«Es nekad dzīvē neesmu ieturējusi nevienu diētu. Man tik ļoti patīk gatavot un arī baudīt ēdienu, ka pat nedomāju tādā veidā sev darīt pāri. Iespējams, tie ir labi gēni, kas mani no tā pasargā, bet ne tikai – tā ir arī sabalansēta ēdienkarte ar kvalitatīvu un mājās gatavotu ēdienu,» saka māksliniece Ieva Bondare.
Ar omītes gēnu
«Es ģimenē esmu galvenā gatavotāja, un man arī ļoti patīk to darīt. Arī meitas, kuras abas ir veģetārietes, jau prot fantastiski garšīgi gatavot. Dažkārt viņām izlūdzamies, lai arī mums ar Mārtiņu pagatavo kaut ko no tā, ko viņas gatavo sev. Un es esmu ļoti priecīga, ka arī Mārtiņš beidzot ir ienācis virtuvē - agrāk viņš prata tikai kartupeļus nomizot un, protams, visu sagādāt, bet tagad viņš sācis vārīt dažādas zupas, dažkārt arī meitām uzvāra veģetāro buljonu. Tā viņam ir sava veida meditācija - es redzu, kā darbs virtuvē viņam palīdz atslēgties no ikdienas profesionālā darba pienākumiem,» stāsta Ieva. Viņas atminas, ka savulaik, dzīvojot pie omītes, kura gatavoja visgaršīgāk un klāja visskaistākos galdus, viņai nebija nepieciešamības to darīt, bet, kad omīte aizgāja un Ievai parādījās ģimene, viņa sāka mācīties gatavot pati. «Sāku ar pašu mazumiņu, ļoti primitīvi, bet nu jau man liekas, ka gatavoju diezgan labi. Tā saka gan ģimene, gan draugi. Es to daru ar mīlestību, tāpēc laikam arī sanāk.» Ieva piebilst, ka viņai ir omītes gēns - garšīgi gatavot, ar prieku uzņemt viesus un no sirds priecāties par skaisti klātu galdu.
Nekādu pusfabrikātu
«Mēs ģimenē praktiski nemaz neēdam saldumus, bet mums ļoti garšo augļi un dārzeņi. Tie mūsu ēdienkartē ir visu cauru gadu. Un zivis. Un meža gaļa. Un kalorijas mēs neskaitām, es nemaz nezinu, kā to dara,» Ieva pasmaida un saka: «Mēs ēdam tikai kvalitatīvu ēdienu, mājās gatavotu, nekādus pusfabrikātus. Mārtiņš ir mednieks, un draugi mums ir mednieki, un tas nozīmē, ka mums ir privilēģija ēst ļoti labu, bezstresa gaļu un ar to cienāt arī savus draugus. Gaļu veikalā neesam pirkuši vairāk nekā desmit gadus. Man liekas, ka mēs protam savu ēdienkarti tā sabalansēt, ka par diētām nevienam nav pat jādomā. Es, piemēram, ļoti ieklausos savā organismā un ļoti jūtu, kas kurā mirklī tam nepieciešams.»
Ieva neslēpj: kad meitas izlēma kļūt par veģetārietēm, viņa sākotnēji ļoti satraucās, kā un ko meitenes ēdīs un - vai ar to pietiks. Bet kāda daktere mammu nomierināja, sakot: kamēr bērnam pietiek enerģijas, viņš labi mācās, ir aktīvs, kustīgs un dzīvespriecīgs, tikmēr viss ir kārtībā.
«Sievietei ir diezgan spēcīga intuīcija, un arī meitas ļoti jūt, cik un kas ir jāēd, kas kurā mirklī organismam ir nepieciešams. Tāpēc domāju: ja mēs ieklausāmies sevī un sevi sadzirdam, nevis akli ticam kādiem «veselīga uztura padomiem», ja uzticamies savām iekšējām sajūtām, nekādas kalorijas nav jāskaita.»
Olīvas, ķiploki, sīpoli, kinza
Ieva secina: gadiem ejot, garšas sajūta un līdz ar to arī ēdienkarte mainās. Jo mēs paši maināmies. «Ja kādreiz nevarēju ieēst olīvas, tad tagad: ak, dievs, cik tās ir garšīgas! Tāpat agrāk neēdu ķiplokus, bet tagad man tie tiešām garšo. Un kinza! Lai arī manu draugu ēdienkartē kinza bija jau ilgāku laiku, es domāju, ka nekad dzīvē neko tādu nevarēšu ieēst. Bet - aizbraucu uz Gruziju un tur šo garšaugu iemīlēju. Tagad domāju: nu, kā var negaršot kinza?! Svaigi sakapāta, tā lieliski garšo arī pie sildošās tomātu un lēcu zupas, kas manā ģimenē īpaši iecienīta rudens un ziemas sezonā,» saka Ieva un šīs zupas recepti atklāj arī »Vakara Ziņu« lasītājiem. «Tā ir viegli pagatavojama un - garšo visiem! Kad sataisu lielāku katlu, domāju, ka pietiks ilgākam laikam, bet parasti nepietiek - tā ir tik garšīga, ka ātri tiek apēsta.»
Ieminējusies par zupām, Ieva atklāj, kā savulaik omīte un tagad viņa pati vāra skābu kāpostu zupu, kas arī šajā aukstajā sezonā ir īpaši aktuāla. «Citi šai zupai liek klāt grūbas, bet es tajā ieberu pāris saujas auzu pārslas. Tās savārās un «pazūd», iedodot tikai foršu tumīgumu. Un visiem garšo!»
Ieva stāsta: agrāk viņa daudz kam krasi teica «nē, nekādā gadījumā», bet tagad ir iemācījusi sev pateikt, ka ir jāpamēģina, vismaz jāpagaršo. «Manuprāt, vēlme izmēģināt jaunas garšas nāk ar laiku, ar pieredzi, tāpēc arī nevienam no bērniem neko nespiežu ēst. Ja negrib, nevajag. Agrāk vai vēlāk gribēs. Ar varu nevar kļūt mīļš, un ar varu nevar likt iemīlēt kādu ēdienu,» pārliecināta ir trīs bērnu mamma. Tāpat Ieva ir pārliecināta, ka arī viņas bērni kādreiz savās mājās klās skaistus galdus, jo - tādā vidē viņi ir uzauguši, un viņiem tas būs būtiski.
Kabacis, kartupelis un biete
«Lielajiem bērniem», kā Ieva mīļi sauc savu pieaugušo dēlu un vedeklu, jau ir būtiski arī pašiem saimniekot - šovasar dārzā pie opīša paši izaudzējuši kabačus, kartupeļus un bietes. Un ar savu pirmo ražu padalījušies arī ar vecākiem.
«Kad dēls jautāja, kā man garšoja viņu izaudzētās bietes, smaidīju un domāju: cik patīkami, ka bērns jau pats to dara un - grib dalīties ar savējiem. Es atceros, cik Mārtiņš bija lepns, kad savu pirmo ķirbi bija izaudzējis… Un savus pirmos kabačus. Jā, tā ir laba sajūta, kad pats kaut ko esi iestādījis, laistījis, lolojis un - ienākas raža,» Ieva nosaka un atklāj, ka viņai pašai jau pāris gadu ir zaļumu kastes, kurās viņa audzē nepieciešamākos garšaugus un zaļumus - lociņus, rukolu, baziliku. Bet uz jumta viņai ir septiņi «cherry» tomātu podi, un ar tiem gādīgajai saimniecei pietiek visu vasaru ģimenes brokastīm. «Protams, darbs ir jāiegulda, bet - tas vienmēr atmaksājas.»
***
Sildošā tomātu un lēcu zupa
(viegli pagatavojama un garšo visiem)
SASTĀVADĻAS
PAGATAVOŠANA
Katlā, kurā vārīs zupu, labā olīveļļā sacep nedaudz ķiplociņu un sīpoliņu, kamēr paliek brūngani. Tomātus pārgriež, izgriež serdīti (ja neizgriež, tā var traucēt ēšanas laikā), pieber lēcas un vāra, kamēr tās kļūst mīkstas.
Var pievienot arī kādu gaļas vai dārzeņu buljona kubiciņu (tā kā mums ģimenē ir divi veģetārieši, es taisu bez gaļas buljona),
beigās pievieno kokosriekstu pienu. Vēl cukuru un sāli - tos vienmēr liek klāt, gatavojot kaut ko no tomātiem.
Pasniedz pēc izvēles: vai nu ar sarīvētu sieru, vai ar cepeškrāsnī grauzdētu lavašu (ar rozmarīnu vai timiānu, un sāli un ķiplociņu), vai ar grauzdiņiem, var piebērt svaigi sakapātu kinzu.
Mazā ķirbīša lielais noslēpums
(pārbaudīta un garšīga ķirbīšu laika recepte)
SASTĀVDAĻAS
PAGATAVOŠANA
Ķirbīšiem izgrebj vidu, ielej drusku labu olīveļļu, drusku pipariņus un to visu apslapina gar ķirbju malām. Ieliek ar noņemtu vāciņu cepeškrāsnī uz 15 minūtēm, lai ķirbītis no iekšpuses sasildās, tad pilda iekšā iepriekš sagatavotu gaļas-tomātu-kabaču sautējumu (to visu sautē tik ilgi, kamēr gaļa ir gatava un kabača gabaliņi ir kļuvuši caurspīdīgi).
Tad pa kārtai visu liek iekšā ķirbī: pirmā kārta ir gaļas kārtojums, tad lej virsū uzsildītu saldo krējumu ar mazliet miltiem un pipariem, un pa virsu sarīvētu kādu no cietajiem sieriem; tad visu atkārto tādā pašā secībā vēlreiz - gaļa, saldais krējums un siers.
Virsū uzliek micīti, liek cepeškrāsnī uz 180° C, cep kādas 45 minūtes, kamēr ķirbītis paliek mīksts, bet ne tik mīksts, lai izjuktu.
Izņemot no cepeškrāsns, noņem ķirbīša cepurīti, lai mazliet atdziest. Ēdot pāri palikt vajadzētu tikai ķirbja miziņai.