Vakara Ziņas

Kaitīgas ķīmiskas vielas apdraud bišu sugas un var paralizēt vai pat nogalināt šos lidojošos kukaiņus, taču galvenais drauds bišu populācijām joprojām ir straujās klimata izmaiņas, vēsta kanāls «National Geographic».

Viss sākās kā nenopietns flirts. Diennakts dežūra, garlaicīgi, un Liene ieskatījās kādā no iepazīšanās vietnēm. Tolaik par tinderi vēl nebija zināms. Vārds pa vārdam, pareizāk sakot, burts pa burtam, un vienas nakts piedzīvojums varēja sākties.

Seriāli, kuros atspoguļota mediķu ikdiena, ir populāri visā pasaulē, taču kanāls «Fox Life» ir pārliecināts, ka skatītājus pie ekrāniem vilina ne tikai iespēja sekot līdzi sarežģītām operācijām un pacientu dzīvību glābšanai, bet arī pievilcīgie aktieri baltajos halātos.

Iespējams, atceraties filmu par Vistlera māti. To, kurā misters Bīns izlikās par to, kas viņš patiesībā nebija. Līdzīgi jutos pie arodārsta. Jau tā šis pasākums ir diezgan apšaubāms, bet, ja Ministru kabinets tā ir lēmis, lai nu būtu.

Karēlija nelaiž vaļā. Saprotu tos, kuri tur atgriežas. Nedēļu ilgs Karēlijas apceļojums var iecirst āķi lūpā, jo... Solovku arhipelāgā var pagūt vien iemīt pēdu, Kižos, Sortavalā un tās apkaimes Ruskealas marmora klintīs, Petrozavodskā un Kondopogā – apsildīt degunu, iepriecēt acis, sajust. Ceļojums uz Karēliju bija pirms 2022. gada 24. februāra. Tur varēju piedzīvot daudz cietušo Karēliju, kuras daļa atrodas Somijā, bet daļu Ziemas kara rezultātā nošņāpa Krievija. Bet Krievijas Karēlijā cilvēki aizvien uzsver savas somu saknes. Starp citu, Karēlijā vienu kvadrātkilometru apdzīvo tikai četri cilvēki.

Vasara zied savā pilnbriedā, un ir atkal īstais laiks ievākt un sagatavot tējas vēsākiem gadalaikiem. Dunalkas pagasta «Turaidu» māju saimniece Zigrīda Manteja kopš 2003. gada audzē, ievāc, sagatavo tējas un māca citus šajās gudrībās. Viņa ieguvusi titulu «Radoša sieviete Latvijā 2006», ir konkursa «Atdzimsti no pelniem» uzvarētāja 2011. gadā, bet jau nākamajā gadā viņas bišu drava tika nominēta kā sakoptākā Latvijā.

Mazie suņi, kas reizēm atrodas dāmu rokassomiņās, mūsdienās ir neticami populāri. Taču izrādās, ka šī mode ir vairākus gadsimtus sena – kopš laika, kad dāmas nēsāja līdzi mazos mīluļus ļoti konkrētam nolūkam. Ir vairākas versijas par to, kāpēc viņas izvēlējās mazos suņus.

Gada visskaistākajā laikā – vasaras saulgriežos – Latviju apmeklē īpaši daudz ceļotāju no citām valstīm. Šogad saulgriežu laiku Latvijā pavadīja arī austrālietis Simons Ošs. Viņu ar mūsu valsti saista īpaša saikne, jo Simona vecvecāki bija latvieši; Liepājā ir dzimis viņa tēvs un tante – tēva māsa, kas vairāk zināma kā pirmā latviešu sieviete, civilās aviācijas pilote Austrālijā. Tā kā vectēvs bija aizsargs, kara beigās ģimene devās bēgļu gaitās, pat nenojaušot, ka atpakaļceļa nebūs. Taču Simona sirdī Latvijai ir nozīmīga vieta. Pat tik nozīmīga, ka pirms vairākiem gadiem viņš ieguvis Latvijas pilsonību.

Smilteniece ārste Ilze Krūmala visu mūžu bijusi saistīta ne tikai ar medicīnu, bet arī ar vēsturi un mākslu. Un tā ir joprojām. Daktere pētījusi Smiltenes vēsturi no ļoti seniem laikiem, medicīnas vēsturi, vadījusi ekskursijas. Viņai labi draugi bijuši un ir daudzi mākslinieki, kuri dāvinājuši savus darbus, ar kuriem ārste izveidojusi ekspozīciju Smiltenes poliklīnikā. Prāva kolekcija dāvināta vietējam novadpētniecības muzejam. Kad šai saulē bija ārstes dzīvesbiedrs ķirurgs Jānis Krūmals, šo darbu viņi veica divatā.

Cilvēks pats, visbiežāk intuitīvi, izvēlas savu liktenīgās informācijas nesēju. Dažādu iemeslu dēļ smadzenēs pēkšņi fiksējas cipars vai skaitlis, un pēc kāda laika mēs to ieraugām vēl un vēlreiz – auto numuros, dokumentos, uz biļetēm utt. Iespējams, tādā veidā zemapziņa signalizē, kam jāpievērš uzmanība. Pirms piedāvājam versiju, ko par to saka ciparu un skaitļu pētniecība – numeroloģija, ieteicams atcerēties psihoanalītiķim un seksuālo dziņu pētniekam Zigmundam Freidam piedēvēto teicienu, ka cigārs reizēm ir tikai cigārs.

«Protams, svarīgu lietu manā dzīvē ir gana daudz, un varbūt šis tiešām ir labs brīdis padomāt par to, kas ir svarīgs un kas ir tās lietas, kuras mani raksturo – piemēram, darbs, ģimene, mūzika un dārzs,» saka Eiropas Parlamenta deputāte, ekonomiste un profesore Inese Vaidere. 

Anekdotes sagatavotas no žurnāla "Vakara Ziņas".

Sertificētas astroloģes Gunas Kārkliņas prognozes

Rīgas tautastērpa bruncis, suitu dižā sakta, cimdu raksti, Pērkones villaine, Elitas Patmalnieces glezna – tas viss šogad ieraugāms «Rīgas mežu» ainavu arhitektes Ligitas Tomiņas un viņas kolēģu veidotajās Rīgas parku puķu dobēs.

Kurš gan nav dzirdējis Ulda Marhileviča dziesmu «Lūgums» ar Ārijas Elksnes vārdiem «Aizved mani uz Morica salu, kad tur sila purenes zied…». Vai arī, iespējams, redzējis Frančesko Čilea operas «Adriāna Lekuvrēra» jauniestudējumu Latvijas Nacionālajā operā, kur, sekojot operas āriju tulkojumiem uz tablo, pie Adriānas mīļotā vīrieša Mauricio dziedātajām rindām, kurās parādās arī Kurzemes un Mītavas vārds, aizdomājies: kāds viņam sakars ar Kurzemi? Izrādās, vistiešākais: Mauricio jeb vēsturiski Saksijas Morics divus gadus ir bijis Kurzemes hercogs, savukārt Moricsala savu nosaukumu iemantojusi tieši tāpēc, ka šis augstmanis un karavīrs kādu laiku tur slēpies. Un vēl kāds fakts: Saksijas Morica mazmazmeita ir ievērojamā franču rakstniece Žorža Sanda.

Kad maija beigās no Tamperes atgriezās bronzas medaļu izcīnījusī Latvijas hokeja izlase, lidmašīnas kapteiņa Jāņa Krištopa vadītā lidmašīna izmeta goda apli virs Rīgas centra un Brīvības pieminekļa, savukārt fotogrāfija, kurā šis mirklis tika iemūžināts, izpelnījās milzu popularitāti. Sarunā ar »Vakara Ziņām« Jānis stāsta, ka pilota ikdiena nav tikai skaisti lidojumi ar īpašiem pasažieriem. «Tas nav arī rutīnas darbs, nekad nav divu vienādu lidojumu. Bet vislabākais novēlējums pilotiem laikam ir – lai pacelšanos skaits sakristu ar nolaišanos skaitu!» Jānis arī atklāj, ka lidmašīnas kapteinim ne tikai jāprot tikt galā ar visdažādākajām situācijām, bet arī jābūt ļoti labam diplomātam. Un šķiet, ka tie, kas reiz lidojuši viņa pilotētajā reisā, to atcerēsies arī pēc vairākiem gadiem.

Pēc daudzu gadu desmitu darbības darbu pārtrauca, precīzāk – bankrotēja, Kuldīgas maizes ceptuve, no kuras nāca viena no gardākajām Latvijas maizēm, kas nacionālajā mērogā saņēmusi gan zelta medaļas, gan izcilības diplomus. Pašreizējās maizes ceptuves vēsture aizsākās padomju okupācijas laika pirmsākumos, kad visi uzņēmumi, tajā skaitā arī maiznīcas, tika nacionalizēti un pasludināti par visas tautas mantu. Tad pēc padomju modes katrā rajonā tika nodibināta rajona patērētāju biedrība, un pie Kuldīgas rajona biedrības sāka darboties maizes kombināts, kas kopš pagājušā gadsimta sešdesmito gadu otrās puses atradās Kuldīgā, Graudu ielā.

Kuldīdzniece, rakstniece, režisore, brīnišķīgu dabas lietu radītāja, arī mamma un vecmāmiņa Dace Priede ir neizsīkstošas enerģijas pilna. Viņai to sniedz lieliskā Latvijas daba.

«Runāt par sevi ne vienmēr ir vienkārši. Vismaz man. Tāpēc šoreiz ļaušu sev dažkārt aizslēpties aiz Latgales «Gora» desmit gadu jubilejas. Un tās desmit lietas, kuras mani varētu raksturot, tveršu nedaudz citādāk, domājot par to, kas noticis ar mani šajos pēdējos desmit gados,» saka Latgales vēstniecības «Gors» vadītāja Diāna Zirniņa.

Rīdziniece Linda Rikše jau vairāk nekā desmit gadus darbojas dzīvnieku aizsardzības biedrībā «TUTTI Palīdzība dzīvniekiem». To laikā viņa ne reizi vien piedāvājusi pagaidu mājas nelaimē nonākušiem kaķiem un kaķēniem, līdz tos izvēlas nākamie saimnieki.

Lielākā tiešsaistes platforma latviešiem «Tauta» interneta vietnē «facebook.com» ir kļuvusi par izklaides mediju ne tikai ārzemēs dzīvojošiem latviešiem, bet arī skatītājieMaija Milta-Buta: Man patīk savienot nesavienojamas lietasm no Latvijas. Vairāk nekā piecus gadus tajā darbojās un jau trīs gadus to vada Maija Milta-Buta. Kaut arī medija «Tauta» bāzes vieta ir Lielbritānijā, pati Maija dzīvo Norvēģijas tālajos ziemeļos mazā pilsētiņā Šervejā, kur aiz loga var vērot vaļu izniršanu no okeāna, redzēt ziemeļblāzmu un darboties vairākos projektos vienlaikus. Ikdienā Maija strādā viesnīcas administrācijā, studē augstskolā un sevis vadīto izklaides platformu tāpat kā viņas kolēģi vairāk sauc par hobiju.

«Viss ir ģeniāli, fantastiski un superīgi!» pēc pirmā mācību gada, kurš aizvadīts, Rīgas Celtniecības koledžā apgūstot restauratora specialitāti, un prakses Rundāles pilī ar gandarījumu saka pazīstamā tērpu māksliniece Sonita Pāvuliņa un smej, ka šo laiku varētu raksturot kā tādu, kurš «burtiski norāva jumtu».