Karaliene Elizabete un Edinburgas hercogs Filips laulībā aizvadīja nepilnus 74 gadus. Gredzenus abi mija 1947. gada 20. novembrī Vestminsteras abatijā. Tobrīd Elizabetei bija tikai 21 gads, Filipam – par pieciem vairāk. Abu pirmā nopietnākā tikšanās bijusi, kad Elizabetei bijuši 13 gadi. Lai kalpotu valstij un savai karalienei, pēc kāzām Filips atteicās no Grieķijas un Dānijas prinča tituliem un kļuva par Lielbritānijas pavalstnieku. Viņš tika apveltīts ar Edinburgas hercoga, Merionetes grāfa un Grinvičas barona titulu. Laulībā dzimuši četri bērni: princis Čārlzs, princese Anna, princis Endrū un princis Eduards.
Vai Elizabetes un Filipa ilgā kopdzīve bija piespiedu savienība, jo karalienei nepiedien šķirties? Vai karaliene apprecējās mīlestības dēļ un, pateicoties mīlestībai, savstarpējā saderībā ar Filipu nodzīvoja septiņas desmitgades?
Izmantojot saderības noteikšanu ar numeroloģijas metodi, var secināt, ka šie cilvēki, ja reiz satikušies, tad uz mūžu kļūs par draugiem. Ja izlems apprecēties, tad laulība būs laimīga. Viņi apzinās, ka ar jūtām nedrīkst spēlēties, un pilnībā viens otram uzticas. Viņiem ir tik ideāla saskaņa, ka par tādu var sapņot lielākā daļa laulāto. Ne vienam, ne otram nav pieņemami meli un krāpšana, jo ir solījušies būt kopā mūžam. Viņus vieno rūpes, garīga tuvība un dzīves gudrība, un nekas, ka abi sastapās, vēl dzīvi lāga nebaudījuši - viedumu ne vienmēr vairo nodzīvotie gadi. Daži ir dzīves gudri jau jaunībā.
Ja abi partneri saprotas no pusvārda, sīkumaini nekašķējas un nestrīdas laulības gultā, tad var nodzīvot ļoti garu, harmonisku, kopīgiem mērķiem piesātinātu kopdzīvi.
Filips bija cilvēks, kurš palīdzēja dzīvesbiedrei ne tikai tāpēc, ka viņa ir karaliene, bet darīja to, patiesu rūpju vadīts. Turklāt viņam piemita empātija noskaidrot, kā sieva jūtas, un pielāgoties viņas garastāvoklim. Savukārt Elizabete ir cilvēks, kurš reti kādu ielaiž savā iekšējā pasaulē, bet Filips tur iekļuva. Filips iedvesmoja sievu, lai viņa varētu sasniegt tās virsotnes, kas karalienei jāsasniedz. Toties Elizabete fascinēja vīru ar savu neizsīkstošo enerģiju, entuziasmu un veselīgajām ambīcijām. Elizabete līdzsvaroja Filipa emocionalitāti, jo viņš, ja var ticēt skaitļiem, jaunībā ne vienmēr bijis augstās domās par savām spējām. Elizabete atbalstīja Filipu, lai ko viņš uzsāktu, kaut gan pati vīru dēvēja par savu atbalstu un spēku.
Šādā savienībā ir nepieciešami ļoti līdzīgi mērķi un būtu jāiet vienā virzienā, lai izvairītos no nevajadzīgiem strīdiem. Filipam jau it kā citu iespēju nebija, kā sekot sievai, un viņš prata pajokot par sevi un savu statusu.