Paveicis ikrīta darbus lauku saimniecībā, no mājām pēkšņi pazuda kāds Jelgavas novada Līvbērzes pagasta iedzīvotājs. Tikai pēc vairākām nedēļām viņu noslīkušu atrada Lielupē.
Makšķernieks upē atrod līķi
54 gadus vecā Jelgavas novada Līvbērzes pagasta iedzīvotāja Viktora līķi kādā septembra nogales pievakarē Lielupē Valgundes pagasta teritorijā atrada makšķernieks. Mirušais ūdenī bija atradies ilgāku laiku. Ūdenslīdēji iepriekš vairākas reizes bija pārmeklējuši upi, taču meklējumi bijuši nesekmīgi. Policija Viktoru bija izsludinājusi par bezvēsts pazudušu, kad viņš bija pazudis no savas dzīvesvietas. Vīrieša sieva uzskata, ka notikušais ir parasts nelaimes gadījums – Viktors esot noslīcis tāpat kā pārējie vairāk nekā 150 cilvēku, kuru dzīvības šogad izdzisa Latvijas ūdenstilpēs. Tomēr vīrieša kaimiņi un draugi ir pārliecināti, ka viņš izdarījis pašnāvību, jo ne reizi vien par šādu iespēju runājis un arī iepriekš to jau mēģinājis izdarīt.
Izgāja no mājas un pazuda
«Līču» māja, kur Viktors pavadījis gandrīz visu savu mūžu, atrodas pašā Lielupes krastā. Astoņu dzīvokļu ēku no ūdens šķir vien neliela zemes strēle, kas daļēji aizaugusi ar meldriem un garu, staipīgu zāli un piebērta ar sadzīves atkritumiem. Apkārt namam valda pamatīga postaža – pussabrukuši šķūnīši, veca kūts, kurā dzirdama govju maušana, zeme piebārstīta ar dažādām drazām. Tomēr pagalmā stāv pāris labi auto, arī vairāki mājas logi liecina, ka te dzīvo arī ļaudis, kas var atļauties nopirkt ko vairāk par dienišķo maizi.
Kad »VZ« ierodas «Līčos», Viktora sieva Ira kopā ar trīs palīgiem gatavojas doties lauku darbos. Sieviete ir steidzīga un daudz runāt negrib. «Torīt es devos uz pilsētu, viņš palika mājās. Kad atgriezos, viņa nekur nebija. Un tad viņu atrada, bija noslīcis,» bez emocijām klāsta sieviete. Ira vīru raksturo kā labu, mierīgu un strādīgu cilvēku, kurš palīdzējis ikvienam. «Viņš nedzēra, nu, pīpēja tāpat kā es,» Ira demonstrē savu aizdegto cigareti. «Strādīgs viņš bija, bērnus mīlēja. Negribu vairāk par to runāt.»
Kaimiņš rādās naktī un dienā
Arī 66 gadus vecais kaimiņš Jānis, kuram slimības dēļ ir grūti staigāt, Viktoru atceras kā labu un izpalīdzīgu cilvēku. «Viņš pret mani izturējās kā pret vecāko brāli. Cik nelāgi sanāca,» Jāņa acīs parādās asaras. Tomēr sirmais vīrs neļaujas vājumam un ātri piebilst: «Gan jau pārdzīvosim. Un man nemaz neticas, ka viņa vairs nav, tas laikam tāpēc, ka bērēs zārku vaļā netaisīja, un viņš man palicis atmiņā kā dzīvs. Pirms dažām dienām gan pamatīgi nobijos, jo skatos: Viktors nāk laukā no kūts! Jā, tiešām Viktors! Pēc tam tas vīrietis pagriezās, nē, nav Viktors, bet nu līdzība milzīga.» Savukārt Jāņa audžumeitai Viktors rādoties sapņos, jo, tā kā Ira nav varējusi doties uz morgu atpazīt mirušo, tas bijis jādara kaimiņienei. «No sāna mirušais izskatījies pēc Viktora, bet no priekšas tik briesmīgi uzpampis, ka ne pazīt. Beigās viņu atpazina pēc drēbēm un mobilā, kas bija palicis kabatā,» zina teikt kaimiņš.
Mēģinājis pakārties bērnu acu priekšā
Pensionārs atceras, ka jaunībā abi ar Viktoru vietējā kolhozā strādājuši par ganiem, pēc tam Viktoru tēvs paaicinājis strādāt galdniecībā. «Viņam bija zelta rokas. Taisīja virtuves skapīšus, taburetes. Tikai vienu īpašību Viktorā nevarēju ciest – viņam dikti patika komandēt citus,» saka Jānis. Viktors regulāri gājis uz upi – pārsvarā makšķerējis, retu reizi ielicis arī kādu tīklu. Vīrietim bijušas arī veselības problēmas, viņš nereti nokritis uz līdzenas vietas un bezsamaņā pavadījis pat pusstundu. «Dzīve viņam bija smaga. Pensija 60 latu, veselība kliboja. Domāju, ka viņš padarīja sev galu, Viktors pēdējā laikā daudz runāja, ka «jātaisa sev gals, nav ko te mocīties»,» sarunas ar kaimiņu atceras Jānis. Pēdējās dzīves dienas rītā Viktors izmēzis kūti un tad pazudis.
Arī kāda otrā stāva kaimiņiene, kura negrib publiskot savu vārdu, ir pārliecināta, ka Viktors izdarījis pašnāvību. «Pie upes atrada viņa tabletes, čībiņas. Prātiņš bija sagājis grīstē. Pirms kāda laika viņš bija slimnīcā Jelgavā, bet mājās pārnāca zeķēs. Reiz savā nodabā pa pagalmu ar cirvi rokās skraidīja,» atceras sieviete. Viņa arī atminas gadījumu, kad savu jau pieaugušo bērnu acu priekšā Viktors mēģinājis pakārties: «Viņš apmeta ap kaklu striķi, pie koka pieslēja trepes un kāpa augšā, taču pēc pāris pakāpieniem nokrita un nogulēja zemē kādu pusstundu. Tad paķēra kaut kādu mietu un, rupji lamādamies, skrēja virsū bērniem, saukdams: «Kas tā par lietu, es eju darīt galu, bet jūs nenākat mani glābt...»»