Nodoklis noliektām galvām

Solītā mājokļa nodokļa noraidīšana Saeimā tā bija nokaitinājusi starptautiskos aizdevējus, ka viņi pieprasa nodokļa ieviešanu, pat neraugoties uz to, vai tas dos ienākumus budžetā vai ne. Tā dzirdēja runājam Saeimas kuluāros laikā, kad valdošā koalīcija nonāca pretrunās un Tautas partijai izdevās panākt pat diskusijas noraidīšanu par mājokļa nodokli.

Apbrīnojami klibā komunikācija ar mēģinājumiem paskaidrot, kas tas par nodokli un kāpēc vajadzīgs, arī lielā mērā ir novedusi situāciju tiktāl, ka jebkuras nekustamā īpašuma nodokļa izmaiņas sabiedrībā tiek uztvertas elektrizēti. Kādi tik ierēdnieciski murgi ir izskanējuši: par to, ka būs "ar nodokli neapliekamais minimums" un tā lielums jānosaka tāds, lai neviens nodokļa nevarētu izvairīties, par to, ka nodokli rēķinās atkarībā no iedzīvotāju skaita īpašumā, par to, ka apliks tikai "luksusa īpašumus". Un kas tad tie tādi būtu –150 m2? Māja Rīgas pievārtē? Svarīgākais ir apzināties, ka jebkura nodokļa ieviešanai ir jābūt samērojamai ar sabiedrības izpratni par taisnīgumu, proti, taisnīgu valsts ieņēmumu sadali kopējam labumam. Tā dēvēto mājokļa nodokli jeb nekustamā īpašuma nodokli ēkām, aplūkojot no taisnīguma viedokļa, varētu uztvert kā sodu tām personām, kas treknajos gados pūta nekustamā īpašuma burbuli, spekulējot ar īpašumiem. Ja vien... ja vien lielākā daļa no šīm personām jau nebūtu krīzes sodītas ar nespēju realizēt savus iegādātos īpašumus un attiecīgi tikt pie peļņas. Viņu papildu aplikšana ar nodokļiem izraisīs tikai lielāko bankrotu vilni un šo īpašumu nonākšanu kredītus izsniegušo banku rokās, kuras, tos saņēmušas, šķiet, būs tikpat nelaimīgas kā tos zaudējušie īpašnieki. Vēl, protams, paliek, villu īpašnieki Jūrmalā, uz kurām ar asinskāru skatu veras krīzes grūtībās iedzītie pilsoņi. Jā, protams, šiem īpašumiem var uzlikt lielu nodokli, un tas pat būtu taisnīgi. Bet... likuma normas ir vispārējas. Tā var sanākt pilnīgi un uz visiem laikiem arī zaudēt ilūziju par to, ka māja Jūrmalā būs pieejama kārtīgam vidusšķiras latvietim.

Par taisnīgumu runājot – vai ir taisnīgi aplikt ar papildu nodokli ģimeni ar trim bērniem, dzīvojošu, piemēram, četristabu dzīvoklī? Pilnīgi nemaz ne, un šeit pilnībā jāpiekrīt tiem, kas par šādu nodokli atsakās pat diskutēt.

Šobrīd koalīcijas piedāvātais variants par nekustamā īpašuma nodokli mājoklim 0,1% apmērā no tā kadastrālās vērtības ir mēģinājums pateikt, ka vilkiem jābūt paēdušiem un kazām dzīvām. Proti, koalīcija parāda starptautiskajiem aizdevējiem, ka pilda solījumus, bet ar nodokļa slogu apliktā tauta kaut kā izdzīvo. Kaut vai nodokli nemaksājot. Jo mazākajās lauku pašvaldībās šāds nodoklis būs tikai papildu slogs un izdevumi vietējai varai bez būtiska finansiāla ieguvuma. Dies nedod, pašvaldība iekulsies vēl parādos, katram viensētas īpašniekam nosūtot glīto aploksnīti ar nodokļa rēķinu iekšā. Un vēl – likumu par šādu nodokli pieņems labi ja novembrī. Pašvaldības, iespējams, jau savus budžetus būs saplānojušas. Atkal raustīšanās turpu šurpu.

Tad nu iznāk, ka mājokļa nodoklis tāds paverdzināšanas nodoklis vien būs. Varbūt pārspīlēju. Galvas noliekšanas nodoklis. Tāds, kurš noteiks, cik ļoti valsts vara un sabiedrība ir gatavas krīzes grūtībās noliekt galvu starptautisko aizdevēju priekšā.

Diez vai šāda galvas noliekšana vairos cieņu. Šeit tā vairo neizpratni, kāpēc varai jāpārkāpj veselā saprāta robežas fiskālu argumentu dēļ, kuri var izrādīties pilnīgi nepamatoti, jo tauta nespēs nodokli samaksāt un tā iekasēšana maksās dārgāk nekā ieņēmumi.

Svarīgākais