Kukuļņēmēji, rasisti, pērkami žurnālisti un eksperti
Aizvadītā nedēļa izcēlās ar vairākām it kā netiešām dzirksteļošanām kultūras virzienā. Vispirms jau jāpiemin dīvainā Latvijas iekšpolitikas komentētāju izrunāšanās saistībā ar Latvijas dzelzceļa bijušā priekšnieka Uģa Magoņa aizturēšanu. Es jau saprotu, tūlīt pēc KNAB negaidītā soļa bija iestājies mērens informācijas vakuums, tomēr kungi, ja jums nav faktu, ko vēstīt TV skatītājiem un radio klausītājiem, tad varbūt nenāciet uz raidījumu. Sākt ķēzīt virsū visiem tiem kultūras pasākumiem, kas notikuši, pateicoties Latvijas dzelzceļa atbalstam, ir tāds Pavļika M. vārdā nosauktā pionieru pulciņa vadošo sūdzbībeļu cienīgs gājiens. Kas gan kopīgs ir KNAB veiktajai akcijai ar LDZ īstenoto kultūras pasākumu sponsorēšanu? Nekas!
Savukārt Latvijas mediju galvenais eksperts elegantais Putņa kungs smalki iznesies ar vēstījumu, ka visi Latvijas vidusmēra žurnālisti esot zema līmeņa un pērkami. Sirsnīgi! Attīstot šo tēmu, citu nozaru speciālisti varētu nākt klajā ar paziņojumiem, ka, piemēram, visas Latvijas sievietes esot prostitūtas, ārsti – idioti, bet bankas atmazgājot netīru naudu. Iespējas izaugsmei ir. Tikai šī atkal ir iespēja augt, apķēzot pašam savu tautu. Redzēs, ko par šo smalko izrunāšanos teiks Kultūras ministrija, izredzēto žurnālistu organizācija un vienkārši žurnālistu savienība.
Arī Alvis Hermanis, atklājot JRT jauno sezonu, nāca klajā ar kādu jutīgu paziņojumu, atklājot publikai acīmredzamu lietu – Latvijā ir iestājusies aktieru pārprodukcija, tos ražo vēl un vēl, bet profesionālo teātru štata vietas sen jau aizpildītas. Attīstot režisora domu, varētu jau teikt, ka lielākā daļa Latvijas izglītības sistēmas vispār ir tāds egoistisks dažu profesoru biznesiņš. Bezdarbs valstī sit augstu vilni, kaut oficiālā statistika fiksē tikai tos, kas iet un atzīmējas, cilvēki bariņos vien dodas uz Rietumiem meklēt laimi, bet augstskolas turpina ražot simtiem tautsaimniecībā nevajadzīgu speciālistu nepieprasītās profesijās. Varam vien sevi mierināt ar domu, ka tā nav tikai Latvijas, bet daudzu Eiropas valstu problēma.
Vēl gribu jūs visus apsveikt ar faktu, ka tradicionālajam sauklim par latviešiem – fašistiem pēdējās nedēļās pievienojas vēl viens mūsu tautiešu izkliegts nāciju nomelnojošs lozungs – latvieši ir rasisti. Tas tāpēc, ka mēs negribot pieņemt mazus, mīļus politiskos bēgļus no Eritrejas. Man tīk šī patiesu komjauniešu cienīgā degsme uzņemt bēgļus, tomēr argumentācija – mums viņus vajag – ir nemotivēta un asarainu emociju pārpilna.
Kad bēgļus uzņems, viņi būs jābaro, jāsocializē, jāatbalsta. Lai to darītu, vajadzēs līdzekļus pabalstiem, valodu apmācībai, integrācijai, visbeidzot, darba vietas. Arī man kā Latvijas pilsonim, un te nu sūdzēšu tiesā katru, kas mani nosauks par rasistu, ir iebildumi pret to, kā šī iespējamā bēgļu uzņemšana tiek pasniegta. Nezinu, vai man vienam ir sajūta, ka viņus kaut kur iespundēs un viņi tur vienkārši dirnēs, dziedot savas tautas dziesmas un cīnoties par ANO Cilvēktiesību hartā pieņemto normu īstenošanu dzīvē.
Es gribu, lai valdība pārliecina, ka pēc divdesmit impotences gadiem integrācijas jomā šis būs gadījums, kad viss notiks tā, kā sola politiķi. Ka nebūs geto, dalītu informācijas telpu, nebūs cittautiešu, kas nezina valsts valodu. Es vēlos, lai valdība garantē, ka Latvijā nonāks tiešām politiski bēgļi, nevis vietējā mullas nozombēti teroristi ar pavēli gaidīt X stundu, lai grautu kristīgo Eiropu no iekšpuses. Gribu, lai līdz ar viņiem valstī neieplūst Ebolas vīruss vai HIV izplatības avots – situācijā, kad valsts netiek galā nedz ar AIDS, nedz ar hepatītiem, nedz elementāru ērču encefalītu. Es vēlos, lai man, ja ne parāda gatavus latviešu valodas apguves līdzekļus, tad vismaz publisko tās darba grupas dalībnieku uzvārdus, kas tādus izstrādā, jo nav noslēpums, ka ar latviešu valodas apmācības materiāliem Latvijā ir trūcīgi. Ar to neesamību saduras mūsu tautiešu diasporas citās valstīs, kuru pārstāvji vēlas, lai viņu bērni neaizmirstu dzimto valodu.
Es gribu, lai valdība un politiķi ar darbiem pierāda, ka es un visi citi šīs valsts pilsoņi un pastāvīgie iedzīvotāji, kas te gadiem maksā nodokļus, viņiem ir vismaz tikpat mīļi un svarīgi kā bēgļi no saulainās Eritrejas, Zairas vai Kongo. Tad, kad valdība un politiķi to izdarīs, es labprāt atbalstīšu bēgļu uzņemšanu. Es negribu šeit telšu nometnes vai geto, kurus esmu redzējis dažā labā Eiropas vecajā valstī. Ja uzņemam, tad darām to ar cieņu un izšķiramies par reālu integrāciju no pirmās dienas, nevis veidojam vēl vienu piekto kolonu vai etnisku noziedzīgu grupējumu valstī.