31 gadu vecs vīrietis nosmaka paša izraisīta ugunsgrēka dūmos, atstājot vien minējumus par saviem nāves apstākļiem. Iespējams, viņš nolēma pielikt punktu savai dzīvei nelaimīgas mīlestības dēļ, bet, iespējams, bija pārāk piedzēries, lai vispār saprastu, ko dara.
Vienmēr bijis mierīgi
Traģēdija norisinājās 30. septembrī dienas vidū teju pašā Rīgas centrā – koku un krūmu ieskautajā privātmāju rajonā Vējzaķsalā, kuru no vienas puses ieskauj puspamestu rūpniecisko objektu zona līdzās Ganību dambim, no otras – Daugava un Rīgas ostas akmeņogļu pārkraušanas platforma. To, kas izprovocēja rīdzinieku Igoru uz tik ekstremālu rīcību kā iebarikādēšanos savā dzīvoklī un tā aizdedzināšanu, visticamāk, tā arī neizdosies noskaidrot. Igors pāris gadus mitinājās vienā no diviem Vējzaķsalas 13. nama dzīvoklīšiem. Māja ir veca un maza koka būve ar šīfera jumtu, taču rocība mājas iemītniekiem ļāvusi ielikt gan jaunus plastmasas logus, gan parūpēties, lai būtu kur mazgāties. «Tā nu mēs te dzīvojam laukos lielpilsētas centrā, bet kaut kas tik baiss pie mums notiek pirmo reizi. Iepriekš Vējzaķsalā tikai kāds šķūnītis ir nosvilis,» »VZ« teic pensijas vecuma vīrietis, kurš kopā ar kundzi mīt nu jau bojāgājušā Igora blakus dzīvoklī. «Man dikti žēl tā puikas!»
Dusmojas uz ugunsdzēsējiem
Vīrietis, kurš nevēlas nosaukt savu vārdu, pauž sašutumu par policijas darbiniekiem, kas uz nelaimes vietu ieradušies pirms ugunsdzēsējiem un nav izrādījuši nekādu interesi palīdzēt liesmojošajā namā iesprostotajam. Kaimiņa niknums gāžas arī pār ugunsdzēsējiem, kas atbraukuši vairāk nekā 20 minūtes pēc izsaukuma un neesot pūlējušies ieiet degošajā mājā, lai iznestu Igoru. Savukārt ugunsdzēsēji uzsver, ka notikuma vietā ieradušies operatīvi, taču par to, ka dzīvoklī atrodas cilvēks, viņi neesot zinājuši, tāpēc ēku sākuši pārmeklēt tikai pēc liesmu nodzēšanas. «Kaut viens būtu papūlējies to puiku glābt! Esmu šokā par šo iekārtu un šo valsti,» pukojas pensionārs. «Vismaz labi, ka visa būda nenodega, kaut gan te tāpat nav iespējams vairs dzīvot – smird kā ellē.» Tagad nama izdegušo logu caurumi aizklāti ar finieri, bet liesmu sagrauztais jumts aizlāpīts ar brūnu segumu. «Par šo arī esmu dusmīgs, jo nevienam jau nekas neinteresē, ka te vēl paliek dzīvot cilvēki, kam lietus tek uz galvas un aukstums nāk iekšā. Labi, ka dēls palīdzēja te visu salabot.»
Lauž mēbeles un dedzina ugunskuru
29. septembrī Igoram bija dzimšanas diena – viņam palika 31 gads. Kaimiņi neesot ievērojuši, ka būtu rīkotas kādas svinības. Igors kā allaž bijis mājās ar savu draudzeni. Tikai naktī jaunais kaimiņš sarīkojis pamatīgu skandālu – klaigājis un ārdījies dzīvoklī, laužot mēbeles. Blakus mājā dzīvojošais Ivars zina stāstīt, ka Igors sastrīdējies ar savu meiteni un abi izšķīrušies. «Naktī meitene aizgāja, nevar saprast, viņš viņu izdzina vai pati aizmuka. Laikam draudzene izsauca arī policiju un Igoru aizveda uz iecirkni,» stāsta kaimiņš. No rīta jaunais vīrietis atgriezies mājās, bijis iereibis, taču ķēries pie telpu kārtošanas. «Viņš nesa ārā visu, ko pa nakti bija sastrādājis, krāva kaudzē un dedzināja. Vēlāk redzēju, ka Igors stāv, apķēris koku, nodomāju, varbūt slikti palicis,» atceras kaimiņš.
Todien pie Igora ciemojusies vecāmāte, kura tad arī pēc kāda laika sacēlusi trauksmi, ka mazdēls virtuvē sakūris ugunskuru. Kaimiņi ķēruši spaiņus ar ūdeni un nodzēsuši telpā sakurto uguni. Iespējams, turpmāko izraisīja slikti nodzēstais ugunskurs, bet, iespējams, Igors bija ķēries pie vēl kādas dedzināšanas, jo reibuma dēļ pat nav īsti apjēdzis, kur atrodas un ko dara. «Dzīvoklis bija liesmās, bet tajā vairs nevarēja iekļūt, Igors bija aizbarikādējis durvis ar dīvānu,» atceras kaimiņš. Ivaram arvien acu priekšā milzīgās liesmas, kas šāvušās ārā pa jumtu, bet ausīs skan pagalmā esošo kaimiņi kliegšana. Kad liesmas apdzēstas, no dzīvokļa iznests mirušais. «Prasīju ekspertiem, vai puika ilgi mocījās pirms...» teic kaimiņš un ar jakas piedurkni notrauc pār vaigu ritošo asaru. «To viņi pateikt nevarēja, taču atklāja, ka no apdegumiem viņš nevarēja nomirt, jo tie bija pavisam niecīgi. Tas nabaga puika, apsegts ar segu, līdz vakaram gulēja zālē sētsvidū, kamēr viņu aizveda līķu mašīna.»
Par mirušo cenšas runāt labu
Runājot par pašu Igoru, kaimiņi ievēro principu, ka par mirušajiem neko sliktu nesaka, norādot, ka neesot vīrieti tik labi pazinuši, lai zinātu, kas noticis viņa galvā un ģimenē. Dzīvoklī viņš ievācies, kad viņa tēvs no tā pārcēlies uz jauno mitekli. Drīz pēc tam Igoram uzradies arī vilku suns Baksters. «Suns gan bija agresīvs, visu laiku plēsās ar manu suni,» teic aiz sienas mītošais kaimiņš. Ugunsgrēka laikā suns izturējies neadekvāti, taču Igora tēvam suni izdevies notvert un piesiet pie koka, vēlāk dzīvniekam atrasts jauns saimnieks. «Viņš ar suni un meiteni reizēm gāja pastaigā, gāja uz veikalu. Abi bija normāli saģērbušies, simpātiski. Neko sliktu nepateiksi,» novērojuši citi kaimiņi. Kādu laiku Igors strādājis ostā, taču, kā ar darbu bijis pēdējā laikā, kaimiņiem informācijas nav.
«Visādi brīnumi jau te notikās. Zinu, ka viņš savulaik arī cietumā sēdējis, bet nezinu, ne cik ilgi un ne par ko,» izmet kāds Vējzaķsalas iedzīvotājs. Kaimiņmājā dzīvojošās kundzes sačukstas, ka ne jau pirmo reizi Igoram uznākusi kāre uz mājas dedzināšanu.