Bez agresīva rūgtuma

Vai esat pamanījuši – tiklīdz pienāk pavasaris, brīdis, kad no garāžām un stāvvietām savus braucamos izvelk arī tie, kas ziemā pārvietojušies kājām, degvielas cenas palecas, neatkarīgi no sarežģītās starptautiskās situācijas, naftas barelu cenas, partiju reitingiem un kaķu auriem naktī zem balkona loga. Šī ir absolūti droša pazīme – ziema beigusies. Neadekvāti un apreibuši onkuliņi tūlīt sāks planēt pa pilsētas zaļajām zonām, visi, kam nav slinkums, svilinās kūlu un ceps šašlikus, īpaši tīrīgie salasīs citu nomestos atkritumus un izlietotās injekciju šļirces – vārdu sakot, ziedonis galvās, sirdīs un dažās citās vietās jau tuvākajās dienās pārņems mūsu dzīvi, lai kādu laiku tajā bezrūpīgi saimniekotu. Ar dabu strīdēties ir bezjēdzīgi.

Kas mūs sagaida sezonu mijā? Pirmkārt, jau aizdomīgo balto plankumu pētniecība uz Dienvidu tilta. Atbildīgā komisija ir nākusi klajā ar slēdzienu, ka tas esot tikai nieka kalcija karbonāts un latvju tautai, kas cītīgi apmeklējusi ķīmijas stundas, tagad ir iespēja izpausties ar skolā apgūtajām zināšanām, skaidrojot, kas ir kalcijs un kas ir tā karbonāts. Kad beigsies Mendeļejeva kunga tabulas plašās āres, vēl jau būs iespēja kurināt kaislības par uz tilta margām pamanīto kaiju pļekonātu, bet zelta tilts – tā vienmēr ir tēma, kas uzjundī pavasarīgas kaislības, kas ātri noplok un ar neko nebeidzas. Latvijai tipiska situācija.

Nemainīga tuvākos mēnešos būs vecā un visiem apnikusī imigrantu kņada. Šajā kontekstā ir vērts pievērst uzmanību pēdējo dienu konfliktiem Parīzē metro stacijas Staļingrada rajonā, kur vietējo iedzīvotāju nepatika pret nelegālajiem iebraucējiem izvērtusies pamatīgos kautiņos un metro stacijas izdemolēšanā. Situācijas pikantums slēpjas tajā, ka rajons ap šo metro staciju, kas nodēvēta par godu vēsturiskajai Staļingradas kaujai Otrā pasaules kara gados, jau sen ir pazīstams kā vieta, kurā apmetas iebraucēji no trešajām pasaules valstīm. Namu sienas te vietām klāj interesanti un vērienīgi grafiti mākslinieku gleznojumi, skats vietām atgādina ainiņas no attiecīgas tematikas spēlfilmām. Teritorijā starp Parīzes 10. un 19. rajonu ir gadījies būt situācijās, kad uz ielas tiešām pagrūti sastapt tradicionāla izskata eiropieti, tomēr tā visumā ir jauka un interesanta vieta ar mūsu platuma grādiem ar nedaudz eksotisku piesitienu, ko derētu apskatīt katram citādās Parīzes cienītājam. Nu būtībā iznāk, ka Francijas pilsonību ieguvušie iebraucēji plūcas ar tautiešiem – nelegālajiem imigrantiem. Kaujas savējie. Nu ko lai te vēl piebilst?

Kultūras frontē līdz gada galvenajam notikumam vēl nedaudz jāpaciešas. 4. maija vakars, kad pēc rekonstrukcijas beidzot tiks atklāts Latvijas Nacionālais Mākslas muzejs, vēl ir priekšā, tam par godu var sašūt kādu smalku ancuku un laikus atdzesēt šampanieti. Šis tiešām ir liels notikums, kas pamatīgi mainīs mākslas dzīvi un procesus Latvijā. Galvenais, lai neapsīktu tā pozitīvās enerģijas straume, par kuru daži nīgri intelektuāļi irgoja jau ziemā, – desmitiem tūkstošu lielā cilvēku plūsma, kas gribēja redzēt vēl tukšās muzeja telpas un priecājās par to, kas būs. Būtu skaisti, ja celtnieki šoreiz spētu iztikt bez ierastajiem karbonātiem un liftiem, jo Rīga un arī visa Latvija diezgan sāpīgi juta muzeja trūkumu. Mākslas dzīve fokusējās galvenokārt uz galerijām, kas Latvijā nekad nebūs ne tik populāras, ne ar tādu autoritāti apveltītas kā LNMM. Turklāt mazās galeriju telpas ierobežoja iespēja izstādīties, un vērienīgas mākslas akcijas sarīkot bija krietni grūtāk.

Pirms muzeja darbinieki teiks paldies celtniekiem, gribu pateikt paldies, ka muzejnieki šo grūto laiku izturēja. Ar visām ierobežotajām iespējām viņi spēja atvest uz Rīgu vairākas izcilas izstādes, piemēram, lielo Vijas Celmiņas izstādi muzejā Rīgas birža, mēģinot pielāgot cakotās biržas iekštelpas smalkās melnbaltās grafikas vajadzībām. Viņi tika galā ar lielizmēra mākslas darbu pārvietošanu, ko var tikai apbrīnot. Cerams, ka arī muzeja jaunā izstāžu zāle dos Latvijai jaunas iespējas baudīt mākslu. Ja padomā, cik daudz Latvijas kultūrai muzejs ir jau sniedzis savā vairāk nekā simt gadu pastāvēšanas vēsturē, pārdzīvojot gan cara laikus, gan Stučkas komunistu plosīšanos, gan pirmos brīvības periodus, gan sekojošās okupācijas un neatkarības atjaunošanu, tad nākotnes gaidas šoreiz ir patiesi kārdinošas. Un turklāt šajā ziņā – bez agresīva rūgtuma un nepatikas.