VAKARA ZIŅAS. Labklājības ministre Petraviča: Mana dzīve sākās tikai pēc 40!

Viņa ir triju pieaugušu bērnu – Dženetas, Reičelas un Svena mamma, kas, noticējusi saviem spēkiem, iestājās partijā un kļuva par labklājības ministri. Pēdējā gada laikā saņēmusi daudz negatīvu komentāru, taču tas palīdzējis norūdīt raksturu. Ramona Petraviča jau pavisam drīz sastādīs savu mērķu un sapņu sarakstu 2020. gadam. Taču pirms tam atskatījāmies uz 2019. gadā paveikto un piedzīvoto, parunājām par sievišķību, ģimeni un maģiskām lietām.

Kāds jums ir bijis aizvadītais 2019. gads, jo šā gada sākumā, kad apstiprināja Krišjāņa Kariņa jauno valdību, jūs kļuvāt par labklājības ministri.

Šis gads ir bijis atšķirīgs. Nesalīdzināmi spraigāks, kā iepriekšējie, tādēļ šķietami īsāks. Ir tik daudz izdarīts, tik daudz pārmaiņu un izaicinājumu bijis, un viss tādā saspringtā režīmā, jo bija operatīvi jāiepazīstas gan ar ministrijas un visas nozares darbu kopumā, kā arī jāpieņem dažādi nepopulāri lēmumi. Tāpat arī šā gada laikā iemācījos vairākas jaunas lietas. Viena no galvenajām mācībām ‒ distancēšanās no negatīvisma, kas tika raidīts manā virzienā - gan šāva ar lielgabaliem, gan meta granātas. Vairs nelasu par sevi komentārus un neuzņemu šo negatīvismu. Jā, brīžiem esmu saņēmusi uz galvas kā aukstu dušu, tā arī mēslu spaini, bet dzīvē ir tā - lai roze ziedētu, stāds arī jālaista un jāmēslo.

Taču, ja cilvēki nāk pie manis ar atvērtu sirdi, es eju viņiem pretī ar atvērtu dvēseli. Šā gada laikā nav tikai negatīvais vien, jo ir daudz gandarījuma par paveikto. Neraugoties uz to, ka 2019. gada valsts budžets bija tīri tehnisks un nebija vietas jaunām iniciatīvām un politikai, tik un tā man izdevās panākt gan valsts sociālās aprūpes centru darbinieku algu pielikumu, gan ieviest jaunu pabalstu adoptētājiem, gan palielināt īpašo kopšanas pabalstu par 100 eiro tiem bērniem, kam ir smaga invaliditāte un diagnozes. Iepriekš šis kopšanas pabalsts bija 213 eiro, un tas nebija ticis paaugstināts no brīža, kad tika ieviests - pirms desmit gadiem! Man to izdevās paaugstināt no 1. jūlija par 100 eiro.

Un no 2020. gada beidzot būs iekustināta minimālā ienākumu līmeņa sistēmas pilnveide - tas nozīmē palielinātas minimālās pensijas un sociālā nodrošinājuma pabalsts cilvēkiem ar invaliditāti. Un, lai arī ne tik lielā apjomā, kā to sākotnēji biju plānojusi, tomēr tas ir solis uz priekšu. Ja šis process ir iekustināts, tas arī aizies.

Protams, šajā gadā bijušas arī daudzas citas lietas, ko esmu paveikusi. Uzsākta bāriņtiesu reforma, panāktas izmaiņas likumdošanā, kas mazina invaliditātes piešķiršanas birokrātisko slogu. Esmu izvērtējusi ministrijas un padotības iestāžu darba noslodzi, noteikusi prioritātes, un tālāk sekos darbs, lai likvidētu šķēršļus, kas traucē strādāt labāk.

Kad šā gada sākumā atnācu uz Labklājības ministriju, šeit nevienam nebiju zināma, un visi raudzījās ar skepsi un piesardzību, ko tad no manis sagaidīt? Man jau pašā sākumā bija uzstādījums, ka visām problēmām ir risinājums, vajag tikai to sameklēt. Visi zina manu uzstādījumu - nestāstiet man, kāpēc to nevar izdarīt, bet sakiet kā to var izdarīt.

Mani gan pārsteidz temps, kādā strādā valsts pārvaldē. Tas ir stipri atšķirīgs no darbu izpildes ātruma privātajā sektorā. Ar ministrijas darbiniekiem ir panākta savstarpēja sapratne, viņi zina, kāda ir mana nostāja, un līdz ar to darbs rit ātrāk uz priekšu.

Sākot strādāt ministrijā, dzirdēju no apkārtējiem, ka man ir paveicies, jo šeit ir profesionāli darbinieki - savas jomas speciālisti, neraugoties uz to, ka Labklājības ministrija ir vissmagākā no ministrijām, jo tā skar ikvienu Latvijas cilvēku - vai nu tās ir pensijas, vai bērnu kopšanas pabalsti, vai invaliditāte.

Šā gada laikā bijušas arī jaunas iepazīšanās un tikšanās ar cilvēkiem gan Latvijā, gan citviet Eiropā. Un šīs tikšanās man iemācījušas, kā pasniegt savu valsti labā nozīmē, jo cilvēki bieži uzvelkas par to, cik mums viss ir slikti un kāda neizdevusies valsts, bet, tiekoties ar citu valstu ministriem, man ir prieks, ka es varu viņiem atklāt: «Bet mūsu valstī konkrētais jautājums ir sen sakārtots, un mēs jau esam šajā lietā tikuši uz priekšu un varam dalīties savā labajā pieredzē.!» Ir jāiemācās pasniegt savu valsti pozitīvā gaismā un parādīt to labo, kas mums ir. Man spilgti palikusi atmiņā Ungārijas vizīte, kā Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns slavēja savu valsti. No viņa mācījos, kā pasniegt savu valsti plašajā pasaulē.

Mēs laikam neprotam slavēt savu valsti un sasniegumus?

Jā, mums patiešām ir ar ko lepoties. Un ir jāsaskata un jāparāda tas labais, nevis jāiet un jāuzskaita, kā mums nav. Grūti nosaukt tādu valsti, kurā viss būtu perfekti sakārtots. Katrai ir savas problēmas un savi mīnusi. Jā, droši vien ir jāpaiet kādam laikam, lai mums mainītos cilvēku domāšana.

Mums ir ļoti daudz saskābušu un negatīvi noskaņotu cilvēku. Pat tie, kas saņem labas algas un ieņem amatus, bieži gaužas un ir neapmierināti ar dzīvi.

Man arī ļoti nepatīk šāda attieksme. Cilvēki nedzīvo savu dzīvi, bet mēģina dzīvot citu dzīvi, tādēļ viņi ierauj sevi negācijās un netiek no tām vaļā. Un negatīvā enerģija piesaista negatīvo. Ja mēs spētu no tā atbrīvoties un dzīvot pozitīvi, tad piesaistītu pozitīvos cilvēkus. Tik vienkārša ir šī formula - viens laimīgs cilvēks ģenerē “laimes hormonu” un drīz viņam apkārt ir daudz laimīgu cilvēku.

Vai šā gada laikā, kamēr iejutāties ministrijā, ir izdevies atlicināt laiku arī sev?

Jā, mana darba diena sākas septiņos no rīta un beidzas deviņos vakarā, bet dažkārt vēl vēlāk. Bieži vien ņemu uz mājām līdzi materiālus, kas man ir jāizlasa un jāsagatavojas nākamajai dienai.

Šogad nevarēju atrast pietiekami daudz laika, lai aizietu uz sporta treniņiem. Un tas man nenāca par labu, jo stresu remdēju ar sievišķīgu vājību - saldumiem. Bieži vien pusdienām arī nebija laika, un, ja kabinetā uz galda bija konfektes, tad pusdienas aizvietoju ar saldumiem. Pirms nonācu šajā postenī, Artuss Kaimiņš jau mani brīdināja: «Nepieņem to darbu, neej tur! Tu redzēsi, pēc kāda laika tu pati sev riebsies.» Toreiz nodomāju ‒ nu ko gan viņš tur runā par stresu un ēšanu!? Taču zināmā mērā viņam ir taisnība. Stress, negulētās naktis un liekie kilogrami nepaliek bez sekām. Tāpēc ir jāatrod spēks un laiks, lai ietu uz sporta zāli. Nu jau divus mēnešus eju uz «Galerijas Rīga» sporta zāli «MyFitness». Tas man ir liels gandarījums un apliecinājums, ka varu saņemties un sportot. Un vislielākais gandarījums ir pēc katra treniņa, ka esmu to paveikusi.

Vai jums ir īpaša vingrojumu programma, ko ik reizi, apmeklējot sporta zāli, ir jāpaveic?

Atsāku sportot trenera uzraudzībā. Tomēr bija ļoti grūti saskaņot savu grafiku ar trenera darba laiku, jo nekad nezinu, cikos varēšu nokļūt sporta zālē. Turpināju treniņus vienatnē.

Kad dzīvoju Saldū, apmeklēju TRX treniņus [TRX ‒ ir funkcionālā treniņa piekares sistēma, kas ļauj vienlaikus strādāt visām muskuļu grupām]. Taču tagad trenējos uz trenažieriem.

Protams, ir jātiek galā arī ar negulētajām naktīm, lai no rīta izskatītos žirgta un moža. Turklāt no katru brīdi var pienākt žurnālisti ar kameru un mikrofonu - nekad jau nezini, kādā rakursā tevi nofilmēs vai ko pajautās, tādēļ vienmēr jābūt gatavai atbildēt uz jebkuru jautājumu un jāizskatās nevainojami.

Man ir izveidojušies jauni ieradumi un stabils darba ritms. Tas rada laba pamata un stabilitātes sajūtu. Ik dienas labā pieredze vairojas un tas stiprina manu pārliecību. Varu izdarīt to, ko esmu iecerējusi.

Vislielākais prieks jau ir tad, kad uz ielas pienāk kāds cilvēks klāt un pasaka paldies. Nesen aptiekā pret mani pagriezās kāda sieviete un iesaucās: «Mūsu mīļā ministrīte!» Viņa pateicās par pensijas pielikumu - 30 eiro, pasakot, ka tas esot daudz. Apbrīnojami, cilvēkiem iet grūti, un pensijas ir mazas, bet viņi nesūdzas, viņi ir tik smagu un grūtu dzīvi izdzīvojuši, ka viņi nemaz nemāk sūdzēties.

Jūs ar savu piemēru varat iedvesmot sievietes, kā uzsākt politisko karjeru, kad jau izveidots bizness, uzkrāta dzīves pieredze un izaudzināti bērni.

Esmu ļoti daudz domājusi, kā es varētu palīdzēt sievietēm, viņas iedvesmot būt sievišķīgām, uzdrošināties un nebaidīties riskēt un iegūt pašpārliecinātību. Kā sievietēm mainīt domāšanu, lai viņas nedomā, ka tas jau nav priekš viņām un ka tas nav paveicams.

Mans ieteikums sievietēm ‒ mīliet pašas sevi! No rīta ir ieskatieties spogulī, uzsmaidiet un sakiet sev: «Šī būs mana visīpašākā diena!» Ar tādu domu ir arī jāiziet no mājas.

Latvijā patiešām ir ļoti skaistas un gudras sievietes. Dažkārt, ejot pa ielu, atskatos uz elegantām, šarmantām dāmām ar labām manierēm. Tam nevajag lielu naudu, vajadzīga tikai izdoma. Reizēm patiešām gribas pieiet pie elegantajām sievietēm uz ielas un izteikt komplimentu. Bet mums atšķirībā no ārvalstīm vēl ir tā barjera, ka nevaram tā vienkārši pieiet un pateikt, ka sieviete labi izskatās vai viņai, piemēram, ir skaista blūze. Citās valstīs tā ir normāla lieta, bet pie mums šādi komplimenti var likties divdomīgi.

Vai varat paraksturot, kādas ir latviešu sievietes?

Ir sievietes, kas iet nodurtu galvu un kaut kur ļoti steidzas. Tad gribas viņas uzrunāt un teikt: «Apstājies, lūdzu! Vai arī vakarā, kad esi mājās, mierīgi apsēdies ar tējas glāzi vai aizdedzini sveces un, skatoties zvaigznēs, sakārto domas - kāda ir bijusi aizvadītā diena un ko tu gribētu no nākamās dienas.

Kad iepriekš strādāju privātajā biznesā, lai iegūtu iekšējo mieru, dienu sāku ar tiem darbiem, kas ir visnepatīkamākie un ko vienmēr ir vēlme atlikt. Ja šos nepatīkamos darbus izdara pirmos, tad iestājas vieglums. Smagākās lietas ir izdarītas, un līdz ar to visu pārējo var uzņemt vieglāk.

Iesaku katrai sievietei uzdrošināties. Un, ja reiz visi saka, ka 1. janvāris ir jāsāk ar jaunā gada apņemšanos, tad es saku, ka nav jāgaida nekāds īpašais datums, bet jāsāk ar jebkuru dienu.

Mani pie sevis ciemos ir aicinājuši vairāki sieviešu kolektīvi, lai es dalītos ar iedvesmas stāstiem. Un tad es saku, ka katrai sievietei ir vajadzīgs kaut kāds savs sievišķīgais knifiņš, ko izcelt, ar ko atšķirties no citām. To, protams, var izdarīt arī ar dažāda garuma un platuma biksēm, ne tikai kleitām un svārkiem. Tomēr es kā savu sievišķības simbolu izvēlos kleitas. Nekad nevalkāju bikses, bet tikai kleitas.

Man vaicā, kā es spēju saglabāt sievišķību? Nu pavisam vienkārši, vajag sevi gan mīlēt, gan kritiski vērtēt. Piespiest sevi uzvilkt labāko kleitu, uzkrāsot lūpas ar mīļāko lūpukrāsu, biežāk paskatīties uz sevi spogulī un nebaidīties ne no kā! Galvenais - vienmēr tiekties uz pašpietiekamību, būt harmonijā ar sevi. Ja vēlaties ko mainīt, nebaidieties no atteikuma! Piesakieties visur, kur sirds kāro - konkursos, uz vakancēm. Noteikti izdosies!

Savulaik, kad dzīvoju laukos, biju ļoti atkarīga no vīra. Lai gan pašai autovadītāja tiesības, visur mani vadāja viņš. Pati ar automašīnu aizbraucu tikai līdz Saldum, bet ne tālāk.

Sapratu, ka šī atkarība grauž manu pašapziņu. Nolēmu, ka tas ir jāmaina. Mainīju savu atkarīgo dzīvi uz neatkarīgu un cēlu savu pašpārliecinātību, kas noveda līdz tam, ka iestājos partijā.

Es vēlos lemt par savu dzīvi tikai pati, jo tā ir tikai viena. Arī iestāšanos partijā ne ar vienu neapspriedu .

Sapratu, ka man ir jāiet un jādara, un savi mērķi jāsasniedz pašai, nevis visu laiku jāmeklē, uz ko varu atbalstīties un paļauties.

Ja nedarīsi, nekas arī neizdosies!

Man ir no savas dzīves tik daudz ko stāstīt. Esmu reāls piemērs, kā sieviete pati var izveidot savu karjeru un sasniegt mērķus. Ja es parādītu savas fotogrāfijas, kāda biju iepriekš, tā noteikti būtu sensācija. Varbūt kādreiz to izdarīšu!? Tas nav saistīts ar manu amatu, bet gan ar sievišķīgo pusi.

Kā, mainot paradumus, izmainās dzīvesveids un mūsu veidols. Tas ir stāsts par to, ka sieviete 40 un 50 gados var izskatīties labāk nekā 30 gadu vecumā. Tādēļ nav jādomā ‒ man jau ir 40 gadi, un ko tad es vairs varu. Varu apgalvot , ka dzīve sākas arī pēc 40, jo man pašai tieši šajā vecumā sākās īstā dzīve.

Īsta dzīve un īsti Ziemassvētki. Kādas šajos svētkos tradīcijas tiek ievērotas jūsmājās?

Tā ir vienīgā reize gadā, kad mūsmājās sapulcējas visa ģimene - pieci cilvēki. Atbrauc meita Dženeta, kas dzīvo Nīderlandē. Tad vecākā māsa ar jaunāko Reičelu dodas uz tirgu pēc egles, kurai jābūt garākai par pašām. Meitas arī uzņēmušās egles dekorēšanu, tā tiek skaisti un grezni izpušķota. Zem egles tiek saliktas visai ģimenei dāvanas, kas arī tiek skaisti iesaiņotas kastēs. Dāvanas gan iepriekš vairāk vai mazāk mūsu vidū tiek saskaņotas. Apdāvinām arī kaķi - sfinksu Patriku.

Uz svētku galda liekam manis ceptos gaļas pīrādziņus, kanēļa, ievārījuma un magoņmaizītes, arī piparkūkas, bet pamatēdiens ir tipisks latviešu virtuvei - vārīti kartupeļi, štovēti kāposti, kotletes un karbonādes.

Ziemassvētku pēcpusdienā eju arī uz baznīcu, vai nu viena, vai ar meitām. Tā ir mana tradīcija, kas piešķir svētku sajūtu. Dievnamā pasēžu, padomāju un palūdzu par sev tuvajiem. Pati esmu katoliete.

Jau vēlāk pievakarē ar meitām sēžamies mašīnā un izbraucam kādu līkumu pa mežu. Un tad klausāmies Ziemassvētku dziesmas, bet viena mums ir jo īpaša, un tikai mums saprotama, ‒ «Feliz Navidad». Šī dziesma mums saistās ar kādu no ģimenes ceļojumiem. Tad ar meitām skaļi izdziedamies un dodamies uz mājām. Mums ir sava pirtiņa ezera malā, kur arī noslēdzas Ziemassvētku vakars. Uz terases sadedzam sveces, pirtiņā iekuram kamīnu, un pasēžam visi kopā pie karstvīna glāzes, skatoties uz ezeru un stirnām, kas nāk ciemoties. Obligāti ieeju arī pirtī, tādējādi attīrot Ziemassvētku vakarā dvēseli.

Jūs esat īsts lauku cilvēks, ja reiz uzburat tādu lauku idilli?

Vispār, nē! Esmu asfalta un pilsētas cilvēks. Taču ir īpašās reizes, kad man ļoti gribas būt laukos. Ziemassvētki man asociējas ar piesnigušu mežu. Mana vecmāmiņa dzīvoja lauku mājās, un tās ir manas bērnības atmiņas, kad vecmāmiņa Ziemassvētkos kurināja malkas plīti un cepa ābolmaizi, kuras smarža izplatījās pa visu māju. Tāpēc laikam man Ziemassvētki asociējas ar laukiem, nevis pilsētu. Vecmāmiņas, mammas un tēta gan vairs nav, tādēļ Pirmajos Ziemassvētkos no rītā braucu uz dzimtas kapiem. Tālāk mans ceļš ved pie brāļa, kas dzīvo Aucē Saldus novadā.

Stāvot uz gadu mijas sliekšņa, mēdzam painteresēties, kas sagaida mūsu zodiaka zīmi nākamajā gadā. Vai arī jūs lasāt horoskopus, un vai jums ir savi īpašie rituāli, kas dod enerģiju, palīdz sakārtot domas, piepildīt sapņus?

Ja horoskopos kaut kas labs ir uzrakstīts, mēs ar šīm domām sākam dzīvot. Un domas, kā mēs zinām, materializējas. Horoskops ir vairāk kā rīks, lai domas novirzītu sev vēlamā virzienā.

Mans rituāls gan ir savādāks. Ir maģiskas lietas, kam es ticu, un viena no tām ‒ es neskaros klāt kārtīm un tās nespēlēju. Tāpēc, ka kārtis man asociējas ar maģiskām lietām.

Starp Ziemassvētkiem un gadu miju es vienmēr iztīru māju un sakārtoju savu darba vietu. Cenšos padarīt visus nepadarītos darbus. Mājās pārskatu lietas, un no tā, kas vairs nav vajadzīgs, cenšos atbrīvoties, līdz ar to attīrot māju no negatīvās enerģijas.

Savukārt Vecgada vakarā apsēžos kādā klusākā stūrī, aizdedzu sveces un uzrakstu savu vēlmju sarakstu, ko vēlos sasniegt un piepildīt nākamajā gadā. Ir svarīgi, lai ir pievakare, satumsis, aiz loga mēness un zvaigznes, lai ir saikne ar Visumu. Pirms sāku rakstīt jauno sarakstu, izlasu, ko esmu rakstījusi iepriekšējā gadā. Varu droši apgalvot, ka tas strādā. Pēdējos gados arī šo sarakstu papildinu gada vidū, ja esmu sev izvirzījusi jaunus mērķus un vēlmes. Arī manas meitas Vecgada vakarā sastāda šo sarakstu. Jāpiebilst, ka to dara tikai ģimenes sievietes un vīriešus mēs neiesaistām. Šo rituālu pirms sešiem gadiem pārņēmu no vecākās meitas, kas pirmo reizi bija sastādījusi savu vēlmju sarakstu, un viņai tik tiešām visi uzstādītie mērķi piepildījās.

Savukārt vasaras vidū, ja jūtu, ka man pietrūkst enerģijas, tad, braucot pa lauku ceļu, piestāju pie kāda ozola un aplieku tam apkārt rokas, lai uzņemtu spēku.

Kāds būs 2020. gads, kādas ir jūsu prognozes?

Tas ir zīmīgs cipars - 20 un 20. Un es mazliet ticu zīmīgajiem cipariem. Ja tas būtu iespējams, es nākamo gadu pasludinātu par labestības gadu. Gribētu, lai cilvēki nelaiž sev tuvumā skaudību, dusmas, naidu un lai sāk sevi mīlēt. Gribu iedrošināt ‒ nebaidīties sapņot, jo sapņi piepildās un materializējas. Gribu ticēt, ka nākamais gads būs veiksmīgs. Gads būs tāds, kādu mēs paši to vēlēsimies sagaidīt un ko vēlēsimies no tā saņemt.

Pirms vairākiem gadiem biju pie kādas kāršu licējas, un viņa man teica: «Bet jūs neesat nodefinējusi, ko vēlaties sasniegt, tāpēc jūsu groziņš paliek vienmēr tukšs.» Kopš tā laika es vienmēr domāju un definēju sev mērķi, ko vēlos sasniegt.

Ko jūs novēlētu »Vakara Ziņu« lasītājiem?

Lai katram ir kāda vieta, kur smelties spēku. Lai katru dienu ir spēks rast jaunus izaicinājumus un novest procesus līdz galam. Lai pietiek spēka gan uzsākt, gan pabeigt! Novēlu visiem mūsu cilvēkiem labestību un mīlestību nākamajā gadā. Atcerēties par saviem mīļajiem Ziemassvētku vakarā, atcerēties arī tālākus cilvēkus vai kaimiņus, kuriem vajadzīgs labs vārds. Mēs ar vecmāmiņu reiz ziemas vakarā gājām pie kādas sieviņas un nesām viņai pārtiku, jo viņa dzīvoja ļoti tālu no sabiedriskā autobusa pieturas. Mums bija jāiet diezgan liels gabals, brienot pa sniegu, bet mēs gājām un palīdzējām, jo šai sievietei nebija vairs tuvinieku, kas sarūpē viņai pārtiku. Lai gan es biju tāds mazs meitēns, bet man šis gadījums ļoti spilgti ir palicis atmiņā.

Novēlu ikvienam smelties iedvesmu labiem darbiem. Nevajag jau vienmēr materiālo, bieži vien pietiek, ka apjautājamies cilvēkiem, kā klājas. Mums ies daudz labāk, ja uz lietām skatīsimies pozitīvi un sev apkārt pulcēsim pozitīvus cilvēkus.