Koktēlniekiem dvīņubrāļiem Aigaram un Ivaram Rūrāniem gadu gaitā tapušas skulptūras dažādos Latvijas parkos. Visvairāk – dzīvnieku figūras. Brāļi atzīst, ka dzīvniekus īpaši patīkot darināt, bet allaž esot vēlme izdomāt arī ko jaunu, lai darbs nav monotons.
«Mūsu dzimtā puse ir Viesīte Jēkabpils novadā Sēlijā. Koks mūsu dzīvē ienāca gandrīz neapzināti caur Daugavpils Dizaina un mākslas vidusskolu «Saules skola». Sākumā mums ar koku nebija gandrīz nekāda sakara. Stāties mākslas vidusskolā ierosināja draugs. Toreiz mācībiestāde bija tikko atvērta, tajā bija arī kokapstrādes nodaļa. Izdomājām pamēģināt,» stāstīt sāk Aigars un teic, ka pirms tam abi devušies uz Jēkabpili, uz zīmēšanas kursiem, jo iestājeksāmenos bijis šis priekšmets, kā arī gleznošana. Ivars atzīst, ka mācības devušas ļoti daudz, gandrīz katru gadu mainījušies pedagogi dažādos priekšmetos. Tie bijuši Daugavpils labākie mākslinieki. «Beidzot mākslas vidusskolu, diplomdarbā bija kopējs kursa darbs, un kursā mēs bijām pavisam astoņi. Bija tāds «Lauvu klubs», kurš sponsorēja bērnu laukuma izveidi Daugavpilī - tas bija domāts īpašajiem bērniem. Tur izveidojām koka vardi, arī pili, šķiet, veiksmīgi izdevās. Tapa arī «Lauvu kluba» ģerbonis.»
Kad mācījušies amatu Daugavpils mācībiestādē, tad gandrīz pirkstu noskaldījuši, nereti arī ādu nobrāzuši. Kaut kādas nelaimes arī tagad gadoties, bet reti. Pēc mākslas vidusskolas beigšanas dvīņubrāļi iestājušies Rīgas Tehniskajā universitātē, apguvuši koka tehnoloģijas un dizainu, lai gan paši toreiz vēlējušies mācīties Mākslas akadēmijā tēlniecību. «Universitātē apguvām arī fiziku, ķīmiju, matemātiku, kas nebija sevišķi viegli. Es pēc tam uzsāku darbu firmā «Kurzemes krēsli» - stāvēju pie zāģa un frēzes, un bija tikai viena darbība tūkstošiem reižu kā pie konveijera. Nedēļā tapa apmēram viens furgons krēslu. Tur nostrādāju tikai divus mēnešus, apnika monotonais darbs, un neizmaksāja nopelnīto algu,» saka Ivars un izstāsta, ka atradis darbu firmā «Man-Tess» pie miljonāra Jūlija Krūmiņa. Tur jau bijusi saistība ar mākslu un tapuši darbi Krūmiņa privātīpašumiem. Bijusi vienkārša galdniecība un arī tāda, kur darināja kokgriezumu rāmjus, bāra letes, trepes un daudz ko citu, strādājuši tiešām amata meistari. Ivars šajā darbā iekārtojis brāli Aigaru, bet ātri vien bizness izjucis, visi meistari atlaisti.
«Mēs aizgājām atpakaļ uz dzimto Viesīti, veidojām dažādus darbus pilsētai. Piemēram, izgrebām kokā tās nosaukumu, tapa soliņi, puķpodi un daudz kas cits. Pie mums sāka braukt ekskursanti. Kokapstrādes darbnīca mums atradās pašu ģimenes privātmājā,» atceras Aigars. Kad pasūtījumu kļuvis vairāk, brāļi vaicājuši pazīstamajam meistaram un mēbeļu galdniekam Vilnim Kazākam, vai būtu iespēja darba vajadzībām īrēt telpas Rīgā. Atbraukuši uz galvaspilsētu. «Pirmais nopietnais darbs bija dzejnieka Vika pasaku tēlu parks Dikļos Valmieras pusē. Tur tagad mīt Ness un Nesija, sarežģītais zvirbulēns, dūņu rūķītis, gārnis ačgārnis, ķengurs, gorilla, krokodils. Šim projektam iepriekš tika izsludināts konkurss, un žūrijā bija arī pats Viks,» stāsta Aigars.
Vīgantes parkā pie leģendārā Staburaga gozējas pēc rakstnieka Valda darba «Staburaga bērni» izveidotie Janča un Mārča tēli, divas zosis, kuras puiši ganīja, Ilzīte, kura devās uz avotu pēc ūdens. Savukārt Kokneses parkā tapušas figūras no nokaltušiem ozoliem: pūce, sams, pils tornis... «Krimūnā pie Dobeles atrodas mūsu darināti pasaku tēli no populārās pasakas «Kā zaķis ar ežiem sacentās skriešanā», arī no pasakas par lauku un mājas peli un par vārnu - kā tā kļuva melna. Gulbenes parkā gozējas mūsu vāveres, divas pūces, spāre, bet Jēkabpilī pie Laukezera atrodas trīs lieli lāči un daudz citu meža zvēru,» stāstu turpina Ivars un atzīst, ka tagad dzīvnieku figūras ir viegli veidot, bet sākums gan bijis grūts.
«Sākumā veidojām, lai vispār saprastu, kā skulptūra izskatīsies, un abi kopā domājām, kā būtu labāk. Tagad, ja Ivars taisa, tad viņš, ja es - tad es. Īpaši iedvesmai nav laika, bet visvairāk mums patīk darināt dzīvniekus,» klāsta Aigars. Grūtāk esot darināt kaķus.
Laucesā, kas atrodas netālu no Daugavpils, izveidojuši divu svēto - Pētera un Pāvila - tēlus, kas vietu raduši pie Laucesas Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīcas. Viena skulptūra tapa divus mēnešus, jo bija īpaši jāizstrādā.
«Esam savus darbus sūtījuši arī uz ārzemēm: Angliju, Norvēģiju, Austrāliju, Ameriku, Īriju, Skotiju, Vāciju, Zviedriju. Anglijā mīt mūsu klasesbiedrs ar ģimeni, bijām kopā jau bērnudārzā un pēc tam pamatskolā Viesītē. Viņam uzvārds ir Ērglis - pasūtīja ērgļa skulptūru. Latvijā mūsu darbi ir ļoti daudzās vietās, pat grūti visas nosaukt,» teic Aigars.
Ivars neslēpj, ka visvairāk patīkot darināt pūces, bet vēloties izveidot velnu vai Neptūnu. Abi mākslinieki visu laiku izdomājot kaut ko vēl nebijušu, bet personālizstāde gan nav bijusi un par to pašlaik neprātojot.
«Mums patīk cietie koki: osis un ozols. Tomēr vislabākais ir ozols, to mēs taupām īpašiem pasūtījumiem. Labs kokmateriāls ir arī kļava. Koka cena ir ļoti augusi, tas kļuvis pat trīsreiz dārgāks, un rezerves mums vairs nav iekrājušās,» bilst Aigars, bet Ivars pastāsta: «Zvanīja kungs no Lubānas puses. Viņam koks nogāzts, vai nevaram resnajā kļavā kaut ko izgrebt. Atsūtīja arī bildi, bet jau no rīta viss bluķos sazāģēts. Tā gadījās. Būtu bijis pasūtījums, bet malka izrādījās svarīgāka.»
Nelielus ozolkoka gabalus ir atveduši no savas dzimtās Viesītes. Šķiet, ar katru gadu koks kļūstot cietāks. «Jo cietāks, jo vieglāk apstrādāt. Tas ir fiziski smags darbs, bet mēs esam pieraduši. Vēl jau bluķi spējam pavelt,» pasmej Aigars. Abi koktēlnieki teic, ka nevēlas darināt pēc kārtas simt pūču, jo tad tā kļūst par konveijera sistēmu. «Vēlamies pārmaiņas, jo esam radoši cilvēki.»