Krustiņu vilkšana

© F64

Ja palasa ziņu virsrakstus, īsti nevar saprast, kas šonedēļ Latvijai ir svarīgāks – dresēti cirka pūdeļi vai nekustamā īpašuma nodoklis. Šī situācija labi raksturo masu mediju stāvokli valstī, kas vairāk gan atgādina tādu čaklas bitītes lidojumu no puķītes pie puķītes. Un tad vēl tie neko neizsakošie virsraksti – «mikrouzņēmuma darbinieka atalgojuma slieksni varētu noteikt virs 1000 eiro». Bet varētu jau arī nenoteikt, jo, kā apgalvo dažu visnotaļ nopietnu reliģiju mācības – šajā pasaulē nekas nav izzināms.

Tā mēs arī dzīvojam un pamazām caur sniegpulkstenīšu dobēm un bērzu sulu tecinātāju starptautiskā biznesa nedienām klumzājam pretim gaišajām pašvaldību vēlēšanām. Kompromatu kariņi, tā vien šķiet, būs asiņaini. Manā mīļajā Ogrē kaislības jau sit augstu vilni. Ir gan negaidīti tiesas spriedumi, gan stāsti par idiotiem, kas pat estrādi atdeva privatizēt. Kopumā laba izklaide visiem, kam apnikuši ierastie seriāli un remdenais buļbuļ, kas skalojas no pastkastītē iemestajām tā sauktajām pašvaldību avīzēm.

Ogre tomēr pilsētiņa maza, ostu tajā nav, nevienu tā neinteresē. Savukārt dīžošanās, kas nu būšot Nila Ušakova gāzēji Rīgā vai Aivara Lemberga gāzēji Ventspilī, gan iet vaļā visas mazās valsts mērogā. Interesanti, kā tas viss izskatīsies pēc tam, kad 31. maijā kāds tautas pārstāvis varbūt arī aizies uz vēlēšanām. Visticamāk, jūnija sākumā iestāsies tā situācija, ko labi raksturojis dižais Šekspīrs savas lugas virsrakstā - liela brēka, maza vilna. Varbūt mūsdienās atkal pareizāk lietot vārda vilna senāko formu villa. Skan dinamiskāk un arhitektoniski iedvesmojošāk.

Starp citu, ja par vēlēšanu procedūru, te nu dvako feodālisms pirmsreformācijas gaisotnē! Kādas gan elektroniskās vēlēšanas, kuras solīja pirms gadiem desmit? Pieļauju, ka gandrīz katrs Latvijas pilsonis šo dienu laikā pastkastītē ir jau atradis vai vēl atradīs vēstuli no Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (tur tā naudiņa aizripo) ar vēstījumu, ka nonācis tāda un tāda vasaļa pakļautībā un, nedod dievs, gribēs balsot kādā citā iecirknī. Mans feodālis, izrādās, mājo Ogres mūzikas skolā un, ja nu es gribot tam kļūt neuzticīgs, tad man jāraksta iesniegums www.pmlp.lv, izmantojot drošu elektronisko parakstu vai vismaz internetbankas rīkus. Tā jau arī rodas tas mazais apmeklētības procents vēlēšanās, ņemot vērā visu deklarēto dzīvesvietu putru un dažu pašvaldību aicinājumus deklarēties pie viņiem, darbaspēka migrāciju un citus faktorus. Vai tad, izmantojot šos rīkus, nevarētu arī novēlēt? Taisnības labad, vēl jau ir otra, neiespējamāka versija - iet kaut kur pie kaut kāda ierēdņa, sēdēt rindā, darba laikā, uzrādīt viņam pasi, apliecību un, diessargi, dažkārt vēl arī zemesgrāmatu apliecību vai izziņu no tās. Es domāju, ka daļa Latvijas pilsoņu pamatoti teiks, ka dzīve ir pārāk īsa un skaista, lai ar to kāds nodarbotos.

Un tad man iešāvās prātā sazvērestības teorija. Varbūt šādi no vēlēšanām tiek atturēts šaubīgais elektorāts, kurš taču var sabalsot sazin kā. Nu ko no viņiem var paredzēt. Pa pasauli izvazājušies, visu ko saskatījušies, nedod dievs, izsvilps laukā veco pagastveci, mednieku, šnabdeguni un vispār labu cilvēku. Savēlēs domē kaut kādus gaisa grābšļus, kas neko nesaprot no vietējās sociālekonomiskās stratēģijas. Uzticamā vēlētāju daļa, tādi, kas dabūjuši kādu pašvaldības pabalstiņu, puķu pušķīti 90. jubilejā vai kartupeļu dobīti aiz upes - tā taču balsos paredzami, saprotami un tā, kā vajag. Bet tā, protams, ir no pirksta izzīsta sazvērestības teorija, kas radusies īslaicīgu tehnisku traucējumu dēļ. Neņemiet to par pilnu. Domāju, ka Latvijas polittehnologi vienkārši nav tik radoši, lai kaut ko tādu izdomātu.

Un tāpēc mēs visi kopīgi vēlēsim par labākajiem, krietnākajiem un kristālskaidrākajiem mūsu tautas priekšstāvjiem gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās, rūpīgi vērtējot viņu līdzšinējo veikumu, kandidatūras piemērotību un priekšvēlēšanu programmu, prasmīgi nošķirot vārdus no reālajiem darbiem tā, lai neviens neprofesionālis vai, nedod dievs, negodīgs pilsonis nenonāktu mūsu novadu un pagastu vadībā. Mēs cītīgi apmeklēsim priekšvēlēšanu sapulces, uzdosim jautājumus, analizēsim dokumentus, jo runa jau ir par mūsu nākotni. Tas viss, nešaubos, notiks, ja vien nokļūsim savā dzimtajā vēlēšanu iecirknī. Bet mēs esam stipri un spējam pat to.

Pēc abu šo pēdējo rindkopu izlasīšanas pievelciet, lūdzu, krustiņu - kura no tām jums patika vairāk.