VAKARA ZIŅAS. Ceļojums uz Vāciju. Kestnera vēstules Dītrihai. Berlīnes spoguļu valstībā 

Mazā, valšķīgā Lola, viņas neatkārtojamais šarms un sievišķīgā pievilcība Jozefa fon Šternberga (1894–1969) režisētajā mākslas filmā «Zilais eņģelis» ir viens iemesliem, kāpēc ļaudis no visas pasaules, ierodoties Vācijas galvaspilsētā Berlīnē, labprāt apmeklē Vācu kinematēku jeb filmu un televīzijas muzeju (Deutsche Kinemathek – das Museum für Film und Fernsehen). Nenoliedzami, lielākais dzinulis varētu būt interese par Lolas atveidotāju – leģendāro vācu kinoaktrisi un dziedātāju Marlēnu Dītrihu (1901–1992). Tikai pēc muzeja apmeklējuma cilvēks sāk apjaust, kādu «pērli» nupat skatījis. Otrs, turklāt ne mazāk nozīmīgs atklājums ir fakts, ka Vācu kinematēkai ir arī saistība ar Latviju.

Muzejā kā Alise Aizspogulijā

Filmu un televīzijas muzejs iekārtots daudzstāvu ēkas četros stāvos un pārsteidz ar vērienīgumu. Vairākās ekspozīciju zālēs apmeklētājs var «spoguļoties» - spoguļu sienas un grīdas rada sirreālu iespaidu; rodas izjūta, ka tūlīt apreibs galva, pazudīs līdzsvars un būs jākrīt. Paskatoties lejup, šķiet, ka esi pietuvojies bezdibeņa malai. Iespējams, tieši šādu efektu arhitekts Hanss Dīters Šāls vēlējies panākt, jo viņa iecere saistībā ar Vācu kinematēkas projektu bijusi attīstīt formas valodu un ar kustības ilūzijas palīdzību apmeklētāju fascinēt.

Kādā no šīm «spoguļu telpām» vienas sienas garumā un platumā cits citam blakus novietoti daudzu televizoru ekrāni. Pa katru no tiem tiek raidīts kas cits; apmeklētājs vienlaikus var vērot reportāžu no vietas, kur risinājušies traģiski notikumi, piemēram, 2001. gada 11. septembra teroristu uzbrukumu Pasaules tirdzniecības centra dvīņu torņiem ASV, tad ikvakara ziņu raidījuma vai iemīļota seriāla fragmentus, sarunu šovu un vēl citu viegli atpazīstamu pārraižu fragmentus. To visu vērojot, ir grūti, pat neiespējami sadalīt uzmanību; turklāt daudzo spoguļu dēļ šķiet, ka telpa ir vismaz desmit reižu lielāka, bet televizoru ekrānu - daudz vairāk, nekā to ir īstenībā. Daļā ekrānu attēls ir melnbalts, bet daļā - krāsains. Viens no ekspozīcijas veidotāju mērķiem, izmantojot kontrastus, ir bijis akcentēt atšķirības, kādas pastāvēja starp divu valstu televīzijām, kuras ilgus gadus šķīra Berlīnes mūris. Otrs mērķis ir ar ekrānu palīdzību apmeklētājam saistošā veidā pavēstīt par Vācijas televīzijas vēstures sešiem gadu desmitiem.

Vācu televīzijas darbinieks Balodis

Ieejot muzeja ēkā, laipni sagaida tā darbinieki, iesakot, uz kuru no ekspozīcijas telpām doties vispirms un kuru «pataupīt» apmeklējuma noslēgumam. Ceļojums kino un televīzijas pasaulē sākas ar otrā stāva zāli un pāris pavisam īsu melnbalto filmu noskatīšanos. Uzmanību piesaistīja Apvienotās Karalistes un britu aizjūras domīniju karalienes Elizabetes II Vindzoras kronēšana 1953. gada 2. jūnijā, kas kino skatāma vien pāris minūšu īsā sižetā. Uzliekot austiņas, kas novietotas blakus ekrānam, dzirdams arī skaņas ieraksts. Citā ekrānā, kas atrodas šajā zālē, tiek raidīta reportāža, uzņemta bijušajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Tajā «iemūžināta» kāda valdības sēde. Pats par sevi tas nebūtu nekas īpašs, ja vien reportāžas titros nepamanītu latvisku uzvārdu - R. Balodis. Diemžēl sīkāka informācija par šo personu nebija pieejama.

Rīgā dzimusī Roza, kas patiesībā bija vīrietis

Turpinot vēstīt par ļaudīm, kuri saistīti ar Latviju, jāpiemin Rīgā dzimušais vācu kinorežisors, scenāriju autors un Vācijas geju kustības aizsācējs Roza fon Praunheims (īstajā vārdā - Holgers Radtke). Viņa fotogrāfija, lakonisks dzīves apraksts, pāris režisoram rakstītu vēstuļu un attēli no Rozas fon Praunheima slavenās dokumentālās filmas «Ne homoseksuālis ir perverss, bet gan situācija, kādā viņš dzīvo» (1971) skatāmi zālē, kas veltīta Vācijas Federatīvās Republikas kinematogrāfijai pēc Otrā pasaules kara.

Vēstījums par Vācu kinematēku nebūtu iedomājams, ja ne ar vārdu nepieminētu divas Berlīnē dzimušas un pasaules slavu guvušas mākslinieces - slaveno aktrisi un dziedātāju Marlēnu Dītrihu un kinorežisori, fotogrāfi Leniju Rīfenštāli (1902-2003).

Dītrihas garderobe un Kestnera vēstules

Pirms došanās uz Vācijas galvaspilsētu raksta autore bija uzzinājusi, ka muzejā apskatāmi Marlēnas Dītrihas tērpi un dažādi sadzīves priekšmeti, kurus pēc mākslinieces nāves kinematēkai novēlējuši viņas piederīgie. Kostīmi, kleitas un pat vīriešu uzvalki, ko Dītriha valkājusi vai nu ikdienā, vai filmējoties, uzvilkti manekeniem, turklāt pie katra novietots neliels apraksts ar tērpa dizainera vārdu, no kāda auduma konkrētais apģērbs ticis pašūts un kādam nolūkam. Iespējams, kinofani kādu no Dītrihas smalkajiem kostīmiem vai kleitām varētu atpazīt. Turpinot par aktrises personīgajām lietām, pieminēšanas vērtas ir aiz īpašas stikla sienas novietotās lielākas un mazākas ceļasomas, kopā astoņas, un apavi - pārsvarā smalkas, dārgas dāmu kurpītes.

Subjektīvi vērtējot, vislielāko uzmanību piesaista Dītrihas fotogrāfijas, kur kinodīva redzama kopā ar tādām slavenībām kā rakstnieki Ērihs Marija Remarks, Ernests Millers Hemingvejs un daudziem citiem, kā arī viņai adresētās vēstules. Muzejā var izlasīt vācu rakstnieka Ēriha Kestnera ar rakstāmmašīnu rakstīto vēstulīti, kuras sākumā, zem sūtītāja adreses, seko vāciešiem tik pierastā uzruna: «Liebe Frau Dietrich!» (tulk.: «Cienītā Dītrihas kundze!»).

Citā telpā ekrānos var noskatīties kadrus no dažādām kinofilmām, kurās Dītriha filmējusies. Atmiņā palicis melnbalts fragmentiņš no mākslas filmas «Zilais eņģelis» (1930) uzņemšanas. Tajā redzams, kā galvenā varone Lola, mazliet paniekojusies ar cigareti, apsēžas uz klavierēm tādā pozā, ka viņas slaidās kājas atrastos pianistam apmēram pie deguna, un koķeti nodzied dziesmiņu.

Nofilmēt 400 kilometru garu kinolenti

Vēstījuma noslēgumā vēl nedaudzos vārdos par kinorežisori Leniju Rīfenštāli. Muzejā galvenā uzmanība pievērsta viņas meistardarbam - dokumentālajai filmai «Olympia» (1938), kas atspoguļo 1936. gadā Vācijā notikušās vasaras olimpiskās spēles un kinokritiķu aprindās novērtēta, izmantojot epitetu «ģeniāla». Filmas tapšanas laikā kopā nofilmēts 400 kilometru garš materiāls, un tā uzskatāma par slavas dziesmu cilvēka spējām un ķermeņa kultam. Savukārt pašu Leniju Rīfenštāli var raksturot kā sava darba fanātiķi, apveltītu ar apskaužamu drosmi, enerģiju un talantu. Viņa bija sieviete, kura Trešā reiha laikā baudīja nedalītu vadoņa uzmanību un labvēlību.

Lai uzzinātu daudz vairāk par šo un citām pasaules slavu iemantojušajām personībām, viņu veikumu kinematogrāfijā, kā arī dzīves stāstu, kas šādiem ļaudīm parasti ir romāna vērts, atliek apmeklēt filmu un televīzijas muzeju jeb Potsdamas laukuma «pērli» pašiem.