Vakara Ziņas

Uģis Joksts ir raidījumu vadītājs Latvijas Televīzijā. Viņa lasītās sporta ziņas vienmēr ir ar priecīgu dzirksti, nerunājot par erudīcijas spēli «Veiksme. Intuīcija. Prāts», kas LTV1 skatāma jau vairāk nekā desmit gadu un kam vēl aizvien ir ļoti labs reitings. Skatītāji šo raidījumu iecienījuši tik ļoti, ka tā vadītājs un producents regulāri saņem marinētus gurķīšus, kāpostus, kūpinātu gaļu un, protams, daudz vēstuļu ar laba vēlējumiem. Kad dabā sācies tumšais periods, Uģis cenšas ļoti daudz strādāt, jo tā viņam ātrāk paejot ziema un pienākot pavasaris. Par dabu, it īpaši kokiem, un par strādāšanu būs mūsu saruna.

«Atceroties, kāds biju savos 35 gados, jāatzīst, ka šodien es jūtos daudz labāk, esmu laimīgāks,» saka dziedātājs, allaž smaidīgais un atraktīvais pasākumu un TV raidījumu vadītājs Roberto Meloni. 6. decembrī viņš svinēja savu 45. dzimšanas dienu.

Jau divdesmit gadus latviete Agrita Seilere par savām mājām sauc nelielo Vitisheimas pilsētiņu Elzasā, vienā no skaistākajiem Francijas reģioniem. Ikdienā viņa rūpējas par savu ģimeni un vada viesu namu, kas jau izpelnījies lielu popularitāti ne tikai francūžu, bet arī latviešu ceļotāju vidū, bet katru rudeni dodas talkā vīnogu audzētājiem novākt jauno ražu. Un, protams, neiztiek bez latviskuma, jo «nespēju iedomāties, kā es varētu dzīvot bez savējā, latviskā».

Lieta kā lieta – uzvelc un skrien vai nu ārā, salā, vai mazgāt traukus, vai darboties dārzā, celtniecībā, vai operēt, piemēram. Cimdi ne vienmēr bijuši utilitārs priekšmets. Ieskatam – 10 fakti.

«Šī fotogrāfija tapusi pirms trīsdesmit gadiem – 1992. gadā, kad radās Latvijas armijas orķestris. Tas bija pats šā kolektīva sākums un kopumā ļoti interesants laiks. Vēl tagad atceros, ka fotogrāfija tapa agrā ziemas rītā, un, tā kā forma man bija vairākus izmērus par lielu, jutos pamatīgi nosalis, ko ļoti labi var redzēt pēc manas sejas izteiksmes, un garastāvoklis tiešām nebija īpaši labs,» par albumā atrasto fotogrāfiju stāsta Latvijas Nacionālās operas un baleta orķestra mūziķis, trompetists Andris Ābelīte

Rūtas Baranovskas ikdiena aizrit Gulbenes pusē, audzinot divarpus gadu vecu žiperi Rūdolfu un turot roku uz pulsa savas dzimtas mājās «Ragukalnā», kur darba nekad netrūkst. Tāpat viņa ir ceļā uz mežinženieres diplomu, un kopš mazām dienām viņas lielā mīlestība ir meklējama blakus zirgiem, kas ir iemācījuši ne tikai atbildību, disciplīnu, neatlaidību, bet arī spēju priecāties par vienkāršo un māku saprasties bez vārdiem. Lielākā dzīves gudrība, uz kuru Rūta cenšas virzīties visās dzīves jomās, ir darīt to, kas sagādā vislielāko prieku un gandarījumu.

Ir bijuši daži Saeimas deputāti, kurus dēvē par ilgdzīvotājiem, kas atkal un atkal tiek ievēlēti. Viens no viņiem – «Saskaņas» līderis Jānis Urbanovičs, darbojies deviņos Saeimas sasaukumos – līdz šim visos kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas.

Precīzi. Trāpīgi. Skaudri. Drosmīgi. Nu jau sen nav noslēpums, ka aktieris Ēvalds Valters ar pseidonīmu Ints Baltarājs drūmākajos padomju varas gados sacerēja poēmu «Rusiāde». Vai, to rakstīdams, viņš uzskatīja sevi par dzejnieku? Tas nav svarīgs jautājums. Nozīmīgs ir konteksts un laiks, kurā viņš uzdrošinājās uz papīra uzlikt to, ko daudzi bijās pateikt pat vistuvākajiem.

Ogres novada Taurupes pagasta iedzīvotāji Inese Pūra un Imants Vašķis ir cilvēki savā vietā un laikā. Abi ar neordināru domāšanu un aizrautīgu darbošanos. Dzīvojam taču tikai vienreiz, tad kāpēc šo laiku nepadarīt neaizmirstamu? Lūk, abi taurupieši kopā nodzīvoja 45 gadus un tikai tad oficiāli salaulājās... gaisa balonā.

Viens no vissenākajiem slepkavības veidiem, nenoliedzami, ir noindēšana jeb nozāļošana. Bija laiki, kad tā pat tika uzskatīta par legālu rīcību. Indes izmantošanu ar mērķi atņemt dzīvību plaši lietoja, izpildot nāvessodu.

Dziedātāja un grupas «Triānas parks» mūziķe Agnese Rakovska (tagad – Rozniece) kopā ar savu mūzikas platformas «Zvaigznājs» komandu izveidojusi jaunu un nebijušu projektu «Zvaigznāja klase», ko plānots integrēt vispārizglītojošā virziena izglītības programmā, piedāvājot jaunu mācību metodi līdz šim esošajās mūzikas nodarbībās.

Viņš ir vēl no­slē­pu­mai­nāks ne­kā vis­kap­rī­zā­kā dī­va, ku­ra slēpj sa­vu ve­cu­mu tik meis­ta­rī­gi, ka pa­ti jau aiz­mir­su­si, ku­rā gad­sim­tā ir dzi­mu­si. Šā por­tre­tē­ju­ma va­ro­ņa – Zie­mas­svēt­ku ve­cī­ša – dzim­ša­nas da­tos trūkst dro­ši ap­stip­ri­nā­tas, pre­cī­zas in­for­mā­ci­jas, tā­pēc vi­ņa por­trets jā­li­pi­na ko­pā kā puz­le. Un ta­jā ne­trūkst bal­to plan­ku­mu.

Pirms 12. Saeimas vēlēšanām politisko ūdeni uzkūla vārdamāsas Janīnas Kursītes, no kurām viena sāka izmantot dubultuzvārdu Kursīte-Pakule. Taču vēlētāji sākumā varēja nezināt, ka viena Janīna Kursīte ir folkloriste un valodniece un startē no vienas partijas, bet otra Janīna Kursīte, uzņēmēja, agronome, psiholoģe, – no citas partijas.

Pirms vairāk nekā 10 gadiem ASV tika izdota grāmata «Sleeping with the Enemy: Coco Chanel's Secret War» (Gultā ar ienaidnieku: Koko Šaneles slepenais karš) – par to, ka leģendārā dāma bijusi nacistu spiedze un kolaboracioniste.

Pateiktu vārdu ar cirvi neizcirtīsi, tāpēc norāde par Dobeli kā «kaut kādu čuhņu» sāka savu asprātīgo uzvaras gājienu, atklājot dobelnieku patriotismu un humora izjūtu. Nebūsim arī paši liekuļi un neizliksimies, ka šo vārdu neesam lietojuši, lai apzīmētu kādu nomali. Tomēr, ja dzimto vietu vai dzīvesvietu kāds cits dēvē tik nicīgā vārdā, lokālpatriotisms un pašcieņa gūst virsroku. Papētīsim nu, kas tā čuhņa ir un kā šis vārds cēlies.

Reizēm pēc kāda savdabīga atgadījuma, neparasta piedzīvojuma mēdzam teikt – vismaz būs ko mazbērniem pastāstīt. Patiesībā ne jau jebkurš no tādiem notikumiem būtu mazbērniem stāstāms, bet lasītājiem pastāstīt gan to var.

«Dzimšanas diena ir brīnišķīgi svētki, lai uzsistu sev uz pleca un pateiktu sev lielu paldies,» saka multimākslinieks Kašers (īstajā vārdā Kaspars Blūms-Blūmanis Miņins). 1. decembrī viņš svinēja savu 36. dzimšanas dienu.

Sertificētas astroloģes Gunas Kārkliņas prognozes

Anekdotes sagatavotas no žurnāla "Vakara Ziņas".

Ungures lieta. Tā bija krimināllieta, kas gan ar savu nežēlību, gan banālo motīvu šokēja daudzus. Naktī uz 1956. gada 28. oktobri kādā dzīvoklī Laboratorijas ielā Rīgā notika slepkavība, kuras izpildītāja bija sieviete. Uz šo soli viņa virzījās mērķtiecīgi, ar iepriekšēju nodomu. Sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja ar vairāk nekā 30 gadu darba stāžu Rita Aksenoka tolaik mācījusies Latvijas Valsts universitātes Juridiskās fakultātes 1. kursā, taču vēl aizvien labi atceras, kādu vētru šis gadījums sacēlis sabiedrībā.

Latvijas iedzīvotājas un iedzīvotāji ir nepārspējami rokdarbnieki, ko apliecina koprades projekts – adīšanas stafete «Šalle Latvijai». Tā mērķis bija gada laikā rokadīšanas un mašīnas adīšanas tehnikā radīt unikālu adījumu – šalli, kas atspoguļotu visas Latvijas adītāju prasmes, katra novada individuālo krāsu un rakstu izpratni. Tas izdevās!

Brīvības kārā un spītīgā reāliste Una Drīliņa uzaugusi, studējusi un strādājusi Latvijā, bet gandrīz pusgadu par savām mājām sauc Islandi. Latviete strādā IT nozarē par automatizēto testu inženieri Islandes bankā «Islandsbanki». Viņa lolo un audzina kaķi Mišelu un suni Brīzi, par ko būs šis stāsts. Una saka – ceļš no Latvijas līdz Islandei bija emocionāli smagākais, ko jebkad bija piedzīvojusi, jo Islandē ir strikti noteikumi dzīvnieku importam. Taču šī pieredze viņai nostiprinājusi nicinājumu pret tiem, kas atstāj savus mīluļus un aizbrauc. Una dzīvo ar pārliecību: ja esi uzņēmies rūpes par dzīvnieku, tad dari to līdz brīdim, kad debesis viņu paņem