Gadu desmitiem mūsu valsts trešā lielākā pilsēta Liepāja bija iemantojusi kūrorta slavu, un šim statusam tā arī atbilda gan piejūras klimata, gan veselības atgūšanas iespēju dēļ. Pilsētas parkā atradās ļoti iecienīta sanatorija, kurp ik gadu devās cilvēki no tuvienes un tālienes, lai atpūstos un arī atbrīvotos no kādas kaites.
Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Liepājā pastāvēja vēl viena sanatorija, par kuras eksistenci plašākai sabiedrībai, iespējams, ir zināms daudz mazāk. Runa ir par Karostas virsnieku saieta namu, kur savulaik atradās mūsu valstī lielākā kaulu tuberkulozes sanatorija ar vietām 200 pacientiem. Daudz jauna, iepriekš nezināma par šo dziedinātavu lasāms mākslas vēsturnieces Karīnas Horstas grāmatā «Sanatoriju arhitektūra Latvijā 1918-1940» (Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts, Mākslas vēstures pētījumu atbalsta fonds, 2018).
Karostas virsnieku saieta namu pēc Pēterburgas arhitekta Stefana Gaļenzovska projekta cēla no 1898. līdz 1907. gadam. Greznā ēka, kas vizuāli tik ļoti līdzīga Sanktpēterburgas pilīm, sākotnēji bija paredzēta virsnieku sapulcēm un saviesīgajiem vakariem. Nama korpusi bija izveidoti burta U veidā; centrālais korpuss atradās pret jūru. Ēkas fasāde un interjers veidoti ārkārtīgi grezni. Daļēji šī greznība, ja ņem palīgos krietnu devu fantāzijas, saskatāma arī mūsdienās.
«Pēc Pirmā pasaules kara virsnieku nams stāvēja neizmantots, līdz 1930. gadā Latvijas Sarkanais Krusts ēku uz 25 gadiem iznomāja no kara resora. Tolaik LSK speciālisti nolēma, ka Latvijā ierīkojamas divas kaulu tuberkulozes sanatorijas - viena (..) jūras piekrastē, jo kaulu slimību ārstēšanā īpaši rekomendēja terapiju piejūras klimatiskajos apstākļos,» savā grāmatā raksta Karīna Horsta. Otra LSK kaulu tuberkulozes sanatorija atradās Krimuldā. To, kāpēc sanatorijas iekārtošanai izvēlēta tieši Liepāja, var uzzināt, pārlapojot «Latvijas Sarkanā Krusta Žurnāla» 1931. gada 26. numuru. Proti, piejūras klimatiskajos apstākļos saules staru un gaisa iedarbība uz cilvēka organismu ir spēcīgāka. Lai ārstētu kaulu tuberkulozi, pacientiem tika rekomendēts regulāri sauļoties. «Karostas virsnieku nama izvēli noteica vairāki faktori - iegūtajā ēkā bija ļoti plašas, slimniekiem piemērotas telpas (tajā skaitā septiņas iespaidīgas platības zāles ar lieliem logiem un augstiem griestiem) un visas nepieciešamās ērtības: pasažieru un ēdiena pārvadāšanas lifti, tālrunis, signalizācija, moderna centrālapkures un vēdināšanas sistēma,» rezumē mākslas vēsturniece Horsta.
Vispirms Karostas virsnieku saieta namā veica remontu, un 1931. gada martā tas vēra durvis pirmajiem pacientiem.
Godinot LSK dibināšanas iniciatora un pirmā šīs organizācijas vadītāja, kurš pēc pamatprofesijas bija ķirurgs, piemiņu, sanatoriju nosauca profesora Jāņa Jankovska (1876-1925) vārdā. Tas arī saprotams, jo mediķis bija «pirmais latviešu ārsts, kas sāka nodarboties ar kaulu un locītavu tuberkulozes ķirurģiskās ārstēšanas problēmām», raksta Marija Ļebedkova savā profesoram veltītajā apcerē žurnālā «Veselība», piebilstot: «Uz viņa ierosinājuma Krimuldā un Asaros (vēlāk Liepājā) tika atvērtas sanatorijas kaulu tuberkulozes slimniekiem. (..) Profesora Jāņa Jankovska negaidītā nāve 49 gadu vecumā pārtrauca izcilā ārsta un zinātnieka kvēlo dzīvi visspraigākajā darba posmā.» (Avots: Ļebedkova M. Profesors Jānis Jankovskis (1876-1925).// Veselība Nr. 2; 01.02.1966.)
Lai pacientus nodrošinātu ar helioterapiju, LSK pārstāvjiem radās ideja, ka jūras krastā būtu nepieciešams izbūvēt plašu sauļotavu. Taču drīz vien, saprazdami, ka sirdzējus gultās izvadāt pa jūras smiltīm nebūs viegli un traucējoša varētu būt krasa laikapstākļu maiņa, no idejas atteicās. Tā vietā tika izmantotas pieticīgākas iespējas: pēc arhitekta Artūra Krūmiņa projekta paplašināja virsnieku nama rietumu puses balkonu, bet nama dienvidu fasādi otrajā stāvā papildināja ar balkonu, zem kura izveidoja terasi. Turklāt izstumt pacientu gultas uz kāda no balkoniem vai terasēm bija vieglāk nekā stumt gultu pa smiltīm.
LSK pārstāvjiem bija arī citas, daudz vērienīgākas idejas, piemēram, jumta stāva izbūve personālam, taču atteicās arī no tām, jo greznais virsnieku nams nebija organizācijas īpašums - LSK bija tikai nomnieks. Sanatorijas darbības laikā jumta stāvā atradās noliktavas, savukārt nama pagrabā - dūņu nodaļa un tehniskās telpas.
LSK Jāņa Jankovska sanatorija virsnieku namā Liepājā pastāvēja vien astoņus gadus. 1939. gadā ēka bija nepieciešama Sarkanās armijas karabāzu izvietošanai, tāpēc dziedinātavu pārcēla uz Rīgu, Altonavas ielu 6.
****
Saturiski daudzveidīgs brīvdienu žurnāls "Vakara Ziņas" ar oriģinālrakstiem ‒ smeldzīgiem un patiesiem dzīvesstāstiem, reportāžām un intervijām. Abonēt ir izdevīgāk!