VAKARA ZIŅAS. Starpniece ar garu pasauli. Rūta Ungure

Kad Rūtai Ungurei dzīve bija apgāzusies kājām gaisā, zaudēts darbs, tad paziņa piedāvāja nedēļu dzīvot Anglijā, lai saprastu, vai viņa vēlas tur dzīvot un strādāt. Viss sakrita tā, kā vajag – kāda IT kompānija viņai piedāvāja apmaksāt lidojumu, dzīvesvietu un darbu ofisā. Rūta prot vācu valodu, Anglijā vācu valodā runājošie ir ļoti pieprasīti.

Tā sākās Rūtas dzīve Anglijā, taču jau vairākus gadus viņa koncentrējas uz darbu citā jomā. Anglijā Rūta ir vienīgais zināmākais medijs no Latvijas, veic spirituālus seansus, sadzīvo ar mirušām dvēselēm un ļauj saviem klientiem īpašos seansos satikt aizgājējus, lai ar tiem izrunātos vai saprastu cēloņsakarības. Pēc 10 gadu prombūtnes Rūta Ungure apciemoja Latviju un saspringtajā grafikā izbrīvēja laiku, lai aprunātos par dvēselēm, kas ir ap mums.

Kādas ir sajūtas atkal būt dzimtenē?

Man šeit ir meitiņa un radinieki. Ir lietas, kuru pietrūkst sentimentālu iemeslu pēc - daba, dzimtās mājas, lietas, kas bija, bet eksistē atsevišķā realitātē pagātnē. Latvijā īsti nekad neesmu iederējusies un, visticamāk, tā līdz galam arī neiederēšos. Izskats nekad nav bijis «pareizais», viedoklis pārāk tiešs... Arī tagad pirmajās dienās cilvēki piesējās uz ielas, lai gan nepievērsu viņiem uzmanību. Tagad tāds sensitīvs laiks, kad cilvēki ir pārņemti ar trauksmi, agresiju, visa pasaule atrodas nenoteiksmes stāvoklī. Garīgā veselība Latvijā vēl joprojām ir tabu, un tai netiek piešķirta liela nozīme, kas rada tālākas problēmas - alkoholisms, vardarbība ģimenē, pašnāvības. Diemžēl tas tikai nesen uzsākts risināt.

Vairāk un plašāk esi pazīstama kā medijs ar spirituāliem seansiem, taču strādā arī ar taro kārtīm un zīlē. Vai arī buries?

Es noliedzu pieburšanu, jo cilvēkam ir nepieciešama brīvā griba, esam dzimuši šajā pasaulē, lai varētu savas spējas un lietas sakārtot caur savu pieredzi. Pie manis varēs noņemt piebūrumu, nevis to uzlikt. Pie manis bijuši vīrieši, kuri zina, ka ir bijuši piesieti pie sievietes. Tie cilvēki parasti ir ļoti nelaimīgi, jo nevar atrast sev partneri, viņus visu laiku velk pie tās, kas viņu piebūrusi. Attiecības ir nekādas, jo ikdienā kopā nav vairs tik labi, bet nevar atbrīvoties, jo ir apsēstība uz to cilvēku. Es veicu rituālus, kas vairāk orientēti uz manu izaugsmi un uzlabojumiem manā dzīvē, ļoti reti to daru citiem. Uzskatu, ka tikai cilvēks pats zina, kas viņam ir patiesi nepieciešams un kā pietrūkst.

Zinu, ka ļoti labi jūties kapos.

Jā, tā ir. Latvijas kapi man ir kā miera osta. Savukārt Anglijas kapos tā nav, tur redzi mirušos, kas stāv pie kapakmeņiem kā gaismas oreoli, dažkārt zeme deg zem kājām. Ir jāatceras, kādā laikā viktoriāņu kapavietas tika veidotas. Tiem ir interesants mehānisms - zvaniņš ar striķi, kas ievilkts zārkā. Tas tāpēc, ka reizēm cilvēks bija tā piedzēries, ka viņu noturēja par mirušu un ielika zārkā, ko apvalkoja. Ja viņš pēc aprakšanas pamodās, tad zvanīja, lai rok ārā. Latvijā kapos ir mierīgi, jo bērēs cilvēki atvadās, pasēro, uzklāj galdu, kas ir normāli. Citās valstīs tas nav tik ļoti izplatīts.

Ko nedrīkst darīt kapos?

Uz mājām nedrīkst ņemt lietas no kapiem, nedrīkst vest mājās kapu zemi. To parasti dara tie, kas saistīti ar melno maģiju, lai veidotu piesiešanu un izmantotu dažādiem rituāliem, kas saistīti ar brīvās gribas atņemšanu. Man bija gadījums, kad kādai sievietei pēkšņi saslima dēls, un mājās nevarēja ienākt neviens vīrietis, arī dēla draugi. Šīs sievietes vīramāte negribēja savu dēlu atdot viņai, izrādās, vīramāte bija taisījusi rituālu ar kaķa līķi, kapu zemi un vēl sazin ko. Vīramātei nodega māja, jo katrai maģijai ir sava cena. Jo tumšāku taisi, jo tev ir no kaut kā jāatsakās. Vīramāte bija paziņojusi, ka viņa to dara, un sievietei pilnmēnesī katru ceturtdienu parādījās zilumi uz kakla un rokām, viņa sāka pieņemties svarā, uzblīst, un tikai ar svēto ūdeni varēja sākt noņemt lāstu. Ja ir nobūrums, pirmais, ko lieku darīt, ir piesaukt eņģeli Mihaēlu vai Rafaēlu, kas aizsargā un dziedina. Ir jāuzlādē ūdens un jādzer nākamajā rītā. Ūdens izrauj visu ārā, jo mūsu ķermenī viscaur ir ūdens.

Tagad ir karš, vai to izjūti kā īpaši?

Lielai daļai pirms tam bija panika, iekšējs nemiers. Man dažas dienas pirms [kara sākuma] likās, ka smadzenes vārās, iekšēja sajūta, ka kaut kas notiks. Kad sākās pirmie uzbrukumi, man ik pa laikam mājās parādījās cigarešu dūmu smaka, kaut gan neviens nesmēķē. Vienubrīd likās, ka saožu mašīneļļu un metālisku smaku.

Vai karā cīnās arī mirušās dvēseles?

Nav viņas iesaistītas karā. Garu ziņojumā gari teica, ka jāpieņem cilvēki un jāattīsta līdzjūtība.

Kur aiziet nogalināto dvēseles?

Garu pasaule ir iedalīta vairākos līmeņos. Ir tā, kas pie mums uz Zemes, taču ir paralēlas dimensijas, kur ir būtnes, un tās var ienākt šeit. Piemēram, cilvēki stāsta, ka mājās kāds slēpj lietas. Tie var būt mājas gariņi, elfi, kas dzīvo uz Zemes, bet tās nav mirušo dvēseles, tās ir reālas būtnes. Mājas gari aizsargā no citām būtnēm, viņiem patīk atmosfēra, kad blakus ir ģimenes, cilvēki. Viņi var radīt trokšņus, klauvēt, bet to var darīt arī mirušie. Ar mājas gariem es maz strādāju, vairāk strādāju ar mirušo pasauli un gariem.

Liktenis ir vai tomēr nav? Vai to var mainīt?

Kad strādāju ar cilvēkiem, kurus ievadu hipnozē un pagātnes regresijā, ir ļoti interesanti, jo tad viņi stāsta, kas notiek viņu starpdzīvēs. Cilvēki tajā brīdī komunicē ar savu dvēseli, jo tai ir pilnīgi citāds skats uz dzīvi. Atgriežoties no transa, cilvēks stāsta, ka bijusi dīvaina sajūta, viņš kļuvis pilnīgi neitrāls, viņš ir mīloša būtne, viņš zina, kādas pieredzes grib saņemt. Ir, protams, kāds nelokāms dzīves plāns, jo ir kaut kas jāiemācās, piemēram, visu veidu zaudējumi un emocijas ap tiem. Piemēram, paredzēts, ka cilvēkam būs bērns, bet nav pateikts, vai tālab, lai īstenotu vecāku lomu, vai, piemēram, šajā dzīvē jākļūst par mākslinieku. Tāpēc katram ir savi sargeņģeļi, kas mūs virza uz pareizo ceļu, atsūta pareizos cilvēkus. Parasti saka: viss sakrīt tā, kā vajag.

Cilvēks var redzēt savu sargeņģeli?

Atkarīgs no cilvēka. Kam ir vecākas dvēseles, tie ir garīgāki un izjutīs to klātbūtni. Daudzi man saka, ka viņi jūt, piemēram, ka mamma sēž blakus, noglāsta vai atnāk sapņos, un nav obligāti jābūt ekstrasensorām spējām, lai to sajustu. Mīlestība ir visspēcīgākā saikne.

Vai pasaulē starp mums ir arī svešie?

Pasaulē ienākam dažādas dvēseles; ne tikai tādas, kas nāk no Dieva, bet arī no citām realitātēm. Interesanti ir, kad satiek cilvēkus, kas nav no Zemes: viņiem nav pagātnes dzīves, viņi ne ar ko neatšķiras no pārējiem, viņiem ir vairākas pieredzes, kas saistītas ar paranormālo, viņi ir funkcionējoši sabiedrības cilvēki, viņiem nav šizofrēnijas pazīmju. Lai cilvēce uzlabotu savu garīgumu un kļūtu nedaudz labāka, viņi nāk ar tīru un naivu dvēseli, viņos ir vairāk garīguma, dažkārt viņi jūt vairāk, bet viņiem nebūs atmiņu par iepriekšējām dzīvēm uz Zemes. Viņiem ir mūžīgas ilgas, ko paši nevar definēt, jo kaut kā pietrūkst, ko viņi šeit nevar pieredzēt. Vai nu viņi nav sapratuši, kāpēc ir šeit, vai nu ir bijusi vēlme palīdzēt uzlabot šeit garīgumu. Pie manis atnāca vīrietis, kuram ir tikai viena dzīve uz Zemes, ļoti īsa - kā tīnim, mēs nevarējām uz garu dēļa ieskatīties viņa pagātnē. Palīdzēt nevarēja arī eņģeļi. Kad jautāju, kāpēc, viņi atbildēja: eņģeļi, arī dēmoni strādā tikai ar Zemes cilvēkiem.

Vai miris cilvēks pēc nāves turpina būt līdzās palikušajiem?

Jā, ir, man cilvēki teikuši, ka sajutuši vēsumu, soļus vai pieskārienus. Viņi ir starp mums parasti 40 dienas. Ja cilvēks ir bijis ļoti slims, tad šis laiks ir kā rehabilitācijas periods, kad caur domām var aprunāties, jo tas ir visātrākais veids, kā pārvadīt savas emocijas un to, ko vēlas pateikt. Aizdegt svecīti un lūgt: tagad vēlos ar tevi kopā pasēdēt. Tas palīdz pārvarēt skumjas - nevis sērojot, bet pastāstot, cik ļoti mīl, var lūgt piedošanu, ja tas ir vajadzīgs. Bija pusmūža sieviete, kura gadiem ilgi pēc tēva nāves domāja par to, kā būtu, ja tēvs būtu dzīvs. Mediju seansā viņas tēvs pateica konkrētas lietas, kas sievietei palīdzēja atlaist šos pārdzīvojumus un domas. Pēc divām dienām viņa man zvanīja un teica, ka ir laimīga, jo atbrīvojusies no domām, pateicoties tēva klātbūtnei seansā.

Tas nozīmē, ka viņsaulē ir līdzīga pasaule kā šeit, uz Zemes?

Jā, viņi arī tur sakārto attiecības. Ja esi šeit darījis ko sliktu, tad dzimta pakratīs ar pirkstu un parādīs, ko un kā esi rīkojies. Viņi to neizjūt fiziski, bet emocionāli un enerģētiski. Nākamajā dzīvē ir iespēja laboties caur laipnību un mīlestību. Piemēram, slepkavām nākamajā dzīvē būs jārūpējas par smagi slimu bērnu, savukārt noslepkavotie dažkārt ir upurējušies, lai sasniegtu augstāku pieredzi; dažkārt tie ir cilvēki, kam tas bijis paredzēts, dažkārt tā ir nejaušība. Tas nenozīmē, ka visiem vecākiem, kuriem ir bērns ar īpašām vajadzībām, tagad jādomā, ka viņš vai viņa bijuši briesmoņi pagātnes dzīvē. Tikpat labi dvēsele ir ieradusies šeit izprast, kā ir būt par altruistisku māti vai tēvu. Nereti parādu var atdot caur laulību. Bija gadījums, kur iepriekšējā dzīvē vīrs (kareivis) bija nogalinājis sievu (maza ciematiņa dziednieku, viņa ārstu), un šajā dzīvē viņi ir precējušies, ir izdzēsts viss naids un pārējais, kas saistīja iepriekšējā dzīvē. Viņu dvēseles ir vienojušās, ka šādā veidā tās atdod atpakaļ visu, neradot papildu karmu ar sliktu pieredzi.

Vai taisnība, ja cilvēku kremē, tad sadeg ne tikai fiziskais, bet arī dvēsele un viņa vispār nekur vairs nav?

Nē, tas ir tikai ķermenis, tā ir tikai čaula, kas sadeg, dvēsele ir atdalījusies un dodas tālāk. Hinduisti uzskata, ka fiziskajam ķermenim nav nozīmes, tāpēc tas nav jāsaglabā. Viņi izvēlas kremēt savus mīļotos, jo uzskata, ka tas ir ātrākais veids, kā atbrīvot dvēseli un palīdzēt tai pārdzimt jaunā ķermenī.

Suņiem, kaķiem taču nav dvēseles. Vai tomēr dvēsele var iedzimt arī dzīvniekos?

Dzīvniekiem ir dvēsele, tikai tā iet citu ceļu. Daži varbūt piedzimst par cilvēku kaut kādā attīstības brīdī. Daži ir izvēlējušies arī turpmāk būt dzīvnieki, viņi ietilpst citā dvēseļu grupā, taču tik un tā viņi var komunicēt. Daži dzīvnieki mums nāk kā palīgi, un dažas cilvēku dvēseles izvēlas būt dzīvnieki, lai palīdzētu daudz ko pārvarēt. Arī var būt, ka tavs mīlulis ir tas pats, kas pirms vairākiem gadiem jau ir bijis, tikai atnācis citā izskatā un ar citu raksturu.

Nevaru nepajautāt arī par pandēmijas upuriem. Kas notiek ar viņu dvēselēm?

Uz to var skatīties kā uz dvēseļu grupu, kas ir vienojušās un piekritušas iziet cauri smagai pieredzei, jo dzīve nav tikai par mīlestību, dzīve ir arī par sāpēm un emocijām. Viņi ir piekrituši izdzīvot dzīvi caur slimību. Tas ir dvēseles plāns, kurā vienkopus ar citiem var izdzīvot badu, karu vai slimības.

Ko tu ieteiktu cilvēkiem, kas meklē mediju palīdzību?

Meklēt palīdzību tikai tad, kad esi izpratis, ko tieši vēlies, jo ne viss dzīvē ir saistīts ar maģiju. Daudzi prasa, kā kļūt laimīgam, vai satiks īsto partneri... Taču lielākā daļa to dara tāpēc, ka paši nespēj pārvarēt psiholoģiskas problēmas. Medijs nav psihologs un psihiatrs. Nevajadzētu apmeklēt medijus vai ekstrasensus, kad esi izmisumā, jo stresā cilvēks pieņem spontānus un nekritiskus lēmumus. Diemžēl ir daudzi, kas to izmanto savā labā, neatbalstot palīdzības meklētāju.