Vakara Ziņas

Publicējam trīs stāstus, kas apliecina, ka mīlestībai visas durvis ir vaļā. Turklāt  randiņiem nav viena īstā un pareizā laika. Jāļaujas mirklim, pat tad, ja tāds ir tieši 24. decembrī – Ziemassvētku vakarā – un laika deglis ir vien dažas niecīgas stundas.

Talantīgā un šarmantā Dana Bela kopš apakšveļas zīmola «Wild Spirit» radīšanas ir izmetusi sevi no komforta zonas, lai, kā pati atzīst, nekaunīgi dotos pretī saviem mērķiem, sajūtot pavisam citu dzīves garšu. «Darīšanas kaifs, šķēršļu pārvarēšana un sajūta, ka aiz katra stūra ir kaut kas jauns, ir elektrizējoša. Turklāt man patīk sajūtas un vārdus ietērpt caurspīdīgās mežģīnēs, sniedzot sievietēm iespēju sajusties liktenīgām, valdzinošām un iekārojamām un aizmirstot par skarbajiem standartiem.»

Par Kazaņu dzirdēts sakām – skaista pilsēta. Gados senāki ļaudis atceras Kazaņas universitāti – tās slava padomju laikos bija tāda, ka reklāmu nevajadzēja. Kazaņa ir ļoti mainījusies, un, zināmā mērā pateicoties tūristiem, pilsētā tiek saglabāts senais tautiskais kolorīts. Tā ir pilsēta, kurā kulta celtņu eklektika ir redzama vienuviet – baltais Kremlis, mošejas ar slaidiem minaretiem, pareizticīgo dievnamu apzeltītie kupoli. Ir jauni augstceltņu mikrorajoni un veci raibi krāsoti koka namiņi.

Reti kurš vairs atceras, ka pirms 15 vai 16 gadiem Rīgas mēram Aivaram Aksenokam piederēja iecere iegrožot erotiku un pornogrāfiju pilsētas ielās un naktsklubos. Protams, tolaik bija citi apstākļi un uzskati par to, kas piedien Latvijas galvaspilsētas tēlam. Taisnību sakot, tad nebija ne vēsts no citas diskusijas, piemēram, cik pieļaujams ir kailu ķermeņu atveidojums pilsētvidē.

Viena no profesijām, kuras pārstāvji mūsdienās regulāri tiek kritizēti un pelti, ir skolotāji. Profesijas prestižs nav augsts, kam viens no iemesliem ir konkurēt nespējīgs atalgojums, taču ne tikai tas. Gadu gadiem publiskajā telpā izskan gan dažādi pieredzes stāsti, gan diskusijas par skolēnu visatļautību, ar kuru pedagogi nereti nespēj tikt galā. Ja salīdzina laiku pirms gadiem trīsdesmit, četrdesmit ar mūsu dienām, nav neviena aspekta, kas būtu palicis nemainīgs. Tolaik cirkulēja stāsti par despotiskiem pedagogiem, kuru izvēlētās metodes, pieklājīgi izsakoties, vērtējamas pretrunīgi, šodien noticis pretējais. Tandēmā skolotājs-skolēns lielākā teikšana parasti ir otrajam. Nereti bērns diktē noteikumus.  

Aprīļa pirmajā pusē Rīgas Jūgendstila muzeja telpās tika atzīmēta 100 gadu jubileja personībai, kura savulaik – pirms deportācijas uz Sibīriju un arī pēc atgriešanās no tās – mājojusi dzīvoklī, kur mūsdienās iekārtots muzejs.

Koktēlniekiem dvīņubrāļiem Aigaram un Ivaram Rūrāniem gadu gaitā tapušas skulptūras dažādos Latvijas parkos. Visvairāk – dzīvnieku figūras. Brāļi atzīst, ka dzīvniekus īpaši patīkot darināt, bet allaž esot vēlme izdomāt arī ko jaunu, lai darbs nav monotons.

2018. gadā pētījumu aģentūra SKDS aptaujāja Latvijas iedzīvotājus, cik lielā mērā viņi tic horoskopiem un dievam, bet vēl divus gadus agrāk tika uzdots jautājums, vai cilvēki tic pēcnāves dzīvei. Tolaik tika secināts, ka Latvijas iedzīvotāju ticība pēcnāves dzīvei ir augstākā Baltijas valstīs. Toties 2021.gadā Čehijā veiktās aptaujas rezultāti apliecināja, ka čehi vairāk tic citplanētiešiem nekā dievam.

Anekdotes sagatavotas no žurnāla "Vakara Ziņas".

Grupas «Latvian Blues Band» solists Jānis Bukovskis, kurš nesen kļuvis arī par blūza kluba «Blues House» īpašnieku, atzīst, ka mīļākās fotogrāfijas viņam saistoties ar tiem brīžiem, kad viņš pieskatījis savu puiku un kaimiņu bērnus, tādējādi pat izpelnoties labvēlīgu iesauku «bērnudārza audzinātājs».

Ja jautātu, kas ir Vevē un ar ko tas slavens, droši vien lielākā daļa cilvēku neziņā paraustītu plecus. Iespējams, ļaudis, kuri interesējas par kino un tā personībām, zinātu atbildēt, ka Šveices Konfederācijas kūrorts Vevē cieši saistīts ar sera Čārlza Spensera Čaplina (16.04.1889.–25.12.1977.) dzīvi un daiļradi. 1953. gadā mākslinieks kopā ar savu ceturto dzīvesbiedri Ūnu O’Nīlu no ASV pārcēlās dzīvot uz Vevē, kur pavadīja 24 gadus līdz pat nāves brīdim. Kūrorta kapsētā viņš arī ir apbedīts. Pirms vairākiem gadiem ēkā, kur slavenība dzīvojusi, tika atvērts muzejs, kas ceļotāju vidū ieguvis milzu popularitāti.

Žurnālists, sporta norišu komentētājs, TV raidījumu vadītājs, publicists, uzņēmējs, ieņēmis vadošus amatus medijos. Armanda Pučes darbība plaša un daudzpusīga. Arī atšķirīgi vērtēta, it īpaši saistībā ar viņa literārajiem darbiem.

Sertificētas astroloģes Gunas Kārkliņas prognozes

Juriste Zita Studente jau astoņus gadus strādā par tiesnesi. Darba dienas viņai paiet Rīgas pilsētas tiesā Abrenes ielā, iztiesājot krimināllietas, arī tā saucamās skaļās, kas ļoti interesē masu mediju pārstāvjus. «Man rīts sākas ap pulksten pieciem. Ap sešiem jau izbraucu no dzimtās Jelgavas uz Rīgu. Gandrīz visi darbadienu rīti man ir agrie, taču, lai atgūtu spēkus, mēģinu dzīvot harmonijā, nodarboties ar to, kas patīk un sagādā prieku. Līdz ar to mani vaļasprieki ir gluži pretēji maizes darbam – tā ir gleznošana un ceļošana,» sarunas sākumā atklāj tiesnese. Vaļasprieks – gleznošana – attīstīts līdz tādam līmenim, ka tiesneses darbi aplūkojami vairākās izstādēs, par ko viņai, protams, ir prieks un gandarījums.

Maija Meiere-Oša ir liepājniece, kuru viņas profesija atvedusi uz Rīgu, turklāt sniegusi iespēju strādāt tieši tajā vietā, par kuru agrāk sapņojusi. Pēc studijām Liepājas universitātē viņa sāka strādāt šīs pilsētas muzejā par muzejpedagoģi. Maijas pienākumos ietilpst darbs ne tikai ar bērniem un jauniešiem, bet ar ikvienu cilvēku, kuru interesē dažādi ar vēsturi un arī muzeoloģiju saistīti jautājumi. Dzirdot, ka Rīgā tiek atklāts Žaņa Lipkes memoriāls, Maija nodomājusi, cik vienreizēji būtu tur strādāt. Vēlme piepildījās, un nu jau ceturto gadu tā ir viņas darbavieta.

Saldus novada Remtē atrodas neparasta zemnieku saimniecība «Silavas», kas plašāk zināma kā mini zoo «Silavas». Tās īpašnieks ir Didzis Dreimanis. Pirmie šo saimniecību par mini zoo esot sākuši saukt apmeklētāji. Oficiāli šāds statuss saimniecībai piešķirts 2019. gada 1. maijā. «Kopš tā laika mana saimniecība darbojas līdzīgi kā zooloģiskais dārzs: te mājo dzīvnieki, kurus brauc skatīties cilvēki.» Didzis arī studē Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes 4. kursā par ciltslietu zootehniķi. «Ar dzīvniekiem nodarbojos kopš bērnības. Sākumā tie bija kāmīši un zivtiņas, taču pakāpeniski zvēru skaits sāka pieaugt. Tagad mana ekspozīcija sastāv no 350 mutēm.»

Neuzzināsim vairs, kurš bija pirmais sniegavīra autors. Rakstos atrodams, ka 1493. gadā itāļu arhitekts un tēlnieks Mikelandželo pirmo reizi izveidojis sniega figūru. Kāpēc neticēt – viņš bija pazīstams vīrs, un viņa sasniegumi ir ievērības cienīgi. Tomēr ir atrodami arī citi fakti vai vismaz norādes uz tiem.

«Dzimšanas dienā sev novēlu meklēt un atrast harmoniju it visā, lai izlīdzsvarots ir viss, ko dodu citiem un ņemu sev,» saka iluzioniste un Iluzionisma teātra un muzeja «Mystero» vadītāja Dace Pecolli. 9. decembrī viņa svinēja savu 51. dzimšanas dienu.

«Kamēr mēs turpinām dzert «lates» un klausīties iemīļotos meldiņus «Spotify», Ukrainā cilvēki joprojām klausās petardēs un lādiņos,» neaizmirst par Ukrainā notiekošo karu aicina šovmenis un pasākumu vadītājs Renārs Zeltiņš.

Kad gribas sacīt, ka Rīgā pārvietojamies pa cilvēku kauliem, diez vai iedomājamies, cik reāli tas ir un cik seni vai pamesti ir šo cilvēku apbedījumi. Viena no vācu koncentrācijas nometnēm bija Mežaparkā, un to apliecina piemiņas zīme, kuru, iespējams, pat daudzi rīdzinieki nebūs ievērojuši. Tomēr vienlaikus tā atgādina, cik selektīva var būt atmiņa un cilvēku attieksme pret to.

«Nesen bija tāda neparasta, bet man būtiska jubileja. 2017. gada 28. novembrī es izsmēķēju savu pēdējo cigareti,» atklāj populārais mūziķis Jānis Šipkēvics jeb Shipsea.

Anekdotes sagatavotas no žurnāla "Vakara Ziņas".