Top 6 Latvijas noslēpumainākās vietas

© Vakara Ziņas

Dzirdēti dažādi mistiski stāsti par vilkača kapu Mazirbē, Kaltenes velna piramīdu vai aprakto kuģi Ogres Kentes kalnā– šādu stāstu ir tik daudz, ka tos apkopot varētu vien vairākās grāmatās. Tomēr ir vairākas vietas, par kurām stāstītās leģendas izceļas uz pārējo fona.

Karosta nobiedē pat amerikāņus

Ar daudzām neizskaidrojamām parādībām un mistiskām lietām Liepājas Karostas cietumā saskārušies pat amerikāņu spoku mednieki, kā rezultātā TV «Syfy» Karostu atzina par trešo spocīgāko vietu Eiropā. Cietumā klīstot kāda noslēpumaina jauniete rudiem matiem, kas tērpta kāzu kleitā. Leģenda stāsta, ka 1944.gadā vācu vērmahta reida laikā kāds latviešu puisis notverts un pārpratuma dēļ ieslodzīts Karostas cietumā. Puisim pēc divām nedēļām bija paredzētas kāzas. Uzzinot, ka mīļotais apcietināts, līgava, izmantojot savus sievišķos dotumus, iekļuvusi cietumā. Taču, kad meitene nonākusi 18.kamerā, kur puisis bija sēdējis, kameras biedri paziņoja, ka puisim piespriests nāves sods un viņš jau nošauts. Meitene no kauna un pārdzīvojuma turpat pakārusies. Kopš tiem laikiem cietumā spokojas– dzirdamas neizskaidrojamas skaņas, bez iemesla sabojājas elektriskie slēdži, izlādējas mobilie telefoni, aizcērtas smagās kameru durvis.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas līdz 1997.gadam šo ēku vēl izmantoja Nacionālie bruņotie spēki. Virssardzes priekšnieks bija kapteiņleitnants Aivars Feldmanis, kurš arī līgavu esot redzējis– viņš stāsta par baltā tērpā ģērbtu jaunavu ar gariem, rudiem matiem, kas sapīti resnā bizē. Lai novērstu dīvainās parādības, Feldmanis aicinājis uz Karostu Pareizticīgo katedrāles mācītāju. «Baķuška» ieradies ar vairākiem litriem svētītā ūdens un kvēpināmiem traukiem, lūgšanās pavadījis cietumā teju visu dienu, iesvētījis katru kameru, katru telpu, uz atsevišķām sienām pat zīmētas svētās zīmes garu aizbaidīšanai, taču tas palīdzējis tikai uz diviem mēnešiem– rudmatainā līgava atgriezusies un aizvien klīstot pa Karostas cietumu, meklējot savu mīļoto.

Pokaiņi: kur fizikas likumi nedarbojas

Pēc skata Pokaiņi ir parasts mežs ar daudziem dažādu lielumu akmens krāvumiem. Lielākā daļa akmeņu ir apzīmēti ar savādiem ornamentiem. Šajā vietā sāk streikot kompasi, arī mobilajiem telefoniem šeit zūd zona. «Kāds mans skolasbiedrs stāstīja, ka 80.gados tur bijusi plānota celtniecība, ko vajadzējis saskaņot Minskā. Toreiz esot ieteikts tur neko nebūvēt, jo satelītuzņēmumi liecinot par dīvainām anomālijām. Zinu, ka amerikāņiem savukārt bija aizdomas, ka krievu militāristi tur ir uzcēluši kādas grandiozas pazemes būves, jo arī viņu satelīti rādīja kaut ko neizprotamu,» tā par Pokaiņiem savulaik žurnālam «Nedēļa» izteicās Latvijas Zinātnes un dialoga centra vadītājs, matemātikas doktors, akadēmiķis Andris Buiķis. Vēl kāds cits zinātnieks ir atklājis, ka Pokaiņi kosmiskajos uzņēmumos attēloti bāli pelēkā saktas veidolā. Daudzi pēc pastaigas pa šo savādo vietu jūtas enerģētiski uzlādēti, savukārt ir cilvēki, kurus te pārņem nelabums. Senlaiku pētnieka Ivara Vika grāmatā «Mūsu dižā senatne» Pokaiņiem ierādīta ļoti ievērojama vieta: «Pokaiņi ir plašs seno svētvietu kopums, kam bija izcila nozīme ne tikai Eiropas, bet visas cilvēces vēsturē. Pokaiņi ir senā «Gaismas pils», kas ceļas augšā no ilgas aizmirstības.» Viks arī secinājis: «Šī vieta nevarēja būt veidota tikai apbedījumu, dziedniecības, pareģošanas un laulību rituālu vajadzībām. Pokaiņu sarežģītā sistēma veidota informācijas saņemšanai no citām civilizācijām un, visai iespējams, arī pārraidei.»

Rundāles pili apsēduši spoki

Dienas gaismā Rundāles pils ir baroka stila celtne, kas ar savu greznību sajūsmina apmeklētājus, bet, saulei norietot, šī vieta pārvēršas un te sāk valdīt garu pasaule.

Ir daudz un dažādas leģendas par Rundāles pils spokiem. Šeit mieru sev nespēj rast grāfa Zubova gars, kurš nakts stundās sešu zirgu pajūgā dipina cauri Lauvu vārtiem. Leģenda vēsta, ka reiz grāfs braucis izklaidēties. Uz ceļa, pa kuru braukuši, rotaļājusies maza meitenīte. Kučieris uzsaucis, lai dod ceļu, bet viņa laikam nav dzirdējusi, jo palikusi turpat, mierīgi sēžot. Grāfs pavēlējis braukt bērnam virsū. Kad kučieris atteicies to darīt, viņš iesitis kučierim pļauku, izrāvis no rokām grožus un triecis zirgus virsū meitenei. Taču zirgi pēdējā brīdī pasitušies sānis un pārlēkuši grāvim. Nākamajā dienā Zubovs atrasts savā istabā pakāries. Stāsta, ka vēl tagad tumšās naktīs atveras Lauvu vārti un, zvaniem skanot, laukā pa tiem dodoties seši balti zirgi ar karieti, kuru vadot pats Zubovs.

Ar Zubovu dinastiju saistās arī pils leģenda par Balto un Melno dāmu. Krievijas carienes KatrīnasII favorīti dažādos laikos bijuši brāļi Zubovi, tāpēc viņa bieži ciemojusies Rundāles pilī. Katrīna dedzīgi aizstāvējusi savas tiesības būt par viņu vienīgo dzīves sievieti, taču Zubovam sākušās vētrainas attiecības ar kādu vietējo meiteni, un viņš vairs nav licies zinis par savas patroneses labsajūtu. Par to uzzinājusi ķeizariene, kura likusi meiteni ietērpt baltā kleitā, nocirst viņai galvu un atnest to carienei uz zelta paplātes. To uzzinājis Zubovs, kurš nāvei atdevis sava dārznieka meitu, bet mīļāko slēpis pilī. Par Zubova nodevību KatrīnaII uzzināja uz nāves gultas un zvērējusi meiteni atrast. Tā nu vēl tagad pa pili klīstot Baltā dāma jeb dārznieka meita, meklējot savu nocirsto galvu, un Melnā dāma jeb Katrīna Lielā, kas meklē sava favorīta mīļāko.

Siguldā velns vilina cilvēkus Gaujā

Leģendām apvītā Velna ala atrodas Siguldā, klintīs Gaujas labajā krastā, apmēram 2,5kilometrus lejpus Gaujas tilta. Šajā vietā Gaujā ir neticami daudz atvaru, kas ir prasījuši daudzu neuzmanīgu peldētāju dzīvības. Velna alas tuvumā klusos vakaros ir dzirdamas savādas skaņas, kas cilvēkus vilinot doties tās tuvumā. Viena no leģendām stāsta, ka šeit atradusies sena svētvieta, kur vietējās jaunavas ik gadu pulcējušās pielūgt Laimes māti. Taču, zemgaļu teritorijās ienākot krustnešiem, Turaidas pils valdnieks Kaupo pieņēmis svešo ticību. Senās dievības tika nodēvētas par velniem, bet tie, kas turpināja dabas kultu, tika pasludināti par ķeceriem. Krustneši noķēruši alā esošās jaunavas, piesējuši pie turpat augošā ozola, un katra saņēma 26rīkstes par ķecerību. Izciešot sodu, meitenes lūgušas, lai Ūsiņš (senlatviešu mitoloģijas gaismas un pavasara dievs) neļauj svešzemniekiem rast ceļu uz svēto alu un sargā tautas ticību. Jaunavu ciešanas iežēlināja dievus, un tie Gaujā ap alu radīja 26atvarus, kas sevī ieraus un pazudinās ikvienu ar svešzemju asinīm.

Jelgavā valda Baltā dāma

Lai arī Kurzemes hercogu kapenes atrodas Jelgavas pils dienvidu spārnā un varētu šķist, ka tieši šeit būtu jāspokojas, pēc nostāstiem, pilī klīstošā Baltā(Zilā) dāma pie sarkofāgiem esot redzēta tikai vienu reizi, izgaistam pils arkā. Šobrīd Jelgavas pili apdzīvo studenti, jo ēka atvēlēta Latvijas Lauksaimniecības universitātei. Aktīvākā spoka parādīšanās vieta esot gaitenis, kas atrodas pils otrajā stāvā, no Ķīmijas katedras līdz lasītavai. Būtnei patīkot nemanāmi pielavīties un reizēm skaļi trokšņot, turklāt visbiežāk Baltā dāma savu neapmierinātību pauž pils pārbūves laikā. Reiz kāds puisis strādājis pilī uz stalažām, pēkšņi parādījusies Baltā dāma (to redzējuši arī pārējie remontstrādnieki) un devusies viņam klāt. Puisis pārbijies, kāpies atpakaļ, nokritis no stalažām un nosities. Tas notika vietā, kur mūsdienās atrodas lasītava, bet senāk bija Kurzemes hercoga dzīvojamās telpas. Balto dāmu reiz gadījies redzēt pat pret spoku stāstiem skeptiski noskaņotajai pils bibliotekārei. Atnākusi uz darbu un atvērusi telpas durvis, viņa ieraudzījusi starp plauktiem stāvam baltā kleitā tērptu sievieti. Bibliotekāre tuvojusies rēgam un pastiepusi roku, lai tam pieskartos, taču tas attālinājies, līdz pavisam izzudis sienā.

Leģendas par Balto dāmu ir vairākas. 18.gadsimta beigās pilī uzturējies Francijas karalis LudviķisXVIII ar galmu. Viņam bijusi uzticama un glīta galma dāma, kurai bija dota atslēga uz karaļa bagātību lādi. Dzīvojot Jelgavā, dāma iemīlējās kādā strādnieku puisī un lūgusi valdnieka atļauju precēties. Karalis atļauju devis, bet kāzu dienā jaunekli apsūdzējis sava zelta zīmoggredzena zādzībā. Galma dāmai viņš gan devis iespēju glābt jaunekli un līdz pusnaktij atnest gredzenu. Taču puisis gredzenu nebija ņēmis, tāpēc viņa mīļotā karalim to atdot nekādi nevarēja. Sapratusi sava kunga viltību, viņa ielavījusies tā guļamistabā un meklējusi paslēpto gredzenu, taču līdz pusnaktij to atrast nav izdevies un līgavainim nocirsta galva. Galma dāma aiz bēdām nomirusi, bet viņas gars jo-projām klīstot pa pili, cerībās atrast karaļa gredzenu, lai varētu tajā saulē satikt savu mīļoto.

Odzienas vājprātīgais pilskungs

Odzienas pils jau vairākus gadus ir uz sabrukšanas robežas, un šobrīd uz savulaik lepno ēku ir visai spocīgs skats. Pēc nostāstiem, visai bieži, braucot lielā ātrumā garām pilij, autovadītājiem ir gadījies pēkšņi apžilbt. Pie ceļu negadījumiem vainīgs esot pils tornī esošais rēgs. Leģenda vēsta, ka pilskungs barons fonBrimmers esot brāļojies ar pašu nelabo. Velns baronam dāvājis spieķi, kas nes slavu un bagātību, savukārt baronam savā 30.dzimšanas dienā bija jāprec velna meita. Taču barons doto solījumu nav turējis, apprecot dižciltīgu vācu augstmaņa meitu. Velns par nodevību sodījis fonBrimmeru ar vājprātu. Barons kļuvis tik nevaldāms un negudrs, ka viņa dēls licis tēvu ieslodzīt pils tornī. Šeit trakais sev laiku kavējis, ar sudraba paplāti žilbinot garāmbraucošo zirgu pajūgus. Pēc nāves barona dvēseli nav gribējis ne Dievs, ne velns, un tā nu viņa gars (acīmredzot ar visu paplāti) palicis pils tornī.

***

Karostas cietums jeb virssardze. Ēka celta ap 1900.gadu un līdz pat 1997.gadam kalpojusi kā militārpersonu disciplinārsodu izciešanas vieta. Jau kopš pirmajiem gadiem tā ir bijusi drūma vieta cilvēku likteņu salaušanai un brīvā gara apspiešanai. Mainījās varas un līdz ar to mainījās ieslodzītie– revolucionāri, cara armijas matroži un apakšvirsnieki, vācu vērmahta dezertieri, Staļina laika tautas ienaidnieki, padomju armijas un Latvijas armijas karavīri un citi nepaklausīgie. Pēdējie ieslodzītie uzrakstus uz kameru sienām atstājuši vēl samērā nesen– 1997.gadā.

Pokaiņu mežs atrodas 14.kilometrā, braucot no Dobeles uz Īli. Kopējā meža masīva platība ir apmēram 500hektāru, tas pieder VAS «Latvijas valsts meži». Apmeklētājiem atvērta tikai neliela šīs teritorijas daļa. Šī vieta pārsteidz ar Zemgalei netipiskiem stāviem pauguriem un dziļām gravām, kā arī neparasti ģeometriski veidotiem akmens krāvumiem, kas rada savādas zīmes, raugoties uz šo vietu no satelīta. Pokaiņu akmens krāvumu rašanās vecums nav atklāts.

Rundāles pils ir nozīmīgākā baroka stila pils Latvijā. Itāļu izcelsmes krievu arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli projektētā pils celta no 1736. līdz 1768.gadam kā Kurzemes hercoga Ernsta Johana Bīrona vasaras rezidence. Rundāles pils ansamblī ietilpst arī saimniecības ēkas un parks. Kopš 1972.gada pilī atrodas muzejs. Notiek pils restaurācija, lai atjaunotu pili tādu, kāda tā bija 18.gadsimtā.

Velna ala– 40metru gara ala, mākslīgi pagarināta. Grūti pieejama, jo sākas klinšu vidū astoņus metrus virs Gaujas. Alas griestos saglabājušies seši caurumi, kas ir līdz diviem metriem dziļi, 10–15cm diametrā, tā sauktie velna skursteņi. Ala veidojusies vairāk nekā pirms 10000gadiem upes sānu erozijas un tagad izzuduša avota darbības rezultātā.

Jelgavas pils ir ievērojamā Krievijas galma arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli agrīnā perioda ievērojamākais darbs un viens no retajiem arhitektūras pieminekļiem, kas saglabājies līdz mūsdienām. Pils vēsture aizsākās 1737.gadā, kad pēc Ketleru dinastijas pēdējā hercoga Ferdinanda nāves par jauno Kurzemes– Zemgales valdnieku ievēlēja Ernestu Johanu Bīronu(1690–1772), Krievijas ķeizarienes Annas favorītu.

Odzienas pils celta 19.gadsimta vidū. Tai līdzīgi neogotikas pieminekļi sastopami kaimiņzemēs, piemēram, Kītendorfas pils Vācijā vai Bedlevo pils Polijā. Pils tika nodedzināta 1905.gadā, vēlāk daļēji atjaunota, bet kopš 60.gadiem nav remontēta un pamazām iet postā.

Svarīgākais