Vakara Ziņas

«Godīgi sakot, es tiešām no sirds izbaudu šo brīdi un šīs pēdējās nedēļas, kamēr ir vasara un kamēr tās varu pavadīt kopā ar savu dēliņu, kuram tagad ir jau gads un četri mēneši,» sazvanīta savā mājā Lībiešu krastā, Košragā, saka Latvijas Nacionālā teātra aktrise un diplomēta režisore Marija Bērziņa, ar smaidu piebilstot, ka laiks gan šovasar esot, kāds esot.

Ja būtu jāatbild uz jautājumu, kas ir tās lietas, ko ļaudis saviem aizgājējiem mēdz nest uz kapsētām, lai noliktu uz kapa kopiņas, pirmajā mirklī šķiet, ka gada siltajā laikā tie ir dabīgie vai mākslīgie ziedi, savukārt rudens un ziemas periodā – svecītes. Izrādās – ne tikai! Rūpīgāks vērotājs pamanīs, ka bez puķēm un svecēm pie un uz kapu kopiņām var ieraudzīt daudz dažādu lietu, pat samērā neparastu. Kāpēc tā? Iespējams, tas ir viens no veidiem, kā piederīgie aizgājējam mēģina parādīt savu mīlestību un rūpes. Viņi tic, ka mirušais to kaut kādā veidā novērtēs vai vismaz nejutīsies aizmirsts.

Salīdzinot ar citām tā laika civilizācijām, Senajā Ēģiptē sieviešu tiesību un iespēju līmenis bija daudz augstāks, kamēr citās kultūrās sievietes dzīve bieži aprobežojās ar ģimenes pavarda turētājas un mātes lomām, vēsta kanāls «National Geographic».

«Savā dzimšanas dienā parasti cenšos aizbraukt uz kapiņiem pie mammas un nolikt kādu puķīti. Nekādu lielu svinēšanu, sevišķi pēdējos gados, es vairs negribu, drīzāk otrādi – klusi un mierīgi pārdomāt dzīvi,» saka režisors Edmunds Freibergs. 12. augustā viņam 75. dzimšanas diena.

Zane Eniņa ar mugursomu plecos apceļojusi vairāk nekā 80 valstu, aprakstot piedzīvoto blogā, iznākušas arī trīs grāmatas: «Nekaunīgais pingvīns», «Uz Aļasku un atpakaļ», «Santjago ceļš: plāksteris pēdām un sirdij». Ikdienā Zane sastopama Inčukalna, Drustu un Dzelzavas pusē, kur audzē dārzeņus, vāc dabas veltes, uzņem ciemiņus un raksta.

«Šī ir viena no manām mīļākajām fotogrāfijām, jo tajā esmu redzama kopā ar savu māsu Agnesi,» saka latviešu vijolniece Magdalēna Geka, kuras radošā dzīve beidzamajos gados vairāk saistīta ar Parīzi un muzicēšanu stīgu kvartetā «Akilone».

Anekdotes sagatavotas no žurnāla "Vakara Ziņas".

Pēc tam, kad 23. jūlija pēcpusdienā karojošs bezdievis izdemolēja Rīgas Veco Svētās Ģertrūdes baznīcu, apgāžot kristāmtrauku, sasitot apgaismojuma lampu, sapluinījot svētbildi, ar koku piedraudot dievnama dežurantei, izkaisot smiltis un draudot noslaktēt mācītājus, uz šī dievnama pusi pavērsās arī to cilvēku, kuri ikdienā tempļiem vienaldzīgi iet garām, skati. Pacēla acis augstāk pret debesīm; un ir tā vērts, jo tur var ieraudzīt izsmalcinātās krustapuķes…

Sertificētas astroloģes Gunas Kārkliņas prognozes

2010. gada 8. augustā tika ordinēts Romas katoļu baznīcas Rīgas arhidiecēzes arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, kurš šajā amatā nomainīja kardinālu Jāni Pujatu. Zbigņevu Stankeviču par jauno Rīgas arhibīskapu nominēja pāvests Benedikts, bet pēcāk aizņemtības dēļ Stankevičs nepiedalījās emeritētā pāvesta Benedikta XVI bērēs.

Rēzeknes mērs Aleksandrs Bartaševičs savā amatā ir zināmā mērā ilgdzīvotājs, jo ieņem to kopš 2009. gada. Pašvaldību vēlēšanās startējis no «Saskaņas», taču šī gada sākumā izslēgts, jo esot «neviennozīmīga pozīcija» par Krievijas iebrukumu Ukrainā. Pēc tam pats nodibinājis partiju «Kopā Latvijai».

«Mūzika ir vienīgā, kas pastāv laikā. Kad esi nodziedājis dziesmu, esi kļuvis par tām minūtēm vecāks un nevari vairs atgriezties uz sākumu. Glezna vai fotogrāfija ir apskatāmas, ja ir ieraksts, tad to klausies atkārtoti, bet, ja dziedi dziesmu, tajā nevari otrreiz atgriezties. Tas ir interesanti, jo mani interesē šī harmonija ar tām augstākām sfērām, kuras būs mūžīgas. Mīlestība ir tā, kas nepāriet. Tā, kas pāriet, nav mīlestība. Katru savu bērnu mīli kā vienīgo uz pasaules, tāpēc nevari salīdzināt, kurš būs mīļāks,» par mūzikas būtību stāsta dziesminiece, dzejniece, Austras Pumpures mūziķe un sešu bērnu mamma Kristīne Locika.

Jaunumus šī sezona ir atnesusi arī populārajam aktierim Mārtiņam Meieram – viņš ir piepulcējies Dailes teātra kolektīvam. «Man priekšā jau te bija vairāki bijušie valmierieši – Mārtiņš Upenieks un Imants Strads. Un tā gluži nav, ka esmu jau pavisam prom no Valmieras, man tur vēl jānospēlē sezonas jauniestudējuma – Raiņa lugas «Jāzeps un viņa brāļi» pirmizrādē, kas paredzēta oktobrī. Pabeigšu arī iesāktos iestudējumus un savas «ejošās» izrādes. Pagaidām nevienā Dailes teātra jauniestudējumā darbu neesmu sācis, šī man bija tikai pirmā darbadiena, tāpēc par darbiem labāk nerunāsim. Labākais variants jau būtu tā smuki «iešūties» Dailē, bet kā tas būs praktiski, vēl redzēsim,» sazvanīts pēc sezonas atklāšanas pasākuma, saka Mārtiņš.

Laiku pa laikam tiek veiktas aptaujas, kurās parādās jautājumi par to, kam mūsdienās tic cilvēki. Jāteic – ticiet vai ne, bet aptaujas turpina apliecināt: ir cilvēki, kuri tic gan ellei, gan ļauniem gariem, gan to izdzinējiem. Pirms nepilniem 20 gadiem veiktā aptaujā Latvijā 22 % cilvēku apstiprināja, ka, jā, viņi tic – elle pastāv. Salīdzinoši tas nav daudz, un tomēr...

«Esmu sadurstīts kā ezītis. Sāp mugura, sāpes ir šausmīgas, tāpēc pamatā guļu. Esmu praktiski piesiets pie gultas,» atklāj Latvijas un padomju kino leģenda Pauls Butkēvičs. 8. augustā viņam bija 83. dzimšanas diena.

Literatūrzinātniece, kritiķe un dzejniece Sandra Ratniece saka: «Radošumam, kā arī ar literatūru saistītiem pienākumiem tieši brīvās dienas ir īstais darbošanās laiks.»

«Protams, es varēju iedot kādu glamūrīgu bildi no sarkanā paklāja, jo tādu man netrūkst. Taču šobrīd, kad Ukrainā plosās Krievijas izraisītais karš un mēs nezinām, kas var notikt ar Zaporižjas AES, man šķita svarīgāk atgādināt paša piedzīvoto Čornobiļā – laikā, kad biju iesaukts armijā, savelkot paralēles ar pašreizējiem draudiem un tā laika draudiem,» saka filmu studijas «Rija» vadītājs un kinoproducents Vilnis Kalnaellis.

Viņi nebija ne Romeo, ne Džuljeta. Viņiem abiem bija jau pāri statistiskajam pusmūžam. Proti, abiem piecdesmit ar astīti. Tāpēc šis mīlas stāsts atgādina rudens rasā piemirkušus vilnas svārkus. Laba, kvalitatīva drēbe. Bet slapja kļūst ļoti smaga. Ļoti.

Dzimis rīdzinieks, bet daudzus gadus liepājnieks Gustavs Pelēcis ar dzīvesbiedri Līnu un trim atvasēm kārtīgi iesakņojies Liepājā. Gustavs atklāti atzīst, ka daudz lielāku patriotismu jūtot pret Kurzemes reģionu. Viņaprāt, īpaša vieta ir Liepāja un Pāvilosta ar savu īpatnējo kultūru. Ģimene nesteidzīgi atjauno vēsturisku 17. gadsimta ēku. Gustava pamatprofesija ir grāmatvedis, bet viņš par sevi saka: «Man patīk allaž izdomāt ko jaunu un to ieviest.» Līna ir apģērbu un aksesuāru dizainere un tetovētāja.

Lai arī bankas karti bērnam var noformēt jau no septiņu gadu vecuma, SEB bankas dati liecina, ka bērni Latvijā visbiežāk savu norēķinu karti saņem 16 gadu vecumā. Līdzīgi ir arī Lietuvā, kur šis vecums ir 15 gadi. Savukārt Igaunijā bērni pie savas maksājumu kartes tiek jau agrāk – tur bērniem karte visbiežāk tiek noformēta 12–13 gadu vecumā.

Šķietami necils izstrādājums, bet vajadzīgs. To apliecina pogas vēsture, kas datējama ar apmēram 2000. gadu pirms Kristus. Tolaik radās mūsdienu pogas pirmmāte, un nu, atgādinot vairākus faktus, atdosim tai godu.

Anekdotes sagatavotas no žurnāla "Vakara Ziņas".