Liktenīgie pagājušās svētdienas šāvieni kinoteātrī šonedēļ skaļi atbalsojušies Latvijas sabiedrībā, kļūstot par iespējams pat centrālo masu mediju tēmu. Tie aizēnojuši gan kārtējos plānus par nodokļu celšanu vasarā, gan inflācijas atraugas tepat ziemā. Par šāvieniem tagad izsakās teju vai visi – arī tie, kas kinoteātrī nav bijuši gadiem – nereti nežēlīgā tiešumā, aizmirstot to, ka dzīvību pēc filmas seansa zaudēja nevis kāds virtuālās realitātes filmu varonis, bet gan dzīvs cilvēks, kuram ir bērni, ģimene, tuvinieki. Ar iejūtību mums šādos gadījumos nereti mēdz būt tāpat kā satrakotā bifeļu kompānijā.
Atzīšos, kad tviterī nejauši uzdūros šai traģiskajai ziņai, kas tobrīd vēl nebija nonākusi medijos, mani tā aizskāra ļoti personiski. Galu galā jau gadus desmit avīzē un kādus piecus televīzijā teju vai katru dienu aicinu un mudinu lasītājus un skatītājus apmeklēt visdažādākos kultūras pasākumus, apgalvojot, ka tie ir droši, nekaitīgi un pozitīvas emocijas veicinoši. Nevarētu teikt, ka pat vistrakākajos murgos es nebūtu varējis nosapņot kaut ko tik briesmīgu. Zinu, ka daļai manu lasītāju nepatika tas, ko rakstīju pērn gada nogalē – bet šobrīd gaisā virmo tīri fiziski sajūtama agresivitāte un ļaunums, ko radījis klusais cenu un nodokļu paradīzes izmisums, apziņa, ka valsts iet bojā, tā īsti vēl nesākusies. Šādā situācijā melnie instinkti var izpausties viskroplākajā veidā. Bet ne jau par to šoreiz ir runa.
Runa ir par kultūras pasākumu drošību. Te nu laikam esam dzīvojuši pēc padomju armijas mutvārdu folkloras labākajiem paraugiem – kamēr cepts gailis dibenā neieknābs, tikmēr... Nē, protams, mums ir likumi un noteikumi, tomēr tā vien šķiet, ka tie tiek attiecināti pamatā vien uz ārzemju roka un popa zvaigžņu lielkoncertiem. Tos iecienījusī publika diezgan skaidri zina – nekādu lietussargu, koferu, dzērienu pudeļu, videokameru un tamlīdzīgu atribūtu. Patinot filmu atpakaļ par pēdējos gados pieredzēto, laikam vien Helsinku laikmetīgās mākslas muzejā KIASMA nav nācies iet caur metāla detektoriem. Pamatīgu pārbaudi esmu piedzīvojis Parīzes populārākajos muzejos, īpaši rūpīga tā ir Luvrā. Terora apdraudēto Maskavu pēc Nord-Ost te labāk nemaz nepieminēt. Ir pilnīgi neiedomājami, ka tur kāda privātpersona varētu atnākt uz koncertu ar šaujamo! Tas, manuprāt, pat nav apspriežams.
Mēs Latvijā diemžēl dzīvojam tā, it kā 21. gadsimta sabiedriskās drošības prasības uz mums neattiektos. Tā it kā mūsu karavīri nebūtu draudzīgi izpalīdzējuši lielajiem sabiedrotajiem Irākas un Afganistānas okupācijas kampaņās. Tomēr atšķirībā no rietumu partneriem, kuri saprot, ar ko tas draud un nopietni rūpējas par to, lai iespēju robežās novērstu risku, kas varētu rasties gan pašmāju psihopātu, gan ārēju draudu dēļ, mēs dzīvojam naivajā pārliecībā, ka ar mums jau nekad nekas tāds nevar notikt.
Protams, nav jau patīkami, ja pirms Dmitrija Hvorostovska koncerta Kremlī tevi apčamda un izkrata kā tādu Ali Babu, tomēr ja tas tiek darīts tāpēc, lai koncerta laikā neviens neizdomātu pašaudīties vai uzspridzināties, man pret to nav iebildumu. Tagad daudz tiek spriests, vai jāmaina ieroču glabāšanas un nēsāšanas noteikumi, tomēr, piedodiet, tie pamatā attiecas uz likumpaklausīgiem pilsoņiem. Pietiekami daudz taču ir tādu, kas uz šiem noteikumiem uzspļauj. Varbūt lidostām analoga drošības kontrole kādiem šķiet pārspīlēta, tomēr, ja vēlamies, lai kultūras pasākumos varētu justies tiešām droši, tad šādas kontroles ieviešana ir vienīgais ceļš.