Hipnopsihoterapija atraisa iekšējos resursus
Hipnoze daudziem cilvēkiem arī mūsu gadu tūkstotī šķiet apvīta ar maģisku auru, gan intriģējoša, gan zināmā mērā biedējoša. Psihoterapijas speciālistam, kurš praktizē hipnopsihoterapiju, arvien jābūt gatavam kliedēt šo iesīkstējušo priekšstatu. «Savā profesijā nepārtraukti cīnāmies, lai mūs nekādā veidā nesaistītu ar mistiku un maģiju. Pērn pēdējā Eiropas Hipnozes biedrības kongresā tika prezentēti desmitiem svaigu neirozinātnes pētījumu par to, kā hipnoze maina smadzeņu darbību – beidzot ir iespēja maksimāli pierādīt zinātniskā līmenī to, kas jau bija zināms empīriski,» saka hipnopsihoterapeits Edgars Skrodelis.
«Hipnopsihoterapija ir atsevišķs starptautiski atzīts psihoterapijas novirziens jeb modalitāte, pati vecākā cilvēces psihoterapijas forma, jo visu seno cilšu kultūrās sava nozīme bija šamaņiem un transam - pirms kāda laika tā apzīmēšanai vairāk lietoja vārdu «hipnoze», bet «transs» ir plašāks jēdziens, jo hipnoze parasti apzīmē procesu starp klientu un terapeitu, kā arī prāta stāvokli. Tāds ir no manas pieredzes izrietošais privātais viedoklis. Pavisam pastāv vairāk par 100 hipnozes definīcijām, un būtu ļoti grūti atrast, kura ir īstā.»
- Kādi ir caurmēra cilvēku priekšstati par hipnozi, un kā tie radušies?
- Reti kuram cilvēkam ir izveidojies pareizs priekšstats par hipnozi. Parasti man nākas skaidrot, ka seansu laikā klients neaizmigs un nebūs bezsamaņā, ka viņš mani lieliski dzirdēs, sapratīs, ko es saku; sapratīs, kur atrodas, un spēs ar mani komunicēt, ja būs vajadzība. Prāts netiks pakļauts svešai kontrolei un cilvēku nevarēs piespiest darīt to, kas ir pretrunā ar viņa dabu, uzskatiem un pārliecību. Maldīgo iespaidu daudziem savulaik radīja dažādi šovi, kur skatītājiem netika parādīts, kā atlasa pretendentus, kā viņi paši piekrīt tam, kas tiks darīts; un rezultātā varēja rasties nepareizs un negatīvs iespaids.
- Hipnotizētāju viesizrādes reiz bija populāras arī Latvijā. Vai tās apmeklējāt?
- Par tām padzirdēju, būdams pusaudža vecumā. 80. gadu sākumā dāmas, ieskaitot manu māti, apmeklēja Jāņa Zālīša rīkotos seansus. Tas viss šķita miglains, noslēpumains un nesaprotams. 80. gadu otrajā pusē dažādi primitīva līmeņa skatuves hipnotizētāji, citur pasaulē tādus drīzāk sauktu par mentālistiem, braukāja pa Padomju Savienību viesizrādēs. Ap to laiku pirmoreiz piedalījos publiskā hipnozes seansā. Neatceros, kā sauca hipnotizētāju un no kurienes viņš bija ieradies, taču paspēju aiziet uz seansu pat divreiz. Nereti šādos pasākumos skatītājus aicināja uz skatuves, notika visādi pekstiņi, cilvēkiem tika suģestētas halucinācijas. Redzētais mani aizrāva, ārkārtīgi ieintriģēja hipnotisma fenomens. Hipnozi lietoja arī medicīnā, bet skatuves hipnoze no tās droši vien ļoti atšķīrās, lai gan tehniski acīmredzot bija samērā līdzīga. Man nelaimējās redzēt dzīvē nevienu ārstu, kurš būtu veicis kādu zinātniski izskaidrojošu seansu. Gāju uz visām iespējamām viesizrādēm dažādos kultūras namos. Tā bija tā sauktā klasiskā hipnoze, kā Rietumos saka - tradicionālā hipnoze. Es ilgu laiku uzskatīju, ka tas ir vienīgais modelis un ka tikai tā var darboties, taču ātri sapratu, kas tas ietekmē tikai zināmu daļu cilvēku, manā vērojum - 10-15 procentu.
- Kad jums radās iecere profesionāli nodarboties ar hipnozi un psiholoģiju, un kā nonācāt līdz savai praksei?
- Pirmoreiz tāda doma iešāvās prātā kā joks, kad man bija 16 gadu. Draugu mātes man parasti zvanīja, lai apjautātos, vai viņi nav pie manis, un sūdzējās par savām atvasēm, kratīja sirdi, un es varēju stundu no vietas mierināt, ka viss būs labi, gan jau pārradīsies... Vienreiz nodomāju: kā būtu, ja es to darītu profesionāli? Tālākas virzības idejai tolaik nebija, jo vēl mācījos skolā. Iegādājos grāmatas par hipnozi, vēlāk sāku pats nedaudz eksperimentēt, braukāju pa semināriem Latvijā un tuvajā pierobežā. Vienā šādā pasākumā man pajautāja, vai negribu vadīt meditācijas daļu, un es piekritu. Taču tas viss bija hobija līmenī un tā turpinājās ilgu laiku, ik pa brīdim nodomāju, ka varētu ar to nodarboties profesionāli, bet nebija skaidrs, kā es nopelnīšu naudu, vai spēšu elementāri atmaksāt savus izdevumus. 90. gados tas bija ļoti apšaubāmi. Es uzsāku studijas psiholoģijas bakalaura programmā Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. Reiz, kad mācījos pirmajā kursā, bija ieradušies vieslektori no Francijas, lai stāstītu par hipnozi. Tur es pirmoreiz tīrā veidā ieraudzīju Miltona Eriksona hipnozi. Lektors stāstīja, ka cilvēkiem ir dabiski ieiet transā un nav, ko uztraukties. Sākās grupas seanss, praktiski visi nonāca transā, bet es ar milzu interesi visu vēroju un nesapratu, kas notiek: zinu, ka esmu ļoti labs klasiskās hipnozes subjekts, bet šī mani neņem. Uzzināju, ka septembrī būs pirmais ievada seminārs un notiks uzņemšana. Nolēmu aiziet uz hipnozes seansu «ar tam sekojošu pilnīgu atmaskošanu», lai tos viltvāržus un afēristus frančus noliktu pie vietas, jo es taču par hipnozi zinu visu. Taču beidzās ar to, ka semināra noslēgumā parakstīju līgumu par mācībām uz četriem gadiem. Ieraudzītais mani šokēja, sapratu, ka mana izpratne par hipnotismu ir ļoti virspusēja, primitīva, ar visiem saviem līdzšinējiem kursiem, semināriem un literatūru esmu kā automehāniķis, bet autobūves inženieris ir kaut kas pavisam cits. Tā nu es izmācījos šajā programmā, pēc tam esmu nepārtraukti savas zināšanas papildinājis, tostarp ieguvis arī maģistra grādu klīniskajā psiholoģijā Latvijas Universitātē. Ilgu laiku pamatā nodarbojos ar uzņēmējdarbību, līdz kādā brīdī sapratu, ka esmu gatavs nopietnām pārmaiņām, atvēru savu praksi un nevienu mirkli neesmu nožēlojis, jo tas ir tas, ar ko esmu gribējis nodarboties no tīņu vecuma un nespēju iedomāties, ka varētu darīt ko citu pilna laika režīmā. Sākumā izveidoju programmu tiem, kuri vēlas atmest smēķēšanu, vēlāk pievienojās arī citi virzieni.
- Kādos gadījumos cilvēki pie jums vēršas šodien? Vai smēķēšanas problēma ir aktuāla?
- Smēķēšana, pateicoties mūsu valsts politikai, tagad atkāpusies aptuveni uz piekto vietu. Arī liekā svara problēma pēdējos gados cilvēkiem vairs nešķiet tik aktuāla kā agrāk, bet visvairāk pie manis vēršas cilvēki ar sūdzībām par trauksmi, zemu pašvērtējumu, bailēm publiski uzstāties un citām fobijām, bezmiegu, nomāktību, mācību grūtībām, alkohola atkarību, retāk ar azartspēļu atkarību. Bet es nespēju iedomāties nozari, kur nebūtu iespējams palīdzēt ar hipnozi, vai uzlabot rezultātus, koncentrēšanās spēju, iemācīties, kā tikt galā ar hroniskām sāpēm.
- Vai arī atsakāt?
- Es parasti atsaku, ja kāds zvana cita cilvēka vietā, neuzņemos strādāt ar ielaistiem gadījumiem, kur neredzu jēgu, piemēram, ja cilvēks 30 gadu diendienā ir dzēris un bez narkologa vairs nevar, tad pie manis viņam nav, ko darīt. Pie manis ir vērts vērsties tad, kad cilvēks jūt, ka viņš sāk dzert par daudz. Tāpat ir jāpiebilst, ka strādāju ar psihiski veseliem cilvēkiem, apzinoties savas kompetences robežas.
- Daļai cilvēku ir priekšstats, ka ar hipnozes palīdzību viņus var «sakārtot», ieregulēt smadzenes, atbrīvot no problēmām, un pašiem lietas labā nav jāpūlas. Cik lielā mērā tas atbilst patiesībai?
- Atšķirībā no šovos propagandētā uzskata hipnoze nav spēks un hipnozei nav spēka - nevar nonākt tās varā. Transs ir dabisks prāta stāvoklis, kurā mēs visi ieejam vairākas reizes diennaktī. Mēs strādājam ar klienta iekšējiem resursiem, ar viņa paša iekšējām spējām un nedrīkstam uzspiest ne savu pasaules uzskatu un savas domas, ne piespiest viņu kaut ko darīt, lai viņš, mūsuprāt, labāk dzīvotu un labāk justos. Cilvēks savā neapzinātajā daļā pats zina vislabāk, kas viņam ir un kas nav vajadzīgs. Vienmēr esmu uzsvēris, ka hipnopsihoterapija ir divvirzienu process. Katram cilvēkam ir ļoti daudz iekšējo resursu, tikai viņš dažreiz neprot tiem piekļūt, un kādā dzīves posmā ir izveidojies pasaules modelis, kurš nefunkcionē. Mūsu palīdzību parasti meklē tad, kad ir konflikts starp apzināto daļu un neapzināto. Apzinātā saka - man jāpārtrauc smēķēt, bet neapzinātā saka: nē, nē, man ir jāturpina, tāds es taču esmu. Tad cilvēks grib mainīt šo uzskatu, un hipnopsihoterapija ir viena no īstermiņa psihoterapijas nozarēm, kura bieži veiksmīgi tiek galā ar daudzām šādām problēmām.
- Salīdzinājumā ar citiem psihoterapijas virzieniem hipnopsihoterapija plašākai sabiedrībai nav tik labi pazīstama. Ar ko tas skaidrojams?
- Vēsturiskie apstākļi izveidojās tā, ka hipnoze nav pati izplatītākā terapija. Ja psihoanalīzes dibinātājs Zigmunds Freids būtu nonācis pie citiem skolotājiem, tad, iespējams, pagājušajā gadsimtā dominētu nevis psihoanalīze, bet hipnoterapija. Taču viņš nonāca skolā, kur hipnozes stāvokli uztvēra nevis kā terapijas instrumentu, bet kā histērijas veidu. Freids arī daudz eksperimentēja ar hipnozi un redzēja tai lielu potenciālu, taču vīlās. Klasiķi atzīst, ka Freida psihoanalīzes seanss būtībā ir hipnozes seansa primitīva forma - cilvēks ieiet transā un stāsta brīvās asociācijas, nosacīti tā laika hipnozes seansa atdarinājums. Hipnoze Eiropā pagājušā gadsimta sākumā gandrīz tika nodota aizmirstībai, bet tad nāca Pirmais pasaules karš. Amerikāņu ārsti kaujas laukā ieraudzīja, ko dara angļu ārsti, kā viņi, piemēram, pieiet pie ievainotā ar norautu roku un saka - ja tu darīsi tā un tā, sāpes pāries, asiņošana mitēsies, mēs pārsiesim, salāpīsim, un tu izdzīvosi. Amerikāņu ārsti bija pilnīgi satriekti, redzot, ka tas iedarbojas. Amerikā hipnoze vispārpieņemtā nozīmē tolaik neeksistēja. Angļu ārsti dalījās pieredzē, un tā hipnoze ieceļoja Amerikā. Sākumā nesaprata, ko ar to darīt, bija gan eksperimentētāji, gan tie, kas radīja brīnumus ar skatuves hipnozi. Eiropā savukārt tā gāja uz aizmirstību. Krievijā pētījumus veica Ivans Pavlovs un Vladimirs Behterevs. Starp citu, Pavlovs teica: ja es varētu paskatīties, kas notiek cilvēka smadzenēs hipnozes laikā, tad varētu izārstēt jebkuru slimību. Ja viņam būtu bijusi magnētiskā rezonanse... Amerikā un Kanādā hipnozi sāka kultivēt, ar to nodarbojās arvien vairāk speciālistu, ieskaitot Miltonu Eriksonu, kurš aizgāja no tradicionālā veida un pārsvarā sāka praktizēt nedirektīvo pieeju, lai iedarbinātu cilvēku neapzinātos resursus, lai viņi spētu atrisināt situāciju paši; terapeits nav kā Dievs, kurš zina labāk, ko tev vajag. Blēzs Paskāls ir teicis, ka cilvēks jebkurā gadījumā visu darīs, balstoties uz savām domām un pieredzi, lai ko tu teiksi, un tādēļ vajag kaut kā iekustināt tos neapzinātos procesus, lai cilvēks pats atrod risinājumu. Tas ir mūsdienu pieejas stūrakmens.
- Vai hipnozes praktizēšanai vajadzīgas īpašas dabas dotas spējas?
- Varu pilnīgi kategoriski apgalvot, ka nav vajadzīgas nekādas mistiskas spējas. Protams, ir jābūt apveltītam ar labu analītisko domāšanu, ļoti radošam. Jebkuram psihoterapeitam jābūt zināmā mērā arī aktierim. Ir ļoti daudz personības faktoru, kas ietekmē, vai tu varēsi būt labs šajā jomā, bet es domāju, ka arī pavisam kautrīgs psihoterapeits varētu atrast savu nišu. Kā ievest cilvēku transā, tehniski var iemācīties jebkurš, taču, kā es vienmēr atgādinu, ko darīt tālāk, to mācās gadiem. Cilvēki parasti arī nesaprot, ka ir vajadzīgas milzu darbspējas, jo hipnoze ir eksperiments, kur tu nekad nevari būt pilnīgi pārliecināts par to, ko panāksi, tāpat kā jebkurā terapijas formā. Eriksona pieeja ir balstīta uz veselo saprātu, un to ir ļoti ietekmējušas Viljama Džeimsa idejas par pragmatismu un brīvo gribu - utilizēt to, ko cilvēks tev atnes, darboties ar aktuālo situāciju, lai viņš, aizejot projām, sajustu atvieglojumu kaut vai par pieciem procentiem, bet uzreiz, šodien. Kas gan neizslēdz darbu ar pagātnes notikumiem - regresiju, gan arī nākotnes notikumiem - progresiju un citas mūsu darba pamata stratēģijas.
- Kas notiek hipnopsihoterapijas seansā?
- Pirmajā reizē iepazīstamies, ievācu anamnēzi, noformulējam problēmu - kādas ir klienta grūtības, un tad arī pieņemam lēmumu, ko darīt. Kādā virzienā strādāt - tas man parasti ir skaidrs jau pēc pirmās, otrās reizes. Dažreiz problēmu formulēt ir viegli, bet dažreiz viss nav tā, kā izskatās. Piemēram, bija viens klients ar azartspēļu atkarību. Es viņam suģestēju, ka azartspēļu vietas ir tabu, un viņš tur vairs neiegriezās, taču pēc laika radinieki manīja, ka viņš sācis kaudzēm pirkt loterijas biļetes, tātad nav tālāk progresējis. No šā gadījuma es iemācījos, ka ne vienmēr vajag formulēt problēmu ļoti precīzi, taču ir svarīgi aptvert, ka tā nav īstā problēma, bet darbojas citi faktori, kas ir daudz dziļāki. Vēl viens piemērs: var panākt, lai cilvēkam riebtos alkohols, teiksim, lai tas garšotu kā acetons, bet var gadīties, ka viņš atradīs citu veidu, kā apreibināties. Tad jāsaprot, kāpēc viņam ir vajadzība apreibināties. Parasti seanss kopā ar sarunu ilgst līdz stundai, hipnozei caurmērā vajag 20-30 minūšu. Ļoti bieži es lūdzu klientam kaut ko atbildēt, viņš atver acis, un mēs apspriežam, kādas tajā brīdī ir viņa izjūtas, kur viņš ir, ko dara - tā ir komunikācija, nav tā, ka cilvēks guļ uz kušetes «bezfilmā», un es tikmēr viņam dzenu kaut ko iekšā. Lielākoties seansus veicu, klientam esot sēdus stāvoklī. Ir reizes, kad viņš patiešām seansa laikā ir horizontālā stāvoklī uz dīvāna, bet «bezfilma» gan ir mīts. Tas noturīgs divu iemeslu pēc, un abi saistīti ar amnēziju. Lielākoties estrādes šovos, kad hipnotizētais cilvēks iet nost no skatuves, viņam suģestē: «Tagad tu aizmirsīsi visu, kas ar tevi notika pēdējās pusstundas (vai stundas) laikā!» Statistika liecina, ka apmēram puse no viņiem patiešām aizmirst pilnīgi visu. Otra puse neaizmirst, taču cilvēki mazliet kaunas par to, ko sastrādājuši, tādēļ mēdz izlikties, ka neko neatceras. Ja šova dalībniekiem lūgtu izdarīt ko tādu, kas ir pretrunā ar viņu dabu, tad viņi to nedarītu. Nav nekādu mistisku tehniku, kā cilvēku, kurš zina, kas ar viņu notiek, piespiest kaut ko izdarīt pret paša gribu. Citādi ir ielu hipnozē - tur cilvēks nezina, ko ar viņu dara, viņš iet aizdomājies, ieslīdzis sevī, problēmas atspoguļojas sejā. Ielu krāpnieki ir perfekti praktiskie psihologi un fiziognomisti, viņi prot izvēlēties upurus, kurus ir viegli izsist no sliedēm, piemēram, paziņojot, ka tuviniekam draud drīza nāve. Apmēram 180 sekunžu cilvēku iespējams noturēt apjukuma transā, un šajā laikā krāpnieki var pagūt īstenot savus ļaunos nodomus.
Strādājot ar klientiem terapijā, bieži notiek arī spontāna amnēzija. Piemēram, cilvēks saka: «Manas domas peldēja, es aizdomājos par darbu un citām lietām, bet to, ko jūs runājāt, es nemaz neklausījos.» Tajā brīdī es runāju ar viņa neapzināto daļu, apejot apzināto. Katram vārdam, ko terapeits saka hipnozes laikā, ir nozīme, jo neapzinātā daļa visu dzird burtiski. Tajā pašā laikā - ja pateiktu kaut ko šim cilvēkam nepieņemamu, piemēram, pieprasītu atdot maku, tad viņš būtu uzreiz atpakaļ fokusā.
- Kāda ir sajūta pēc hipnopsihoterapijas seansa?
- Tā kā transs pats pēc savas būtības ir terapeitisks - atrašanās tajā vien var uzlabot daudzas lietas, piemēram, mazināt stresu, hipnozes laikā mēs varam atpūsties un sakārtot kaut ko neapzinātajā daļā. Parasti cilvēks ir labā garastāvoklī, galva ir skaidra un pašsajūta laba. Protams, iespējami arī atkritieni. Lai tos minimalizētu, progresam ir jābūt pakāpeniskam. Ja tas ir plānots un pārdomāts progress, tad panāktajiem uzlabojumiem ir jābūt tādā apjomā, lai cilvēks paspētu pie tiem pierast un jaunajā diapazonā sākt darboties. Ja es tagad klientam suģestētu, ka viņam nav absolūti nekādu problēmu, tad viņš izietu ārā laimīgs, bet pēc laika nonāktu kritiskā situācijā un atkristu atpakaļ. Tai ir jābūt kā izaugsmei - personība pilnveidojas. Sākumā, kad daudz ko vēl nesapratu, kāds klients sūdzējās par milzu stresu darbā. Teicu - nav problēmu, kā ieiesi birojā, tā iestāsies totāls miers. Nākamajā reizē viņš saka: tā nav labi, mani izmetīs no darba - aizeju, ieslēdzu mūziciņu, sēžu un čiloju. Priekšnieks skatās vienu dienu, otru, prasa - kas tev noticis? Viss kārtībā, esmu relaksēts. Bet darbs taču jāpadara! Un tad mēs vienojāmies, ka 20% stresa ir jāatstāj, lai mobilizētos.
- Daļa cilvēku vēlas labāk izzināt sevi, apgūt pašhipnozi. Vai tas ir vienkārši?
- Iemācīt cilvēkam pašam ieiet transā atkarībā no viņa personības tipa var praktiski jebkuram. Jautājums ir - dziļākā vai ne tik dziļā. Kaut ko ar to panākt - tas jau ir jāmāca ilgāk. Tomēr galvenā problēma ir tā, ka cilvēki ir slinki. Agrāk devu mājasdarbus, kuru izpilde prasa pusstundu dienā, bet klienti bieži atzinās, ka nav tos pildījuši, jo trūcis laika, un es sapratu, ka tā programmēju neizdošanos. Un tagad es dodu uzdevumus ļoti pakāpeniski, sāku ar trīs minūšu vingrinājumu, pēc tam piecu, desmit. Cilvēki visu apgūst lēnām un saka - jā, man sanāca.