VAKARA ZIŅAS. Gleznotājs Mārtiņš Zitmanis: Rīgas jefiņš Vaiņodē

Liepājas mākslas galerijā «Romas dārzs» nesen bija skatāma divu mākslinieku – gleznotāja Mārtiņa Zitmaņa un stikla mākslinieka Herberta Erba – kopīga jubilejas izstāde «Divreiz pa septiņdesmit». Abi mākslinieki ir pazīstami jau sen, tāpēc radusies ideja par kopīgu apaļās jubilejas izstādi. Arī tāpēc, ka viens otru abi noteikti papildina. »Vakara Ziņas« uz sarunu uzaicināja gleznotāju Mārtiņu Zitmani.

Mācījies pie slavenībām

«Esmu dzimis rīdzinieks un nodzīvoju Latvijas galvaspilsētā līdz 26 gadu vecumam. Mākslas mīlestība man nenāk no ģimenes. Mācījos Jūrmalas 4. vidusskolā, kad biju ceturtajā klasē, zīmēšanas skolotāja uz skolu izsauca manu mammu un teica: «Savāciet savu puiku, viņam te nav ko darīt! Sameklējiet normālu skolu, kurā viņš var mācīties zīmēt, jo no visa pārējā jūsu dēls neko nejēdz!» Mani «aizstutēja» uz Rozentāla mākslas skolu, izgāju sagatavošanas kursus. Tad rozentāļos bija iestājeksāmeni, un ceļš jau kļūst limitēts, vairs neko daudz pa labi un kreisi neizdarīsi,» pasmaida Mārtiņš Zitmanis. Pēc tam mācības turpinājis Mākslas akadēmijā, apgūstot monumentālo glezniecību pie profesora Induļa Zariņa. «Mākslas akadēmija savā ziņā bija tāda pati kā Rozentāla skola, un autoritātes bija izcilie mākslinieki. Neslēpšu, ka studenti staigāja arī pa darbnīcām, dzēra šņabi kopā ar saviem profesoriem. Tā bija sava veida bohēma, kura daudz deva tieši domāšanas procesā. Mani pasniedzēji bija jau pieminētais Indulis Zariņš, arī Konrāds Ubāns, Imants Vecozols. Boriss Bērziņš gan pie mums nerādījās, viņam neļāva «krāmēties» pa gleznotāju «plauktiņiem». Viņš mācīja interjeristus. Taču visi ar acu kaktiņiem uz viņu skatījās un saprata, ka tas ir kaut kas ļoti liels. Es piedzīvoju arī slaveno scenogrāfu un ilustratoru Ģirtu Vilku. Mēs pie viņa gājām uz mājām, mākslinieks bija krietni gados un nevarēja atnākt uz akadēmiju. No sākuma viņš it kā pieturējās pie programmas, bet beigās šķirstījām mākslas grāmatas un runājāmies. Vilkam piederēja grandioza bibliotēka,» novērtē gleznotājs.

Monumentālās glezniecības nodaļu 1977. gadā pabeidza trīs cilvēki, iegūstot ļoti labu izglītību, kas Mārtiņam Zitmanim vēlāk noderēja citās profesijās.

Vajadzēja izdzīvot

«Mums, monumentālistiem, pabeidzot augstskolu, darbu vajadzēja meklēt pašiem. Gleznotājs Kārlis Dobrājs mani uzaicināja uz Daugavpili. Īpatnēja pilsēta, kur pārsvarā mita migranti, un es arī tāds biju. Tur dabūju darbnīcu un dzīvokli. Pamatiedzīvotāju tur ir maz, tāpēc tur nav tādas mazliet iepelējušas, tradicionālas kultūras vides, kāda mēdz būt pilsētās, kur ir senas kultūras tradīcijas un iedzīvotāji cits citu labi pazīst. Tur praktiski varēja darīt visu ko daudzās mākslas jomās, protams, tā, lai pārāk nelēktu acīs tā laika partijas funkcionāriem,» atceras Mārtiņš Zitmanis un pastāsta, ka veidojis sienu gleznojumus, bet šobrīd maz no tiem ir saglabājušies. Tolaik bijusi tēma, kura pašam ļoti patikusi, - viduslaiku aptieka. Gleznojums tapis Daugavpils jaunajā slimnīcā, konferenču zālē. Kad zālē veikts eiroremonts, šis gleznojums aizkrāsots.

Daugavpilī viņš dzīvoja no 1978. līdz 1990. gadam, šajā laikā pastrādājot arī Rēzeknē, kur tolaik dzīvojis viņa studiju biedrs dizainers Vladimirs Serkovs, ar kuru kopā restaurējuši Rēzeknes ģerboni, izstrādājuši lietišķās grafikas un interjerus. Tādējādi Mārtiņš Zitmanis pats bīdījies uz dizaina jomu.

«Tas bija traks laiks. Deviņdesmitajos vajadzēja prast izdzīvot. Mākslinieks ar savu darbu vien nekad īsti nav varējis nopelnīt, izņemot Latvijas topa māksliniekus, kā arī tos, kas veltīja sevi pedagoga darbam,» atzīst mākslinieks. Kad Līvānu stikla fabrika bija vienīgā šāda profila izstrādājumu ražotāja visā toreizējā PSRS, stikla mākslinieks Herberts Erbs, ar kuru kopā tagad sarīkota 70. gadu jubilejas izstāde, tur bija galvenais mākslinieks. «Herberts bija arī mūsu Latgales mākslinieku grupā. Deviņdesmito gadu vidū sameklēju darbu augošā metāla būvkonstrukciju firmā Rīgā ar ražošanas telpām Liepājā. Sākām ar Rīgas pils Triju zvaigžņu torņa restaurāciju, «Swedbank» ēku, visu Krasta ielu Rīgā... Ir ļoti daudz realizētu būvprojektu. Piedalījāmies arī neskaitāmos Norvēģijas, Zviedrijas, Islandes, Dānijas projektos. Tie bija industriāli objekti, kur visur iekšā bija metāls kā karkass, kā skelets. Mēs bijām kā «skeleta veči»,» pasmej Mārtiņš Zitmanis.

Dienvidkurzemē - vislabāk

Kā viņš kļuva par kurzemnieku? «Attāli radi, pie kuriem bērnības vasarās bieži ciemojos, dzīvo Liepājā. Viņi nereti pasmēja: rīdzinieks atbraucis, jefiņš! Man paveicās, dabūju darbnīcu Liepājā, bet pats tagad mītu Vaiņodē. Es piedzimu Rīgā, Pārdaugavā. Tas nav bruģis, tie nav centra akmeņi, tāpēc man vienmēr patikušas nelielas, zaļas pilsētiņas. Daugavpils bija paliela, bet arī zaļa, Rēzekne - mazāka un zaļa, Liepāja arī zaļa. Taču esmu diezgan antisociāls radījums, čupošanās man nepatīk, viens tieku ar visu galā. Esmu izdzīvojis Latvijas vidu, austrumgalu, rietumgalu, bet vislabāk šķiet tur, kur esmu tagad - Dienvidkurzemē. Te ir liels klusums un miers, kas man ļoti patīk,» atzīst gleznotājs.

Noturēties kājās!

«Man brīvajā laikā patīk lasīt grāmatas. Tagad pārlasu daudz japāņu un amerikāņu autoru. Sāku riktīgi strādāt, gleznot. Vecos darbus neizstādu. Par izstādi Rīgā gan pagaidām nav domu. Taču projektā ir, ka ar stikla mākslinieku Herbertu Erbu 2024. gadā dosimies uz Rēzekni ar kopīgu izstādi. Domāju, ka katrs par sevi būtu bišķīt par tukšu un garlaicīgu, bet kopā skatītājiem varētu būt interesanti,» tuvāko nākotni ieskicē mākslinieks.

Aizvadītais gads Mārtiņam Zitmanim bija apaļas jubilejas zīmē. Ko viņš vēl pats sev? «Noturēties kājās, un lai roka netrīc! Taču mākslinieku ar trīcošu roku es neesmu redzējis nevienā vecumā,» spriež Mārtiņš Zitmanis.

No latviešu gleznotājiem viņam patīk vecmeistara Borisa Bērziņa darbi, no jaunākiem - Alekseja Naumova gleznas, kā viņš saliek zilo un zaļo krāsu. «Bet īstenībā vairāk pētu ikonu glezniecību, supremātistus, moderno tēlniecību.»

Mārtiņam Zitmanim ir trīs dēli un seši mazbērni, bet neviena no atvasēm pagaidām mākslas jomā nav sevi piepildījusi. «Tāpat kā es, viņi ir slinki. Es esmu slinks, tāpēc vienmēr eju pa vieglākās pretestības ceļu. Taču, kad parādās motivācija, tad viss aiziet. Varu pateikt tikai to, ko vienmēr saku cilvēkiem, kuri grib «krāmēties» ap mākslu - jābūt trim parametriem: ir ko teikt, vajadzībai to teikt un zināšanām, kā pateikt. Tas faktiski attiecas uz visu, kas ir saistīts ar radošām izpausmēm.

Dzīve ir vienkārši jānodzīvo. Vēlams bez parādiem,» Mārtiņš Zitmanis pasmaida.