības liecinieku liecību radītās pretrunas, ir ignorējusi apstākli, ka Aivara Lemberga liecības apstiprinās ar citiem pierādījumiem lietā, spriedumā vispār neminot iemeslus, kāpēc pie šādiem apstākļiem tomēr lielāka ticamība ir citu personu liecībām. Spriedumā nav novērstas starp pierādījumiem esošās pretrunas.”
Iesniedzējs ST uzsvēris, ka iepriekš minētais piemērs ilustrē, cik apgrūtinošas mēdz būt iespējas aizstāvībai argumentēti atspēkot spriedumā paustos apgalvojumus un argumentēt to aplamību. Iesniedzējs norādījis, ka argumentācijas pilnvērtīgai sagatavošanai nepieciešams daudz ilgāks laiks, nekā, balstoties uz pašlaik spēkā esošo likumu, atvēlēja tiesa. Šajā gadījumā ilgāks laiks bija nepieciešams pat neraugoties uz to, ka pie sūdzību sagatavošanas strādājuši trīs aizstāvji un pats konstitucionālās sūdzības iesniedzējs, proti, A. Lembergs.
Iesniegumā ST atklāts, ka Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija pierādīšanu spriedumā veikusi visai paviršā veidā, piemēram, lietojot formulējumu: “dokuments apstiprina”, “ar šo dokumentu pierādīts (..), ko apstiprina arī liecinieka liecības”, “dokumenti kopumā un savstarpējā sakarībā apstiprina”. Tādējādi, lai apelācijas sūdzībā argumentētu un pamatotu tiesas izdarītā secinājuma nepareizību, aizstāvībai ir nepieciešams analizēt katru konkrētu dokumentu un liecību saturu, kam ir nepieciešams samērīgs laiks.
Sūdzībā ST atainotas arī nejēdzības saistībā ar drošības līdzekļa pamatošanu. Piemēram, saīsinātajā spriedumā nolemts A. Lembergam piemērot drošības līdzekli apcietinājumu, bet piemērošanas motivācija ir sniegta tikai pilnajā spriedumā, kur tiesa norādījusi šādus argumentus: “Aivars Lembergs ir apzināti vilcinājis tiesas procesu; viņš ir pārkāpis viņam piemēroto drošības līdzekli liegumu pildīt Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja amatu; Aivaram Lembergam ir ietekme uz Ventspils pilsētas pašvaldības amatpersonām; Aivars Lembergs ir centies ietekmēt gan procesa virzītājus, gan liecinošās personas; viņam ir ietekme uz atsevišķām amatpersonām KNAB, Drošības policijā, Valsts ieņēmumu dienestā, Valsts policijā u.c.
Neviens no šiem apgalvojumiem nav pamatots ar pierādījumiem, un konstitucionālās sūdzības iesniedzējs nepiekrīt šiem apgalvojumiem arī pēc būtības. Tāpēc Aivara Lemberga un viņa aizstāvju apelācijas sūdzībās bija nepieciešams sniegt detalizētu pamatojumu par to, ka Aivars Lembergs nav vilcinājis tiesas procesu, kā arī atbildēt uz citiem tiesas minētajiem argumentiem, atspēkojot katru no tiem. Faktiski šāds pamatojums ir ietverts gan konstitucionālās sūdzības iesniedzēja, gan aizstāvja Māra Gruduļa apelācijas sūdzībās. Tomēr, ja apelācijas sūdzību sagatavošanai būtu vairāk laika, iespējams, varētu izsekot tiesas domu gaitu līdz konkrētiem pierādījumiem, kas Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2021. gada 22. februāra sprieduma motīvu daļā attiecībā uz apcietinājuma piemērošanu nav norādīti (sprieduma 2705. punkts). Tā kā tas nebija iespējams, apelācijas sūdzības šajā daļā koncentrējas uz to, ka neviens no Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas spriedumā norādītajiem apgalvojumiem attiecībā uz apcietinājumu nav pamatots ar pierādījumiem, trūkst motivēta individuāla izvērtējuma un tajā ietvertie argumenti ir nepietiekoši apcietinājuma pamata esamības konstatēšanai.”
Sūdzībā ST īpaši uzsvērta kāda konkrēta tiesas darba metode: “Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija 2021. gada 22. februāra sprieduma aprakstošajā daļā vārds vārdā ir pārrakstījusi valsts apsūdzību. Minētais ir uzsvērts arī visās apelācijas sūdzībās. Tiesas sprieduma motīvu daļā, ciktāl tā attiecas uz notiesāšanu, tikpat kā nav analizēti aizstāvības argumenti, aizstāvības notikumu versijas, cēloņu un seku sakarība. Nav izvērtēti aizstāvības debašu runā norādītie argumenti, bet daudzviet ir pārrakstīts valsts apsūdzības viedoklis.
Valsts apsūdzības pārrakstīšanai spriedumā nav nepieciešams ievērojams laiks un resursi, bet tādi ir nepieciešami aizstāvībai tās atspēkošanai,”
uzsvērts iesniegumā Satversmes tiesai.
Cita starpā advokātu Māra Gruduļa un Olgas Hincenbergas apelācijas sūdzība ir uz 884 lapām, advokātes Irinas Kaukes apelācijas sūdzība ir uz 673 lapām, bet paša Aivara Lemberga apelācijas sūdzība ir uz 239 lapām. Tam visam bija jātop 20 dienās. Advokāts M. Grudulis iesniedzis arī apelācijas sūdzības papildinājumus uz 222 lapām.
Kā jau rakstīts, pilnais spriedums t.s. Lemberga lietā, kas kļuva pieejams 2021. gada 22. jūnijā, ir sagatavots uz 1924 lapām.
