Rūtas Baranovskas ikdiena aizrit Gulbenes pusē, audzinot divarpus gadu vecu žiperi Rūdolfu un turot roku uz pulsa savas dzimtas mājās «Ragukalnā», kur darba nekad netrūkst. Tāpat viņa ir ceļā uz mežinženieres diplomu, un kopš mazām dienām viņas lielā mīlestība ir meklējama blakus zirgiem, kas ir iemācījuši ne tikai atbildību, disciplīnu, neatlaidību, bet arī spēju priecāties par vienkāršo un māku saprasties bez vārdiem. Lielākā dzīves gudrība, uz kuru Rūta cenšas virzīties visās dzīves jomās, ir darīt to, kas sagādā vislielāko prieku un gandarījumu.
«Es nekad neesmu dzīvojusi bez dzīvniekiem. Tas laikam ir lauku bērna bonuss. Kad biju maza, dzīvojām dzīvoklī un pat tur mums bija kaķis, bet kūtiņā - truši, vistas un zirgs. Mammas mammai vienmēr bijusi vismaz viena govs, truši, vistas, cūkas, pīles, zosis. Tēta tēvam bija divi zirgi, govis, vistas, cūkas. Darba visās mājās bija daudz, it īpaši siena laikā. Trīs mājās sagādāt sienu nebija viegli, tomēr tas deva rūdījumu. Šodien esmu priecīga, ka man bija tieši šāda bērnība.
Zirgu «slimība» man un māsai Mairai ir no mammas. Zirgi ir mammas sirdslieta jau no jaunības dienām. Par mani viņa smejoties stāsta, ka es sāku jāt jau tad, kad biju viņai puncī. Cik sevi atceros, zirgi ir bijuši blakus. Mamma ar savu zirgu Nilsonu vadāja pastu, vectēvam bija divi zirgi Alis un Barsis, kuri veica visus lauku darbus. Alis nomira no vecuma, bet es biju galīgi maza un to neatceros. Viens no dzīves lielākajiem pārdzīvojumiem bija Nilsona nāve, tad es mācījos sestajā vai septītajā klasē. Tas joprojām sāp. Viņš bija spēka gados. Pie vectēva palika tikai Barsis, mamma nebija gatava citam zirgam. Tomēr, gadiem ejot, vectēvs vairs nevarēja tikt galā un Barsi uzdāvināja manai māsai. Mēs bijām pārcēlušies uz dzimtas mājām - «Ragukalnu». Pagāja kāds laiks, un māsa sāka trenēties jāšanas sportā. Pirms trīs gadiem mamma māsai nopirka Lado. Pirms pusotra gada no manas kursabiedrenes, kura nodarbojas ar sporta zirgiem, nopirkām Demetru. Demetra šogad pirmajā maijā laida pasaulē mūsu pirmo kumeliņu Kodiju. Tā vairāku gadu garumā esam sakrājuši četru zirgu komandu.»
«Barsis ir opītis, divdesmit astoņus gadus vecs. Mēs kopā uzaugām. Smejos, ka ar viņu ir manas ilgākās attiecības. Jaunībā bija traks un nesavaldāms, ar briesmīgu raksturu. Ārkārtīgi spītīgs, bet gudrs. Viņš pie vectēva ganībās tika piesiets ķēdē, bet, lai aizbēgtu, mācēja izraut ķēdei mietu. Smieklīgākais, ka viņš izrāva mietu arī govs ķēdei, lai varētu bēgt abi kopā. Šobrīd Barsis ir tā saucamais bērnu zirgs. Vizina visus mazos ķiparus un neiebilst, ka viņam mugurā uzsēžas arī kāds pieaugušais, kas nekad nav jājis. Viņš ir kļuvis ļoti nosvērts, es pat teiktu - vieds. Citi skrien skatīties, ko tie cilvēki stāv pie aploka vārtiem, viņš nāk tikai tad, ja zina, ka atnesti kārumi. Jaunos var ātri sabiedēt, Barsim var braukt virsū ar mašīnu, un viņš pat nepakustēsies. Skatās uz tevi un domā - parādi man kaut ko tādu, ko es neesmu redzējis.»
«Savukārt Lado pie mums ieradās kā sīks divgadnieks. Šobrīd viņam ir pieci gadi. Māsa pati viņu iejāja. Viņu mēs nopirkām no Latgales čigāniem kā izbrāķētu rikšotāju. Kas ar viņu Latgalē bija darīts, pat negribas domāt. Viņš nemācēja no rokas paņemt maizi. Viņam bija bail, kad viņu ķemmēja, nevarēja nekur pieskarties. Šobrīd viņš ir ļoti ziņkārīgs, enerģisks un izaudzis par skaistu zirgu. Barā viņš ir nemiera gars, kurš visiem krīt uz nerviem. Un arī bailulis - mēs vienmēr smejamies, ka Lado baidās no dažādām lietām. Iesim pa vienu taku jau kādu simto reizi, bet tieši šodien viņam būs bailīte no akmens vai kurmju rakuma, rīt bailīte būs no ēnas vai sava purkšķīša.»
«Demetrai ir deviņpadsmit gadi. Izbijusi sportiste. Nopirkām ar domu, ka viņa jau veca un es varēšu mācīties ar viņu lēkt. Lieki teikt, ka nekas tāds man joprojām nav sanācis. Viņa ir tanks. Ja viņa nāk, tad labāk ej malā, citādi noslaucīs. Veca un traka. Desmit gados ar Barsi jājot, es neesmu tik daudz kritusi kā no Demetras pāris mēnešu laikā. Viņa gan ir arī lēdija. Viņai ir vienalga, ja es sēžu viņai mugurā, jo viņa ir boss, nevis es. Mēs ejam tur, kur viņa grib, nevis tur, kur es gribētu. Aplokā zirgi dzīvo kopā ar divām govīm, un Demetra ir noteicēja pār visiem. Jāatzīst, ka vaina ir manī, jo ar māsu viņa uzvedas normāli. Viņas pat sacensībās ir piedalījušās.»
«Kodijs ir mūsu mazais bebītis. Viņš kaitina pilnīgi visus zirgus. Kož dibenā, neļauj gulēt. Labākais, ka viņš apzinās - neviens viņam neko nevar izdarīt. Atliek tikai kādam paskatīties uz viņu, kad trakā māte jau ir pa vidu un visiem parāda vietu. Kodijs ir prātīgs, ļoti novērtē situāciju. Lado ir viņa labākais draugs. Viens bez otra nevar vairs dzīvot. Kad Lado aiziet izjādē, tad Kodijs izmisīgi skraida un sauc draugu. Ļoti interesanti ir no malas vērot viņu attiecības. Saikne ir spēcīga. Kad viens tiek aizvests no aploka, tad pārējie nervozē un sauc. Viņi ir kā ģimene.»
«Neviena ar zirgiem kopā pavadītā minūte nav nomesta zemē. Nekad neesmu atnākusi no jāšanas un domājusi, ka šo laiku varēju pavadīt lietderīgāk. Nekad. Ar sūdu tīrīšanu gan tā nav, bet tas vienkārši ir komplektā. Turklāt kūts darbi un lopiņi vienmēr ir bijusi mūsu ģimenes dzīves sastāvdaļa. Bieži savā starpā spriežam, vai maz spētu dzīvot bez dzīvniekiem. Būtu tik daudz brīva laika, nezinātu, ko darīt. Reizēm gribas visu pamest un dzīvot vieglāk, bet nespējam no viņiem atteikties.
Ja runājam par to, kā mainās dzīve ar vienu vai četriem zirgiem, tad jāsaka, ka ir lietas, kuras nemainās. Mums nav daudz zemes, barības nodrošināšana ir lielākais jautājums, ar ko saskaramies. Tomēr domāju, ja vari pabarot vienu zirgu un divas govis, tad četrus zirgus arī var uzturēt. Pie noteikta skaita dzīvnieku ir lietas, kas nemainās. Mūsu gadījumā nemainās fakts, ka viss siens no savām platībām ir jānovāc. Ja būtu desmit zirgi, tad gan būtu jādomā, kur vēl dabūt sienu, bet pieciem zirgiem siena pietiek. Arī bietes audzējam katru gadu un tagad, kad ir vairāk zirgu, iesējam vairāk biešu. Un tad nav atšķirības, vai ir jāravē par desmit vagām vairāk.
Ziemā, kad zirgi pa nakti dzīvo kūtī, nemainās tas, ka katru dienu jāmēž sūdi. Mainās tikai ilgums, jo kaku ir četras reizes vairāk. Liela daļa dienas paiet kūtī vai ap to, atkarībā no sezonas. Visas brīvdienas paiet strādājot. Pavasarī jāgatavo dārzs, vasarā jāravē, jāvāc siens, jāgādā malka, rudenī jārauj bietes un pārējā raža jāgatavo ziemai, ziemā jāmēž kūts daudz biežāk nekā vasarā. Tie, kam mājās ir lopiņi, saprot, cik daudz laika prasa visi saistītie darbi. Drūmākais, ka beigās izpriecām nav ne laika, ne spēka.»
«Es sevi neuzskatu par zirgu guru. Zinu tikai to, ko un kam dzīves laikā esmu gājusi cauri un ko esmu pārbaudījusi uz savas ādas. Zirgi ir interesanti no visiem skatu punktiem. Kā radības un kā personības. Tomēr zirgs nav standarta dzīvnieks, ko paņemt mājās un tad skatīties, kā sanāks. Ieteiktu vispirms aizbraukt ciemos uz kādu stalli vai saimniecību, kur jau ir zirgi. Paskatīties, kas ir nepieciešams, kā notiek dzīve ar zirgiem. Vislabāk - ja ir iespēja kādu laiku padzīvot un uz savas ādas izjust, kā ir tikt galā ar zirgu.
Ir ļoti daudz faktoru, kam jāīstenojas, lai zirgam dzīve būtu kvalitatīva. Cilvēkam jāizvērtē, vai var nodrošināt visu nepieciešamo - aploku ganībām, kūti vai nojumi, ēdienu, ūdeni, veselības aprūpi, regulāru nagu kopšanu, labākajā gadījumā kompanjonu. Jāsaprot, cik daudz laika prasa zirgs, cik milzīga ir atbildība. Vairs nevarēs ielēkt mašīnā un uz nedēļu aizbraukt ceļojumā. Vienmēr jāatrod kāds, kas pieskata saimniecību, jo nerakstīts likums - kā kaut kur aizbrauc, tā lopiņi saplēš aploku un aiziet uz kaimiņdārzu.»
Ieteikumi tiem, kas vēlas kādu dienu lolot zirdziņus savās mājās, bet baidās spert šo soli. «Visvienkāršākais - aprunāties ar zirgu saimnieku. Zirgu ļaudis ir ļoti atsaucīgi un labprāt dalās pieredzē. Tomēr zirga iegāde nav vienkārša, jo zirgi ir ļoti dārgi. Ja cilvēkam ir sportiskas ambīcijas, tad zirgs nebūs lēts. Ja zirgu gribas kā kompanjonu un mīlestības lutekli, tad internetā bieži var uziet sludinājumus, kur par simbolisku samaksu meklē mājas zirgiem gados. Par lētāku naudiņu var iegādāties zirgu, kuram bijušas kādas traumas vai slimība, kas traucē sportista karjerai. Šie saucamie mauriņa pļāvēji būs perfekti zirgi cilvēkiem, kuri nealkst piedalīties sacensībās. Zinu, ka Latvijā ir vismaz viena dzīvnieku patversme, kur var adoptēt zirgus. Iespēju ir daudz. Nav jābaidās turēt zirgus, tikai vajag izzināt visas detaļas un kārtīgi apdomāt lēmumu. Ja lēmums par zirga iegādi ir pamatots un izsvērts, tad cilvēks iegūs sev uzticamu draugu uz mūžu.»
«Audzināt un audzēt zirgus ir divas dažādas lietas. Audzināt zirgu nav viegli. Dažreiz vajag paraudāt, tik grūti ir. Lai izaudzinātu zirgu, vajag laiku. Ļoti daudz laika. Katru dienu pie viņa jāiet un ar viņu jādarbojas. Laika trūkums personīgi mums ir vislielākā problēma. Protams, jābūt zināšanām un iemaņām, lai panāktu vēlamo rezultātu (iejātu vai iebrauktu). Jābūt ļoti mierīgam un pacietīgam. Tāpat kā bērniem, arī zirgiem ir dažādi raksturi. Ne vienmēr izdodas iegrozīt visu pa savam prātam. Ir dienas, kad padodies, bet vienmēr aust rīts, un tu atkal esi saņēmies darīt un iet uz priekšu.»
Uz jautājumu, ko Rūtai un viņas mīļajiem nozīmē zirgi, viņa atbild: «Ģimene. Viennozīmīgi. Bez domāšanas. Ar mammu runājot par Lado iegādi, nesarunājot viena otrai pateicām, ka neplānojam iegādāties lopu, bet gan ģimenes locekli. Un tā tas ir. Aizpagājušajā ziemā, ieejot kūtī, secinājām, ka Barsis nevar piecelties. Zirgi nedrīkst ilgstoši gulēt, var rasties iekšējo orgānu traumas. Mēģinājām viņu celt, špricējām vitamīnus, sēdējām blakus un raudājām. Viss bija tik slikti, ka bijām gatavi saukt vetārstu, lai viņu iemidzina. Domājām pat, ka varētu apglabāt viņu tepat mājās, tomēr likumu grozījumu dēļ tas vairs nav atļauts. Ideja, ka pēc tam jāsauc speciāla firma, kas aizved mirušos liellopus, likās neiespējama. Kā es savu labāko draugu un ģimenes locekli varu atdot kaut kādai firmai, kura ar kausu iemetīs viņu kravas kastē un aizvedīs nezināmā virzienā? Sliktākais, ka nav citu variantu. Šādam scenārijam nebija gatavs arī Barsis. Viņš piecēlās, bija stīvs un greizs, bet dabūjām viņu atpakaļ ierindā. Pēc tā visa es daudz vairāk novērtēju, ka viņš joprojām ir ar mums. Un tas, ka mans dēls ar viņu jāj un mīļo, ir vienkārši neaprakstāmi. Rūdim vieni no pirmajiem vārdiem bija zigi un Basis - zirgi un Barsis.»