Šonedēļ tramvajā biju liecinieks kādam nelielam piedzīvojumam. Ikdienišķi sadzīvisks, manuprāt, tas labi raksturo to, kas notiek mūsu sabiedrībā.
Kur un kā viss sākās, tiešām nezinu, bet pieturā piestāja 6. numura zemgrīdas tramvajs – viens no tiem, kuros vairs neeksistē pirmā un otrā vagona jēdziens. Tajā jau pa logiem bija redzama dīvaina aina. Lielākā transportlīdzekļa daļa bija bāztin piebāzta ar ļautiņiem, viens nodalījums nepārprotami tukšs.
Protams, šādā situācijā pieturā stāvošie nebija ar pliku roku ņemami. Visi draudzīgi burzījās pie tām durvīm, kuras atveroties solīja daudz brīvas telpas pasažieriem. Bet… Latviešu pasakās šādos brīžos teicēji izmanto frāzi «lika drusku pagaidīt». Tā taču nemēdz notikt, vai ne? Brīvajā tramvaja nodalījumā karaliski izpleties sēdēja klaidonis. Viņa Gaišība atgādināja ko vidēju starp krievu reālistu un renesanses laika gleznotāju attēlotajiem cariem un Bībeles patriarhiem. Bārdains, kulēm, tarbām un citiem krāmiem apkrāvies, viņš ieturēja savu maltīti. Iekāpjot tramvajā, tūdaļ pat tapa skaidrs, kāpēc neviens cits braucējs netuvojās bomzim tuvāk par pieciem metriem, turklāt daļa pasažieru savas mutes un degunus bija aptinuši ar šalli. Vecis smirdēja tā, ka vissmirdīgākais franču pūdētais siers, kas franču brīvdabas tirdziņos smako apmēram divu kvartālu attālumā no letes, uz kuras tas izlikts pārdošanai, te vienkārši nobālētu aiz skaudības. Tā vien šķita, ka vecais zēns nodarbojas arī ar dažu sugu kukainīšu selekcionēšanu, – to atrašanās matos smalkā svešvārdā tiek saukta par pedikulozi. Pilnai laimei uz blakus sola tikai trūka sēdoša paviāna, kas klaidonim no bārdas izlasītu utis.
Brīdi vēlāk tramvajā parādījās biļešu kontrolieri. Protams, pasažieri saspringa cerīgās gaidās. Bet arī te – «lika drusku pagaidīt». Nelāgi smirdošajam kungam izrādījās etalons, ko viņš lepni uzrādīja kontrolierēm, un vēl pamatīgi nosunīja, ka dāmas, redz, neķerot zaķus, bet traucējot godīgam cilvēkam paēst. Ar ko tas beidzās – nezinu, jo man bija jāizkāpj. Es nepārmetu sev un pārējiem pasažieriem, ka viņi šo veci no tramvaja neizmeta. Lai to darītu, būtu nepieciešams spectērps, gumijas cimdi un atutošanas kamera. Vecajam turklāt bija braukšanas biļete.
Ja pārceļam šo tramvaja modeli uz sabiedrību kopumā, tieši tāpat mūsdienu kapitālisma apstākļos rīkojas daži uzņēmēji, kuri nekaunīgi izmanto dažādus nepieņemamus paņēmienus, labi zinot, ka nekas jau viņiem par to nebūs. Ar nagu lakas noņēmēju nomazgāti un pārsisti derīguma termiņi uz precēm, siera izstrādājumu pārfasēšana par sieru, darba režīms kā 19. gadsimta rūpnīcās un nekādu tiesību darbiniekiem – tas viss ir manis aprakstītās bomziskās uzvedības modeļa modifikācijas, kas pārnestas uz citām jomām un īstenotas daudz lielākā mērogā. Viens jūtas kā ķeizars, bet pārējie klusējot cieš. Es, jūs, mēs visi kopā to pieļaujam, jo ir dažnedažādākie visobjektīvākie iemesli, kāpēc negribam iejaukties – utis, smirdoņa, atkarība no darba devēja. Arī no reklāmdevējiem medijos. Dažādos mikro un makro līmeņos, sākot no kāpņu telpas un tramvaja, beidzot ar visu sabiedrību kopumā, mēs ciešam no tā, ka daži indivīdi nospļaujas par spēles noteikumiem un nekaunīgi dara, ko paši vēlas. Problēma ir tā, ka, dzīvojot šādā sistēmā, agri vai vēlu pienāk brīdis, kad uzrodas vēl citi ļaudis, kas, redzot, ka sistēma ir sapuvusi, ķeras pie tās sakārtošanas ar netradicionālām un vardarbīgām metodēm. Pēc Maxima traģēdijas sociālajos tīklos ir atdzimis jēdziens «negausīgie kapitālisti», un baidos, ka agri vai vēlu mūsu politkorektā sabiedrība dabūs uz kakla kādu kreisu un agresīvu jaunu cilvēku kustību, kas sagādās daudz rūpju ne vien mūsu liberālisma adeptiem, bet arī visiem pārējiem.