To, ka politikā reizumis nav svarīgāks saturs, bet gan izskats, lieliski pierāda situācija ap Reformu partijas trīs ministru – Sprūdža, Ķīļa un Pavļuta – skandālu. Ministru oponentu nekoordinētās darbības, gluži dabiski sašūtot par nekompetenci un kaitniecību nozarē, ir sakritušas laikā, dodot iespēju apgalvot, ka šeit ir «stagnātu sazvērestība» pret «drosmīgajiem reformatoriem».
Reformu partija ir ieguvusi lielisku politisku platformu: no diskusijas par nepieciešamajām pārmaiņām nozarē pāriet uz Latvijas politikā tik ierasto, publikai viegli saprotamo un sabiedriskajās attiecībās viegli vadāmo «gaišo un tumšo spēku cīņu».
Mēs, t. i., Reformu partijas ministri, esam gaišie, progresīvie spēki, un visi tie, kas prasa no mums apaudzēt mūsu pārmaiņu piedāvājumu ar reālu un sabiedrības interesēm atbilstošu saturu, – tie ir tumšie un stagnatiskie spēki, kas nevēlas pakļauties progresa garam. Trīs nozares tiek sadalītas ar treknu līniju – vienā pusē stājieties gaišie, t. i., tie, kas ir par mums, un otrā pusē – tie, kas ir par tiem citiem. Un šāda pieeja sekmīgi strādā – re, kur pret Lielo pilsētu asociācijas racionālajiem un saprātīgajiem iebildumiem vides un reģionālās attīstības ministra ierosmēm ik pa brīdim kāds mazas pašvaldības vadītājs izplata pa Sprūdžu atbalstošam paziņojumam, līdzīgi kā kristīgais reformators Martins Luters savas tēzes piesita pie katoļu baznīcas durvīm. Tas, ka tie ir daži cilvēki no aptuveni simta – tam nav nozīmes, jo galvenais ir gaišo un tumšo spēku cīņas uzturēšana pie dzīvības un ar šādu publisku krišanu ap kaklu jaunatklātam pravietim, lai cik niecīga un sīki politiski motivēta tā būtu, var iezīmēt virtuālo frontes līniju. Arī izglītībā – re, progresīvais Roberts Ķīlis parāda, ka augstskolu rektori – tie vis nav mums te kāds inteliģences zieds un tautas intelektuālo nākotnes resursu audzētāji un kopēji, bet gan parasti stagnātiski kampēji, kas domā vien par saviem siltajiem krēsliem. Ko šāda attieksme nodara izglītības un zinātnes prestižam – bail pat domāt, toties lieliski atbilst primitīvajam un labi pārbaudītajam gaišo un tumšo spēku cīņas modelim. Skat, kā ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts tīra dažādas aģentūras un atmasko ekonomisko interešu aizkulises, kur kāds ko rausis uz valsts rēķina! Lieliski! Tas, ka gan Pavļuts, gan arī tas pats Sprūdžs un Ķīlis attiecīgi pēc tam amatos saliek tos pašus savus politiskos līdzskrējējus, kursabiedrus un pašu draugus, paziņas un radus, kuru kompetence ne tikai nav spīdoša, bet reizumis ar asi redzamu savtīgu interešu āža kāju, tas paliek aiz publikas acu borta.
Šāda racionālas diskusijas pārsviešana iracionālā gaišo un tumšo spēku cīņas lauciņā ir lieliski nostrādājusi. Var pat iedomāties, ka visu trīs ministru reitingi šaujas kā raķetes gaisā. Paši reformistu ministri arī ir to sapratuši, tāpēc atļaujas vairs pēc būtības nemaz arī ar savām nozarēm nediskutēt. Tagad var mētāt frāzes no sērijas «attīstībai jābūt attīstītai», «izglītībai jābūt izglītojošai» un «ekonomikai jābūt ekonomiskai» un, ja kāds pajautā, ko tas nozīmē, pateikt, ka tas vispār ir vecs stagnāts un «antigrands» un lai aizver muti.
Reformu partija ir lieliski pārņēmusi savulaik tik iedarbīgo Jaunā laika līdera Einara Repšes stilu un terminoloģiju darbības pirmsākumos. Šī retorika joprojām ir iedarbīga uz zināmu elektorāta daļu – Vienotības elektorātu, kura bija pārņēmusi Jaunā laika stafeti. Nu var un varēs uzskatāmi redzēt Vienotības un Reformu partijas reitingu savstarpējo atkarību – ja RP reitings aug, Vienotības – krīt, un otrādi, jo šeit ir runa par viena un tā paša elektorāta daļas simpātijām. Zinot šo saistību, arī politiskie opozicionāri – Zaļo un zemnieku savienība un Saskaņas centrs – nemetas cīņā pret RP ministriem. RP ir Vienotības problēma, un neizskatās, ka šī partija pagaidām zina risinājumu, kā ar to tikt galā. RP reitingam nebūtu nekā jaukāka kā Vienotības asa vēršanās pret trim ministriem vai pat partijas izmešana no valdības. Tad Vienotība ar Dombrovski priekšgalā tiktu ierauta «gaišo un tumšo spēku» spēlītē un tur nu nekādu labo variantu vairs nebūtu – vecie stagnāti padzen jaunos un progresīvos. Pierādīt publikai, ka ministru pašpiesaukto reformu saturs balansē amplitūdā no vajadzīgiem, bet slikti izstrādātiem priekšlikumiem līdz kaitnieciskām muļķībām, Vienotībai, tāpat kā tagad nozares speciālistiem, būtu sarežģīti, teju neiespējami, jo cīņa jau nav pārnesta kompetences, bet gan rainisko simbolu lauciņā.
Ja Vienotība padosies RP uzsāktajai spēlei, tad partijai būs mācība rokā – pirms pašvaldību vēlēšanām izmest kārtējo destruktīvo nejēdzību ar reformas birku – un tad jau skaties – neizturēs nervi Dombrovskim ( kaut gan tiešām grūti iedomāties, ka Dombrovskim, drīzāk partijas vadība viņam to palūgs), izmetīs no valdības, būs iespēja izcelties – «redz, kā mēs gribējām pārmaiņas, mums neļāva, bet mēs esam labie» – un pat varbūt izdosies uzlabot savas pagaidām nulles līmeņa izredzes iekļūt kādā pašvaldībā.
RP labā šobrīd nespēlē tikai viena lieta – tas ir laiks, kurā ir notikusi šī «ļaunā sazvērestība» pret RP ministriem, jo nav tieši tūliņ ne pašvaldību, ne arī Saeimas vēlēšanas. Vai RP izdosies noturēt šo sazvērestības teorijas spēlīti līdz vēlēšanām – atkarīgs no tā, kādu stratēģiju izvēlēsies Vienotība. Opozīcijā esošās ZZS un SC attiecībā pret valdības darbu izvēlējušās nogaidošu taktiku – lai viņi paši tiek ar sevi galā un parāda sava darba rezultātu. Zināms taču, ka rezultāta – reformu – nebūs, jo tās, kas ir pieteiktas, degradē nozares. To, šķiet, zina arī paši RP ministri – tāpēc arī lecīguma, nevis diskusiju taktika, lai varētu pateikt – redz, mēs gribējām, bet mums neļāva. Jā, laikam tāds šobrīd politiskās elites līmenis, ka jāļauj strādāt pat tiem, kam maza nojēga par savu darbību sekām un labumu sabiedrībai.