Ukrainas Nākotnes institūta līdzdibinātājs un tīmekļa vietnes "Hviļa" (hvylya.net) galvenais redaktors Jurijs Romaņenko kopā ar filozofu Sergeju Dacjuku un žurnālistu Nikolaju Feldmanu “YouTube” kanālā "Alfa Media" rīko apaļos galdus ar Polijas un Ukrainas ekspertiem. “Rus.nra.lv” saruna ar Juriju Romaņenko.
Savā kanālā, sanāksmju un apaļo galdu laikā jūs veidojat "nākotnes filozofiju" Ukrainai. Kādu jūs gribētu redzēt Ukrainu pēc kara?
Pirmām kārtām - plaukstošu. Attīstītu. Militarizētu. Tai jākļūst par nozīmīgu spēlētāju šajā reģionā ar savu globālo un reģionālo politiku. Tā būs valsts ar pilnībā pārveidotām institūcijām, jo ir acīmredzams, ka tāda, kāda tā ir pašlaik, tā nebūs dzīvotspējīga. Acīmredzot tā būs Ukraina, kurā būtiski mainīsies demogrāfiskais sastāvs, mums būs jāpiesaista ievērojams skaits migrantu, jo demogrāfiskā problēma ir ļoti nopietna un, es pat teiktu, izšķiroša no ilgtermiņa perspektīvu viedokļa.
Tā ir valsts, kurai būs svarīga loma Eirāzijā, ņemot vērā tās attiecības ar ASV un Lielbritāniju. Valsts, kas būs daļa no reģionālo un globālo alianšu arhitektūras, kas Eirāzijai nodrošinās jaunu kristālisku režģi. Un pats galvenais - ar brīvībām tādā apjomā, kas padarīs to pievilcīgu ne vien ukraiņiem, bet arī visiem cilvēkiem pasaulē, kuriem šīs brīvības ir svarīgas. Šodien pasaulē ir vērojams brīvību deficīts gan objektīvu, gan subjektīvu iemeslu dēļ - es runāju pirmām kārtām par Rietumiem, kur acīmredzot šobrīd ir krīze. Šis process sākās ilgi pirms koronavīrusa pandēmijas.
Pēc ukraiņu vērienīgas iepazīšanās ar Eiropu, kad tur bija spiesti aizbraukt miljoniem cilvēku, daudziem zudušas ilūzijas. Tas, kas krīt acīs ukraiņiem, ir pārlieka birokratizācija, gausums lēmumu pieņemšanā, komunikācija pagājušā gadsimta līmenī. Ukrainā daudzas lietas tiek risinātas ātrāk, un ne tikai ar korupcijas palīdzību, kurai joprojām ir sistēmu veidojoša loma, bet arī pateicoties digitalizācijai, kas ir paātrinājusi lēmumu pieņemšanas procesus mūsu valstī. Ukraiņi ir pieraduši, ka, iesniedzot dokumentus, jau pēc trim dienām var saņemt jaunu biometrisko pasi. Vajag otru ārzemju pasi? To var saņemt 1-2 dienu laikā. Viss notiek ļoti ātri. Izmantojot attiecīgo lietotni, bankas karti var saņemt attālināti vienas minūtes laikā. Visa komunikācija notiek attālināti - tas ir ļoti ērti. Līdz ar to šobrīd mūsu uzdevums Ukrainā ir izslēgt korupcijas faktoru un panākt harmoniju starp brīvību un birokrātiju, kurai arī ir sava svarīga funkcija.
Esmu pārliecināts, ka tur, kur tas ir iespējams, brīvības ir maksimāli jāpaplašina. Piemēram, nebaidīties legalizēt civilos īsstobra ieročus. Valstī, kur pilsoņiem jau ir miljoniem ieroču, tie vienkārši ir jālegalizē. Ikvienam, kurš gribēja iegūt ieroci, tas jau ir. Tas pats attiecas uz prostitūciju, vieglajām narkotikām, pornogrāfiju. Tagad kļūst smieklīgi, kad Ukrainas Drošības dienesta kibernodaļa veic izmēģinājuma pirkumus vietnē “OnlyFans”, lai pieķertu meiteni, kas demonstrē savus smukumus, un “izspiestu” no viņas pāris tūkstošus dolāru krimināllietas izbeigšanai. Tas viss ir korupcija, kuras pamatā ir arhaiski uzvedības modeļi, kas ļauj uz tā parazitēt noteiktām ar valsti vai varas bloku saistītām šķirām.
Cik reālas ir Ukrainas izredzes kļūt par jūsu iztēloto “brīvības zemi”?
Sistēmu veidojošo lomu valstī spēlē pasionārākā, uzlādētākā Ukrainas sabiedrības grupa - vidusšķira. Pateicoties tai, valsts būtībā tika saglabāta 2022. gada februārī un martā. Un šajā grupā ir diezgan daudz cilvēku, kuriem ir vienādi vērtējumi. Vidusšķira ir neviendabīga, bet tās pasionārā daļa brīvības jautājumu uzskata par galveno.
Rus.nra.lv izziņa: Pasionāro etnoģenēzes teoriju (no franču passionner - “aizraut, uzbudināt, iekurt kaisli”) izstrādāja padomju vēsturnieks Ļevs Gumiļovs. Pie kaislīgajiem viņš pieskaitīja enerģētiski bagātus, aktīvus indivīdus, kuri lauž iedzīvotājos iedibināto dzīvesveidu un, pārvarot bailes no nāves, nonāk konfliktā ar sabiedrību un rada jaunu ideoloģiju. Šī teorija nav vispārpieņemta un faktiski tiek izmantota tikai postpadomju telpā.
Parunāsim par Ukrainas demogrāfiskajām problēmām. Aptuveni deviņi miljoni cilvēku ir izbraukuši no valsts, daļa neatgriezīsies, Eiropā viņi atradīs darbu, izveidos ģimenes. Ko iesākt šajā situācijā?
Kā - ko iesākt? Piesaistīt migrantus un atgriezt aizbraukušos. Taču atgriezt viņus varēs tikai tādā gadījumā, ja būs cita valsts iekārtas, ekonomikas un cilvēkam pieejamo iespēju kvalitāte. Pieņemsim, ka mēs pabeigsim karu kaut kādā neskaidrā konstrukcijā. Kad cilvēki nesapratīs, kas ir mūsu drošības garantija. Vai šajā gadījumā viņi atgriezīsies? Protams, ka nē. Ļoti daudzi aizbrauks jau pēc kara, jo arī viņi ir noguruši no nemitīgas cīņas. Tieši tāpēc Ukrainai būs jāmainās.
Taču šī situācija paver ceļu sociālajiem eksperimentiem, kuriem pasaulē reti kurš piekritīs. Šobrīd tas ir jautājums par valsts un tautas izdzīvošanu, pat neņemot vērā kara faktoru. Demogrāfijas jautājums karāsies kā Damokla zobens līdz brīdim, kamēr mēs to atrisināsim uz migrantu rēķina. Situācija nekļūs stabila, iekams pensionāru skaitu nelīdzsvaros darbspējīga vecuma cilvēki un arī dzimstība, kura arī būs jārestartē. Tomēr attiecībā pret migrāciju dzimstība vienalga būs sekundāra. Savukārt migrantu masveida iebraukšana cels dienaskārtībā citu jautājumu: no kurienes viņi ir un kāda ir viņu kvalitāte, kā valsts viņus kontrolēs un atlasīs? Ar šo tagad nodarbojas Vācija un Polija.
Nākotnes Ukrainai būs jārisina arī citas problēmas - Kahovkas HES katastrofa ir atstājusi milzīgas teritorijas bez ūdensapgādes, Austrumukrainas rūpnīcas ir sagrautas. Ko ar to visu darīt?
Tas viss tiks pārbūvēts. Tiks radīti jauni industriālie klasteri, jo iepriekšējie jau ir novecojuši. Tagad modernizācija tiks veikta pieteikšanas kārtā. Tāpēc mēs formulējam jaunus projektus, piemēram, galvaspilsētas pārcelšanu uz valsts rietumiem. Kāpēc? Lai restartētu visu ekonomikas arhitektūru, izbūvētu jaunu loģistiku, aizietu projām no Kijevas virziena centralizācijas. Kad visi ceļi ved uz Kijevu, lai nokļūtu no Ternopoles uz Kramatorsku, ir jābrauc caur Kijevu, nevis pa citām maģistrālēm. 90% no visas kravu plūsmas virzās pa Kijevas Dienvidu tiltu. Tas ir acīmredzams disbalanss, kad valsts dzīvo pēc modeļa, kurā galvaspilsētai ir galvenā sistēmu veidojošā loma - tāpat kā postpadomju, piemēram, Maskavas modelī.
Ir nepieciešams, tāpat kā Polijā vai Vācijā, vienmērīgi uzsmērēt sviestu sviestmaizei. Jāstrādā ar ekonomisko klasterizāciju un jāformulē savi projekti reģioniem, kas tiks iekļauti globālajos projektos. Teiksim, Eiropas Savienībai ir transporta artērija - tajā jāiekļaujas. Lai to izdarītu, ir noteikti jāizbūvē Eiropas platuma dzelzceļi, kuriem jāaptver visa Ukraina. Un tas jau restartēs veselus reģionus, jo ap šo tīklu var izveidot infrastruktūru.
Mēs varam samazināt preču masu. Pārstrādes atsākšana ir galvenais jautājums nodarbinātības saglabāšanai vai palielināšanai. Kāpēc pārvadāt 20 miljonus tonnu graudu, ja var eksportēt 10 miljonus tonnu miltu, makaronu vai spageti no augstas kvalitātes kviešiem, tādējādi gūstot lielu peļņu. Būs jādomā ļoti drosmīgi, netriviāli. Bet, pats galvenais, mēs saprotam, kas notiek reģionālās un globālās ekonomikas politikas līmenī, lai iekļautos visos šajos procesos.
Vai Ukrainai pietiks ekspertu, lai realizētu visas šīs reformas?
Ir ekspertu, filozofu, politologu aprindas, kas spēj izbūvēt visu šo sistēmu kā modeli. Turklāt esam gājuši uz šo mērķi iepriekšējos 20 gadus. Nākotnes institūts tika izveidots 2016. gadā, tika nodibināta Kijevas Valsts pārvaldes skola. To jau ir absolvējuši simtiem cilvēku, darbojas ministru skola, iemaņu attīstības kursi. Protams, kadru problēma ir galvenā. Taču neuzskatu, ka šo uzdevumu mērogs neatbilstu mūsu līmenim. Jaunā elite, kas veidojusies pēdējos vairāk nekā 20 gadus, ir izgājusi cauri deviņām ugunīm, izbūvējusi biznesus, ieguvusi izglītību, tajā skaitā arī ārzemēs. Tā ir izgājusi politisku praksi, dabūjusi punus pierē, apdedzinājusies. Kara laikā kāds ir pabijis frontē, cits ir parādījis sevi kā labs administrators, kā brīvprātīgais.
Karš mums dod to, kā mums nebija pirms tam, proti, savas valsts nepieciešamības sajūtu. Tāpat arī draudu sajūtu, draudu, kas saglabāsies no Krievijas puses, kamēr tur arī notiks fundamentālas pārmaiņas. Ir pilnīgi skaidrs, ka mūsu atbildei uz šiem draudiem arī jābūt fundamentālai. Mēs esam nolemti pāriet projektu plāksnē un strādāt ar projektiem, kas ir paredzēti gadu desmitiem un ir saistīti ar tikpat ilgstošiem projektiem, ko realizē mūsu kaimiņi un globālie spēlētāji - ASV un Ķīna.
Šajā virzienā jūs sadarbojaties ar poļu, vācu un amerikāņu kolēģiem?
Jā, mēs sadarbojamies, jo vairāk vēl tāpēc, ka šajos virzienos neviens nav sistēmiski strādājis. Patiesībā šodien situācija ir tāda, ka tikai mūsu grupa domā dziļi stratēģiski, un tai ir liela interese veidot ar Poliju tādu politiku, kas atbilstu abu valstu interesēm un kas ir jāattīsta nākamajās desmitgadēs. Tā vietā, lai pļāpātu par Melnās jūras loku un to, ka tas drīz parādīsies - no jūras līdz jūrai, mēs pāriesim pie praktiskā plāna. Tādēļ ir nepieciešams sistemātiski sazināties ar poļu eliti un veidot intereses.
Mēs nedrīkstam aizmirst, ka mūsu uzdevums nav būt pierobežas stāvoklī, pretoties Krievijai un dzīvot tikai ar to. Mūsu uzdevums ir padarīt cilvēkus laimīgus konkrētajā teritorijā, lai viņi varētu realizēt savu vēlmi pēc laimes, pamatojoties uz savām personīgajām ambīcijām un mērķiem. Pati dzīve mūs ir novedusi pie tā, ka šobrīd tas, kas daudziem nebija acīmredzams pirms 10-15 gadiem, kļūst aktuāls vismaz domājošajai sabiedrības daļai. Un šī domājošā sabiedrības daļa piedāvās mērķus tiem, kuri dabisku apsvērumu dēļ par tiem nedomā. Tas ir viss.
