Cēsīs, Peldu ielā, zem kādas sagruvušas dārza mājiņas 24. janvārī ap pusdienlaiku atrasts 50 gadu vecā Jurija līķis. Tas tur atradies pusotru mēnesi – sašķaidītu galvu, salauztām ribām.
Dzīvojis dārza būdā
Gaujas ielokā savulaik bijuši vairāki mazdārziņi, tagad klajumā starp augļu kokiem atrodas vairs tikai divas dārza mājiņas. Tajās apmetušies bezpajumtnieki. «Tā viņi tur dzīvo, nevienam nekaitīgi,» saka kāda tuvējās jaunceltnes saimniece. Vienā no namiņiem saimnieko 35 gadus vecais Igors, bet otrā gandrīz četrus gadus nodzīvoja nu jau mirušais Jurijs. Iespējams, abu attiecības ar laiku būtu kļuvušas draudzīgākas, taču tam pietrūcis laika. «Es te dzīvoju tikai kopš oktobra. Augustā uzzināju, ka te ir viena māja brīva un var nākt dzīvot. Satikos ar saimnieci, aprunājos, viņa atļāva ievākties. Saliku durvis, logus, viens gan tā arī palika neiestiklots, aizklāju tikai ar plēvi,» stāsta Igors. Vīrietis neslēpj, ka reizēm lieto alkoholu, taču viņš zinot, kad to varot atļauties darīt un kad ne. «Kad man ir darbs vai jāgādā malka, tad nekāda dzeršana,» viņš skaidro.
Jurijs pie Igora atnācis pāris reizes, abi pasēdējuši, parunājuši. «Es nelienu svešās dzīvēs, tāpēc nezinu, kāpēc viņš nonāca situācijā, ka palika par «bomžiku». Sapratu tikai, ka viņš ir cēsnieks un ka viņam neviena tuvinieka nav.» Reiz Jurijs pie Igora ieradies ar pudeli. «Mazais, iedzert gribi,» viņš man prasīja. Teicu, ka negribu, jo malka jāzāģē, un viņš aizgāja.» Igors ievērojis, ka pie Jurija siltā laikā reizēm ciemos nākuši draugi, tad bijušas dzirdamas skaļas runas. Jurijs iedzēris kļuvis valdonīgs un visus komandējis.
Nāvē vīrieti iedzinis slinkums
Igors skaidri atceras, ka kaimiņu pēdējo reizi redzējis 12. decembrī. «Domāju, visu laiku viņa nav, nav, nav, nav. Bija atnācis man te viens draugs no parastām mājām, runājāmies, un es pēkšņi atcerējos, ka todien taču Jurijs teica, ka ies to vienu mājiņu jaukt nost,» stāsta Igors. Pagājuši simts metru līdz vietai, kur reiz dārza namiņš stāvējis, vīrieši ieraudzījuši vien apsnigušu drupu kaudzi. «Cēlām visu augšā un, jā, atradām viņu. Jurijs bija beigts no sitiena uz vietas,» pārliecināts ir Igors. «To skatu labāk neredzēt. Visas ribas viņam bija salauztas, galva sašķaidīta. Drausmīgi!» Vīrietis teic, ka būda sagāzusies, jo Jurijs «kaut ko ne to izsitis no vietas».
Igors ir pārliecināts, ka Juriju nāvē iedzinis slinkums. «Te apkārt ir tik daudz koku, kurus var zāģēt un kurināt. Pie Jurija mājas viens liels, nokaltis bērzs aug. Teicu, lai zāģē nost. Nē, viņš iešot to būdu pajaukt, tā vieglāk. Nu, lūk, tagad vieglāk...» Igors pats nevienu mājiņu neesot jaucis un tagad noteikti to nedarīšot. «Vai tad mežā malkas maz,» viņš smaidot saka.
Optimists kamīna gaismā
Igors ir optimistiski noskaņots un apmierināts ar pašreizējo dzīvi, jo kopš 2003. gada, kad nomirusi vecmāmiņa un viņš izlikts no dzīvokļa, piedzīvoti vēl grūtāki laiki. Ik pa laikam Igors tiekot arī pie kāda darba – palīdzot, kam vien vajag. Pavasarī jau sarunāts skursteni tīrīt, zemi rakt, malku skaldīt un darīt citas lietas. «Cēsīs mani darbi rindā gaida,» smaida Igors. «Jurijam gan darbu nevajadzēja. Viņam katru mēnesi bija 40 latu par neko. Viņš saņēma kaut kādu pabalstu.»
Igors nezina, vai drīzumā Jurija mājā neievāksies kāds no likteņa biedriem. Elektrības nevienā no būdām neesot, itin labi varot iztikt ar svecēm. «Un man pat sveces reizēm nevajag. Kad kamīns kuras, no tā nāk gaisma. Un ir silts, pat +25 grādi. Pēc aukstām naktīm kā šī (ārā bija mīnus 19) no rīta gan vairs bija tikai plus pieci, bet iekurināju, un atkal ir labi, kā pingvīnam,» priecīgs ir Igors. Viņš priecājas arī par to, ka viņam nav ģimenes un nav jādomā, ko ēst, ko dzert un ko mugurā vilkt. «Man vienam ir labi. Ja kādreiz galīgi nekā ēdama nav, man iedod uz parāda, jo zina, ka atstrādāšu,» nosaka Igors. Neviens viņa dzīvi Peldu ielā netraucējot, policija apciemojusi vien pēc Jurija līķa atrašanas, Cēsu domes pārstāvji te neesot redzēti nekad. Vienīgais, par ko Igors mazliet satraucas, ir gaidāmie pavasara plūdi, kad Gauja noteikti applūdināšot visu mazdārziņu teritoriju.