VAKARA ZIŅAS. Dzīvesstāsts. Liktenīgais tilts

© Pixabay

Kas nosaka cilvēka likteni – nejaušības vai liktenīgas sagadīšanās?  Reizēm izrādās, ka mūsu likteni var ietekmēt arī tādi cilvēki, ar kuriem ikdienas dzīvē pavisam noteikti nesatiktos.

Viņš bija noguris. Diena pagadījās grūta. Klients, kuru viņš gaidīja, kavējās vairākas stundas, pat neiznāca paēst. Protams, tas nebija nekas jauns un neierasts, bet šodien, nemīlīgajā, vējainajā vakarā, sarūgtināja. Viņš gāja uz pilsētu. Domās jau bija ierastajā, mājīgajā vietā, kur varēja dabūt brīnišķīgus kartupeļus, lielisku pildītu karbonādi ar salātiem pēc izvēles un svaigi spiestu burkānu sulu. Parasti viņš izvēlējās tieši to. Taču šovakar varbūt derētu iedzert tasīti karsta dzēriena. Vējš pieņēmās spēkā. Sāka līņāt. Viņš savilka šalli ciešāk ap kaklu un uzslēja mēteļa apkakli. Viņš necieta lietussargu. Gribējās vienmēr brīvas rokas. Par laimi, cepure bija no laba materiāla un ar pietiekami platām malām, lai lietus netraucētu redzēt, kas notiek apkārtnē.

Viņa skrēja. Skrēja, cik spēja. Ceļu neskatīdamās. Viņai bija tikai vien mērķis - upe! Lai viss reiz beigtos. Gaišais mētelis plīvoja kā milzīgi spārni. Viņa nemanīja ne lietu, ne vēju, ne to, ka kājas jau slapjas, jo bija izskrējusi čībās. Vienu no tām viņa pazaudēja. Otru aizsvieda un nu skrēja basām kājām. Nejūtot aukstumu. Nekam jau vairs nebija nozīmes. Tūlīt, tūlīt viss beigsies. Viņa sasniedza tiltu. Asaras aizmigloja skatienu, viņa tās dusmīgi noslaucīja. Tepat jau tilts. Nē, ne malā. Viņa zināja, ka dosies tālāk. Kur visdziļāk. Šeit! Viņa metās uz priekšu. Pāri margām.

Spēcīgas rokas viņu satvēra un noturēja. Piespieda atlaist plaukstas no margām. Atvilka nost no tām. Arvien tālāk un tālāk no viņas izvēlētās vietas. Tad iegrūda kādā ailē un lieca pie zemes, liekot vispirms nolaisties uz ceļiem, pēc tam atsēsties uz pēdām. Viņa nepretojās. Uz mirkli likās, ka vīrs viņu panācis un viņa rokas atkal ir ap viņas kaklu. Taču rokas, kas viņu bija sagrābušas, pēkšņi atlaidās un kāds uzmanīgi atbīdīja no viņas sejas slapjos matus. Viņa pacēla galvu.

Virs viņiem bija viens no tilta balstiem, kas pasargāja no lietus. Arī vēju te tikpat kā nejuta. Taču laterna tieši pretī izgaismoja viņu paslēptuvi. Viņš pieliecās pavisam tuvu. Tumšas, nopietnas acis vērās viņā. Viņa nodrebēja. Šajā skatienā jautās kāds neizprotams, tumšs spēks. Citāds nekā tas, no kura viņa tikko bija aizbēgusi - naida un ļaunuma pilns. Arī šis skatiens brīdināja par briesmām, neskaidriem draudiem, taču tajā nebija ļaunuma. Tas bija vērojošs. Vērtējošs. Caururbjošs.

«Kāpēc? Nav kā dēļ dzīvot?» Balss bija zema, klusa. «Nav. Vīrs mēģināja mani nogalināt!» «Tas nav iemesls izdarīt pašnāvību. Gribat aiztaupīt jebkuras pūles? Jūs tik ļoti viņu mīlat?» «Nē. Es nemīlu. Nekad neesmu mīlējusi. Apprecēju, jo gaidīju bērnu. Viņa bērnu.» «Zēns vai meitene?» «Zēns. Pēc tam arī meitene.» «Cik mazajiem?» «Divi un četri.» «Kur bērni šobrīd?» «Pie manas draudzenes. Viņa bija pie manis, kad viņš pārradās. Iedzēris. Viņa aizveda bērnus pie sevis. Drošībā. Rīt pusdienlaikā man jāiet viņiem pakaļ.»

«Jūs neesat normāla. Tādam cilvēkam atstāt savus bērnus?! Jūs aptverat, ka bērni paliks viņam? Pilnīgi viņa varā. To jūs gribat? Jūs tik maz mīlat savus bērnus? Tāpēc, ka no viņa?»

Viņa raudāja arvien rūgtāk. Viņai ne mirkli tas nebija ienācis prātā. Viņa domāja tikai par to, ka viņas dzīve ir neizturama. Svešiniekam taisnība. Vai tiešām viņa tik maz mīl savus bērnus, ka gatava tos atstāt?

«Varbūt es varu jums palīdzēt...» Viņš noņēma cepuri, nopurināja to un pasmaidīja. Viņa nodomāja, ka viņš izskatās smieklīgs. Gribot negribot arī viņa pasmaidīja. Viņš atgādināja klaunu. Varbūt šo iespaidu radīja čirkainie, brūnie mati. Varbūt viņa lielā mute vai rieviņas, kas veidojās abpus tās. Smaids viņu darīja komisku. Uz mirkli uzplaiksnījušais smaids pazuda. Taču iespaids saglabājās. Tagad viņš izskatījās kā skumjš klauns. Ne vairs bīstams vai draudīgs. Tomēr acīs nebija skumjas. Viņa bija pārliecināta, ka dzīvē viņš ir jautrību mīlošs un mīļš cilvēks. Tādi cilvēki nemēdz būt vieni šajā pasaulē. Viņš noteikti ir gan vīrs, gan tēvs, gan brālis un draugs. Šobrīd viņa acis atkal bija nopietnas, un skatiens ietiecās dziļi viņas dvēselē.

Tad svešinieks pastiepa roku un noglāstīja viņas vaigu, notraucot no tā lietus lāsītes. «Vai jūs bēdātos, ja viņš... aizietu? Atstātu jūs.» «Kāpēc? Viņš nestrādā. Es uzturu mūs visus. Dzīvojam manā dzīvoklī.» «Es viņu pārliecināšu pazust no jūsu dzīves. Vai nenožēlosiet to?» «Nē.» Viņas balsī izskanēja tāda pārliecība, ka bija skaidrs - viņa nepārdomās.

Pateikusi svešiniekam savu adresi, viņa devās pie bērniem. Zināja, ka pie draudzenes vismaz šo nakti viņa varēs justies drošībā. Viņa atkal skrēja. Taču šoreiz pavisam ar citu mērķi. Nez kādēļ radās pārliecība, ka svešinieks spēj palīdzēt. Spēj atbrīvot no dzīves lielākā murga - tirāna mājās.

Viņš gāja tālāk un domāja par savu darbu. Tajā viņš bija profesionālis. Pieprasīts un labi apmaksāts. Viņa darbs bija nogalināt. Šodien viņš vienu dzīvību bija atņēmis. Vienu, viņš ļoti uz to cerēja, bija izglābis. Varbūt ne tikai vienu. Šodienai tas bija pietiekami. Viņš jutās nopelnījis vakariņas un zināja, kurp dosies pēc tām.

Vakara Ziņas

«Ja ziemā ķermenis un smadzenes nodarbojas tikai ar to, lai sasildītos, ja pirmajā pavasara saulītē mēs zaudējam galvu un ļaujamies lidojumam, ja vasarā tikai priecājamies un baudām, tad šķiet, ka rudens ir vienīgais laiks, kas ļauj apstāties un padomāt, kas mēs esam un kurp mēs ejam. Rudens liek mums mainīties, un varbūt tāpēc ir skumji un brīžiem nav viegli,» domā populārā dziedātāja Marija Naumova.

Svarīgākais